“Esmu kautrīgs”, “man ir grūti pateikt nē”, “es baidos runāt auditorijas priekšā”… Lai atbrīvotos no sāpīgās mazvērtības sajūtas, ir jāsaprot, no kurienes šī nedrošība rodas.
Šaubas par sevi un pārmērīga kautrība, kā likums, sakņojas bērnībā. Vecākiem ir milzīga ietekme uz bērna pašsajūtu. Viņi kļūst par sava veida spoguli, kas slavē, atspogoļojot bērnu vai kritizē atklājot viņa trūkumus.
Tas, kā mūsu vecāki un citi pieaugušie mūs “atspoguļo”, ir iespiests mūsu psihē un ietekmē priekšstatu veidošanos par mums pašiem. Izpratne par vecāku ietekmi uz katru no mums, attīstot pašapziņu vai kautrību, ir pirmais solis, lai atgūtu savu pašvērtības sajūtu.
Šaubas par sevi var būt cilvēka noteicošā īpašība, bet visbiežāk tā izpaužas tikai noteiktos dzīves aspektos. Piemēram, jūs esat pārliecināts profesionālis, taču jums ir problēmas sazināties ar draugiem un veidot ciešas attiecības… Vai arī jūs zaudējat pozīciju, kad jums ir nepieciešams aktualizēt algas palielināšanas jautājumu, lai gan jūs darāt teicamu darbu ar priekšnieku norādījumiem .
Centieties pēc iespējas precīzāk noteikt tās dzīves jomas, kuras ir skārušas šaubas par sevi. Tas palīdzēs jums labāk saprast, kur ir problēma.
Mēs nepiedzimstam kautrīgi, pārāk bailīgi vai nemierīgi, šīs īpašības mēs iegūstam dzīves laikā, saskaroties ar dažādām situācijām un cilvēkiem, gūstot šo vai citu pieredzi. Attiecības ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kļūst par galveno, lai attīstītu pašpārliecinātības sajūtu vai nē.
Nevajadzētu pilnībā novelt atbildību par savām neirozēm un psiholoģiskajām problēmām uz saviem vecākiem. Tomēr ir vairāki uzvedības modeļi, kas potenciāli var apdraudēt bērna pašcieņu.
1. VECĀKU NEIZSAPŅOTIE SAPŅI
“Tu esi neveikla!” – saka piecus gadus vecas meitas mamma, aizkaitināti lūkojoties uz dzīvespriecīgo un bērnišķīgi kuplo bērnu. Māte kādreiz sapņoja kļūt par balerīnu, taču tas neizdevās, un tagad viņa mierina sevi ar cerību, ka vismaz viņas meita kļūs par nākamo primadonnu.
Vecāki dažreiz nevar pretoties un projicē saviem bērniem savus sapņus par panākumiem, laimi vai bagātību: kur viņiem neizdevās, viņu bērniem noteikti veiksies. Pašiem sapņiem nav nekā slikta. Taču bieži vien paša bērna vēlmes nemaz netiek ņemtas vērā.
Vecāki viņā redz tikai nākotnes “čempionu”, veiksmīgāku sevis versiju un nav gatavi pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Šajā brīdī bērna prātā rodas šaubu sēkla: “Vai es esmu pietiekami labs? Kas man jādara, lai mani mīlētu, ja ar to vien nepietiek?
Nedaudz vēlāk vecāki saprot, ka viņu sapņiem nav lemts piepildīties. Tā vietā, lai saprastu sevi, viņi redz nepilnīgā bērnā vilšanās cēloni. Rezultātā bērniem rodas šaubas par sevi, kā arī vainas un kauna sajūta par vecāku cerību neievērošanu. Pēc tam šīs jūtas var izpausties jebkurā dzīves jomā – darbā, draudzībā, personīgajā dzīvē, saistībā ar cilvēka ķermeni.
Iespējams, šobrīd jūs joprojām cenšaties būt savu vecāku panākumu iemiesojums. Mēģiniet nošķirt vecāku vēlmes no savām un speriet pirmo soli pretī tam, par ko sapņojat kopš bērnības.
2.MEKLĒJIET ATBALSTU GRŪTĀS SITUĀCIJĀS
“Mans tēvs vienmēr teica, ka man noteikti viss izdosies,” atceras Anna. – “Tikai tagad saprotu, ka tā bija manu grūtību noraidīšanas forma. Manam tēvam toreiz bija finansiālas problēmas, un viņš nevēlējās par mani uztraukties.
Tagad man pašai aug maza meita, un es nevēlos pieļaut viņa kļūdas. Lai viņa kļūtu pārliecināta par sevi, man ir jābūt ļoti uzmanīgai pret mazākajām viņas kautrības pazīmēm, piemēram, nespēju sadraudzēties vai bailēm no mutiskām atbildēm skolā.”
Bieži vien vecāki, iegrimuši paši savās problēmās, var nepamanīt, ka bērnam ir grūtības. Pieaugot, šādi cilvēki cieš no vispārēja pašapziņas trūkuma: viņiem nav atbalsta pieredzes satraucošās un sarežģītās situācijās, un tāpēc viņi neuzticas ne sev, ne pasaulei. Viņu attiecības ar citiem ir piepildītas ar bailēm no tuvības, neuzticību un nenoteiktību, ka kāds spēj viņus uztvert nopietni.
Mēģiniet vismaz kaut nedaudz sākt uzticēties citiem. Tiklīdz jūs sapratīsit, kāds atbalsts var būt dzīvības glābšanai, jums būs vieglāk pārvarēt savu nedrošību.
3. ATRODIET DROSMI RISKĒT
“Mēs nekad nepirksim tev motorolleri, jo tu iekļūsi negadījumā.” Nemierīgiem vecākiem dzīvība ir nepārtrauktas briesmas. Tāpēc viņi mēdz pārāk aizsargāt bērnus.
Šī visaptverošās trauksmes sajūta ir ļoti lipīga. Ja vecāki pastāvīgi cīnās ar iedomātām briesmām, viņu bērni, visticamāk, internalizēs šo neuzticību pasaulei. Bērns sāk izvairīties no jebkādām aktivitātēm, īpaši no tām, kas saistītas ar emocionālu vai fizisku risku. Rezultātā nepieciešamās sociālās prasmes vienkārši netiek trenētas, un cilvēks iegūst šaubas par sevi un pasauli.
Trauksme var viegli pārvērsties bailēs no jauniem cilvēkiem vai priekšniekiem. Iegūtie kavēkļi un ierastās bailes var izpausties arī tajās dzīves jomās, kas nav tieši saistītas ar sākotnējo trauksmes cēloni – problēmās darbā, attiecībās ar draugiem un ar mīļoto. Pasaule nav tik bīstama, kā vecāki stāstīja. Protams, jūs jau sen gribējāt kaut ko izmēģināt – iespējams, tagad ir īstais brīdis.
4. JŪS NOTEIKTI ESAT SPĒJĪGS UZ KO VAIRĀK
Marijas vecāki vienmēr ir izcēlušies ar pesimistiskiem uzskatiem par dzīvi. Viņi nekad neļāva savai meitai pat sapņot par pārtikušu un veiksmīgu dzīvi. Gluži pretēji, viņi viņu iedvesmoja, ka “katram jāzina sava vieta”, “jāpriecājas par mazumiņu un nevajag prasīt no dzīves ko vairāk”. Kļuvusi pilngadīga, Marija neuzdrošinājās doties uz koledžu un pametst darbu, kas nesagādāja gandarījumu.
Mūsu iekšējās reprezentācijas liek mums mainīties, augt un meklēt veidus, kā attīstīties. Bet, lai veidotu šo priekšstatu, mums ir vajadzīgi vecāki, kas mudinās mūs ieklausīties mūsu vēlmēs. Vecākiem ir savs dzīvesveids. Iespējams, viņu jaunībā darba maiņa patiešām bija pārāk liels šoks. Bet jums nav jāpārmanto viņu bailes un nedrošība. Jums ir sava dzīve, kurā ir daudz iespēju kļūt laimīgākam.
5. JŪS DRĪKSTIET NEATBILST VECĀKU IDEĀLIEM
“Mana meita ir pilnīgi unikāla. Viņa ir talantīga, gudra un pat skaista, ”saka lepnā māte, iepazīstinot meitu ar draugiem. Un mazā pārbiedētā meitene šajā brīdī vēlas tikai vienu: izkrist caur zemi.
Pārmērīga uzslava var kaitēt bērna pašcieņai tikpat lielā mērā kā devalvētas piezīmes. Uzslavas un komplimenti neļauj bērnam veidot savu redzējumu par sevi un savu potenciālu. Viņš ir spiests salīdzināt savu priekšstatu par sevi ar vecāku zīmēto nesasniedzamo ideālu.
Pieaugušā vecumā cilvēks cietīs no savas neveiksmes un tukšuma sajūtas. Galu galā, lai kā viņš censtos, vecāku zīmētie ideāli izrādās nepanesama nasta. Mēģiniet pieņemt sevi kā nepilnīgu. Galu galā ikvienam ir priekšrocības un trūkumi.
6. VECĀKU SĀNCENŠI
Diemžēl ir arī vecāki, kuri savus bērnus uzskata par sāncenšiem, kuru panākumi it kā var pārspēt savējos. Parasti šādi cilvēki paši ir pārāk infantili vai ar neatrisinātām psiholoģiskām problēmām.
Bērna psihe reģistrē šādas vecāku vēlmes un var uz tām reaģēt dažādi. Bieži bērnam attīstās psihosomatiskas slimības. Šajā gadījumā “bēgšana” uz slimību var būt simboliska vēlmes pēc drošības izpausme, kas bērnam nekad nav bijusi.
Cits scenārijs ir tāds, ka bērns ātri saprot, ka vecāki spēj tikai patiesi priecāties par viņa neveiksmēm… Un, lai ko šāds cilvēks darītu, viņš neapzināti tieksies pēc neveiksmēm visur: darbā, mācībās, ģimenē. Bērnībā saņemtās bailes, aizliegumi un raizes viņam palīdzēs šajā jautājumā “paveikties”.
Bērnu un vecāku attiecībām ir galvenā loma bērna pašapziņas veidošanā. Svarīgi atcerēties, ka emocionāli disfunkcionāla bērnība, lai arī var būt šķērslis panākumiem, tomēr nav nepārvarams šķērslis.
Bērnībā vecāku vārdi un rīcība tevi ietekmē, taču vairs tā nav. Jūs esat pieaugušais, neatkarīgs cilvēks, jūs esat diezgan spējīgs radīt sev laimīgu nākotni, un tikai jūs pats būsit atbildīgs par to, kā tas izvērtīsies.
7. NEVAINOJIET SAVUS VECĀKUS
Sūzana Džefersa, grāmatas “Be Afraid…CBut Act!” piedāvā veidu, kā iegūt pašapziņu. Mums ir jāpieņem, ka bailes ir svarīga dzīves sastāvdaļa, un pārvērst tās pārliecībā jau ir mūsu katra uzdevums. “Pašpārliecinātība sākas tad, kad jūs varat teikt: “Es netaisos vainot savus vecākus vai klasesbiedrus skolā, ka viņi mani iebiedēja. Es uzņemšos atbildību par savu dzīvi šeit un tagad,” sacīja Džefersa.
“Iedomājieties, ka jūs dodaties uz interviju un neesat pieņemts darbā. Ko tālāk? Varat vainot sevi, ka neesat radījis pietiekami labu iespaidu, vai arī varat paskatīties uz situāciju no cita leņķa.
Kādu mācību jūs varat mācīties no šīs pieredzes? Vai bijāt labi sagatavojies? Vai jūs varētu darīt kaut ko savādāk, lai iegūtu šo amatu? Vai šis darbs tiešām bija tas, ko vēlējāties? Meklējiet notikušajā jēgu un nekrītiet depresijā. Ja jūs ļausit sev pakļauties izmisumam, jūs no situācijas neko neiegūsiet.
Daži ir pārliecināti, ka, ja cilvēks ir pārāk atkarīgs no darba vai attiecībām, viņš nav pārliecināts par sevi. Džeferss piekrīt: “Kad kāda lieta, no kuras esat atkarīgs, sabojājas, jūsu dzīve neizbēgami kļūst tukša. Lai saglabātu pašapziņu, ir ļoti svarīgi padarīt savu dzīvi bagātu ar iespaidiem un notikumiem.”
Sāciet ar to, kas darbojas. Tas dos jums pārliecību. Meklējiet jaunas aktivitātes, kas jums sagādās prieku un gandarījumu. Nejūtami jūs atklāsiet, ka jūsu spējas jums vairs nešķiet tik ierobežotas, un jūs jūtaties pārliecināts par savām spējām.