Galvenā Dzīvesstils “Esmu feministe, bet par rēķinu maksāsi tu”: par dzimumu gaidām un realitāti

“Esmu feministe, bet par rēķinu maksāsi tu”: par dzimumu gaidām un realitāti

edomas

Bieži vien feministes tiek apsūdzētas par cīņām pret šķietami nesvarīgām problēmām. Piemēram, feministe aizliedz vīrietim apmksāt rēķinu restorānā, palīdzēt uzvilkt mēteli vai pirmajam atvērt durvis. Šoreiz atliksim malā citus jautājumus, uz kuriem lūkojas feministiskā pārliecība un aplūkosim to, kāpēc dažas sievietes ir pret to, ja par viņām maksā?

Mīts, ka feministes ir kareivīgas pret vīriešu bruņnieciskumu un standarta starpdzimumu spēlēm, bieži tiek izmantots kā arguments, ka feministes ir neadekvātas un neatbilst realitātei. Tāpēc daudzi apgalvo, ka šādas sievuetes savu dzīvi velta cīņai ar vējdzirnavām, tiesas prāvām pret vīriešiem, kuri reiz pirkuši viņām dārgus mēteļus, sponsorējuši matu pieaudzēšanu un apmatojama vaksāciju. Un formula “feministes aizliedz” jau kļuvusi par mēmu antifeminisma retorikas klasiku.

Šis arguments, neskatoties uz savu primitivitāti, ir diezgan funkcionāls. Pievēršot uzmanību nelielām detaļām, kas traucē sabiedrībai, ir viegli novērst uzmanību no galvenā. No tā, pret ko cīnās feminisma kustība. Piemēram, pret nevienlīdzību, netaisnību, vardarbību dzimuma dēļ, reproduktīvo vardarbību un citām problēmām, kuras feminisma kritiķi cītīgi nevēlas pamanīt.

Tomēr atgriezīsimies pie jau iepriekš pieminētā mēteļa un restorāna rēķina, lai apjaustu, kā patiesībā šķetinās bruņnieciskums, dzimumu prasības un feminisms. Vai mēs spēlējam pasjansu? Ko par to domā pašas feministes?

Algas lapiņas

Diskusijas par to, kurš rindiņā pirmais saņem kontā algu, joprojām ir viena no karstākajām tēmām starp sievietēm, neatkarīgi no tā, vai sieviete sauc sevi par feministi. Un lielākā daļa sieviešu, neatkarīgi no uzskatiem, piekrīt vienai universālai formulai: “Es vienmēr esmu gatava maksāt par sevi, bet es gribētu, lai to darītu vīrietis.” Šī formula var atšķirties no “Man tas patiktu” līdz “Es neiešu uz otro randiņu, ja viņš nemaksās pirmajā”, taču būtībā tā paliek nemainīga.

Nedaudz patriarhālākas sievietes savu nostāju parasti deklarē lepni un atklāti. Viņas uzskata, ka vīrietim ir jāmaksā tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis, un tāpēc, ka tā ir svarīga starpdzimumu spēles sastāvdaļa, vēl viens nesatricināms sociālās mijiedarbības noteikums.

Sievietes, kurām ir tendence uz feministiskiem uzskatiem, parasti ir nedaudz samulsušas par savām domām, izjūt kaut kādas iekšējas pretrunas un baidās pretim saņemt sašutumu – “Tātad tu gribi ēst un makšķerēt, bet neiekāpt ūdenī?”. Paskaties, cik merkantils “piesitiens”.

Tomēr šeit nav pretrunu viena vienkārša iemesla dēļ. Neatkarīgi no tā, kādi ir sievietes uzskati, mūsu nežēlīgā realitāte ir ļoti tālu no postpatriarhālās utopijas, kur vīrieši un sievietes ir absolūti vienlīdzīgi, viņiem ir vienāda pieeja resursiem un horizontālas, nevis hierarhiskas attiecības.

Mēs visi – gan vīrieši, gan sievietes, esam pilnīgi citas pasaules produkti. Sabiedrību, kurā mēs šobrīd dzīvojam, var saukt par pārejas sabiedrību. Sievietes, no vienas puses, ir ieguvušas tiesības būt pilntiesīgas pilsones, vēlēt, strādāt un dzīvot neatkarīgu dzīvi, un, no otras puses, viņas joprojām nes visu papildu nastu, kas gulstas uz sievietes pleciem. Klasiskā patriarhālā sabiedrība: reproduktīvais darbs, veco ļaužu mājturība, emocionālā darba un skaistumkopšanas prakse.

Tajā pašā laikā sievietei joprojām jābūt labai mātei, draudzīgai un bezproblēmu sievai, jārūpējas par māju, bērniem, vīru un vecākiem radiniekiem, jābūt skaistai, koptai un smaidīgai. Visu diennakti, bez pusdienām un brīvdienām. Un bez atlīdzības, vienkārši tāpēc, ka viņai “vajadzētu”. Savukārt vīrietis var aprobežoties ar darbu un atgulšanos uz dīvāna, un sabiedrības acīs viņš jau būs labs vecis, labs tēvs, izcils vīrs un pelnītājs.

“Kāds te sakars ar randiņiem un rēķiniem?” – tu jautāsi. Un neskatoties uz to, ka esošajos apstākļos jebkura sieviete, feministe vai ne, droši zina, ka attiecības ar vīrieti, visticamāk, no viņas prasīs lielus resursu ieguldījumus. Daudz vairāk nekā no viņas partnera. Un, lai šīs attiecības sievietei būtu minimāli izdevīgas, ir jāgūst apstiprinājums, ka arī vīrietis ir gatavs dalīties ar resursiem, vismaz tādā simboliskā formā.

Vēl viens svarīgs punkts, kas izriet no tās pašas esošās netaisnības. Vidējam vīrietim ir daudz vairāk līdzekļu nekā vidējai sievietei. Vīrieši, pēc statistikas datiem, saņem lielākas algas, iegūst prestižākus amatus un kopumā viņiem ir vieglāk pakāpties pa karjeras kāpnēm un nopelnīt. Vīrieši pēc šķiršanās bieži vien neuzņemas vienādu atbildību par bērniem, un tāpēc viņi ir arī priviliģētākā stāvoklī.

Turklāt mūsu neutopiskajā realitātē vīrietis, kurš nav gatavs maksāt par sievieti, kas viņam patīk, diez vai izrādīsies principiāls vienlīdzības piekritējs, taisnīguma izjūtas dēļ, kurš vēlas absolūti dalīties. Visi pienākumi un izdevumi vienādi.

Teorētiski vienradži pastāv, taču nežēlīgajā realitātē mums, iespējams, ir darīšana ar pilnīgi patriarhālu tēviņu, kurš vienkārši vēlas apēst zivi un izjāt ar zirgu. Saglabājot visas savas privilēģijas un bezatbildības, pat vissimboliskākos pienākumus, pa ceļam “atriebjoties” feministēm par to, ka viņas pat uzdrošinās runāt par kaut kādām vienlīdzīgām tiesībām. Galu galā tas ir ļoti ērti: jo mēs neko nemainīsim, bet no šī brīža es vispār neko tev neesmu parādā, jo tu taču pati to vēlējies, vai ne?

VAINA NAV MĒTELĪ

Un kā ar citām galantuma izpausmēm? Kuras izrādās arī tās pašas feministes apstiprina? Bet šeit viss ir nedaudz sarežģītāk. No vienas puses, jebkura rūpju izpausme no vīrieša puses, piemēram, iepriekš aprakstītais apmaksātais rēķins, ir vēl viens neliels apliecinājums tam, ka vīrietis ir gatavs principiāli ieguldīt attiecībās, ir spējīgs uz gādību un iejūtību, nemaz nerunājot par augstsirdību. Un tas, protams, ir labi un patīkami – mēs visi esam cilvēki un mums patīk, ja mūsu labā tiek darīts kaut kas labs.

Turklāt visas šīs starpdzimumu spēles patiesībā ir sociāls rituāls, pie kura esam pieraduši kopš bērnības. Tas mums tika rādīts filmās un aprakstīts grāmatās, iedzīvinot “lielu mīlestību un kaislību”. Tas patīkami kutina nervus, ir daļa no flirta un pieklājības, divu svešinieku lēna saplūšana. Un, jāsaka, ka te nāk pati nepatīkamākā daļa.

Taču šeit ir divas nepilnības, no kurām patiesībā radās leģenda, ka “feministes aizliedz padot mēteļus”. Pirmais klupšanas akmens – visi šie jaukie pieklājības žesti būtībā ir relikvijas no tiem laikiem, kad sieviete tika uzskatīta par vāju un stulbu būtni, gandrīz vai bērnu, kurš ir jāaizsargā un nav jāuztver nopietni. Un līdz šim dažos galantos žestos lasāms: “Es te atbildu, es par tevi parūpēšos kā saimnieks, tu mana nesaprātīgā lelle.”

Otrs slazds ir tāds, ka vīrieši bieži sagaida kaut kādu “samaksu”, atbildi uz viņu uzmanības žestiem, bieži vien pilnīgi nevienlīdzīgiem. Lielākajai daļai sieviešu šī situācija ir pazīstama – viņš tevi aizveda uz kafiju, tev priekšā atvēra mašīnas durvis, neveikli uzmeta pār pleciem mēteli un nez kāpēc neatlaidīgi uzskata, ka ar šīm darbībām viņš jau ir “samaksājis” par piekrišanu seksam… Ka tev nav tiesību atteikt, tu jau to visu esi “pieņēmusi”! Diemžēl šādas situācijas ne vienmēr ir nekaitīgas un var izraisīt ļoti nepatīkamas sekas.

Tāpēc izvairīšanās no galantuma nav niknu sieviešu kaprīze, bet gan pilnīgi racionāls veids, kā mijiedarboties ar tālu esošo līdzvērtīgo realitāti. Vienkāršāk ir pašai atvērt durvis un samaksāt par kafiju, nekā divas stundas skaidrot svešam cilvēkam, ka negribi ar viņu gulēt, jūtoties kā merkantilai kucei. Vieglāk ir uzvilkt virsdrēbes un pašai atstumt krēslu, nekā caur kauliem just, ka pret tevi izturas kā pret nesaprātīgu meiteni.

Tomēr daudzas no mums, feministēm, ar prieku (un ar zināmu piesardzību) turpina spēlēt dzimumu spēles – daļēji tās baudot, daļēji uzskatot tās par pilnīgi leģitīmu pastāvēšanas veidu realitātē, kas ir ļoti tālu no postpatriarhālā ideāla.

Varu garantēt, ka šajā vietā kāds noteikti aizrīsies no sašutuma un iesauksies: “Nu tad iznāk, ka feministes grib cīnīties tikai ar tām patriarhāta daļām, kuras viņām ir neizdevīgas?!” Un šī, iespējams, būs visprecīzākā feminisma definīcija.

(Autore – kultoroloģe Anna Topilina)

Lasi arī:

You may also like

This website uses cookies to improve your experience. We'll assume you're ok with this, but you can opt-out if you wish. Accept Read More