“Mammai ir 80 gadu, viņa nepārtraukti saka, ka drīz mirs. Mans un māsas tētis nomira pirms 28 gadiem, viņa sapņo par viņu un gaida, kad viņš aicinās viņu pie sevis. Mājā sabojājās tehnika, tāpat kā pirms viņa nāves. “Es drīz izslēgšos, tāpat kā šitas televizors.” Veicām veselības pārbaudes, viss normāli. Cenšamies ar viņu runāt: “Tava vecmāmiņa nomira 96 gadu vecumā.” Viņa nedaudz nomierinās un atkal raud. Ko iesākt?”
Elīna, 49 gadi
CĒLOŅI
Nāves bailēm ir divi pamati: bioloģiskais – instinkts, ir dabiski baidīties no nāves. Tas padara dzīvi vērtīgu, liek izvairīties no briesmām. Otrs iemesls ir ideoloģisks, saistīts ar kultūru un reliģiju. Mēs varam ietekmēt bioloģisko dabu mazākā mērā, bet otro iemeslu – lielākā mērā.
KAS NOTIEK
Ko es ievēroju jūsu vēstulē: jūs un jūsu māsa cenšaties uzmundrināt savu mammu, atbalstīt viņu ar stāstiem par ilgdzīvotājiem jūsu ģimenē. Bet tajā pašā laikā jūs, šķiet, novēršat viņu no realitātes, ko viņa jūt. Ir saprotams, ka vecāka gadagājuma cilvēks domā par nāvi, jo viņš kļūst vecs un jūt, ka vairs nav tik spēcīgs kā kādreiz.
KO DARĪT
1. Runājiet ar savu mammu par viņas rūpēm. Es ieteiktu jums būt drosmīgai runāt ar savu māti par nāvi. Ja viņai ir vajadzība aprunāties par ši tēmu, tas nozīmē, ka viņas dzīves alkas joprojām ir ļoti spēcīgas. Šī būs noderīga saruna: viņa redzēs, ka jūs viņu saprotat un jūs neesat vienaldzīgas pret viņas pārdzīvojumiem. Ja jums un jūsu māsai ir grūti par to runāt, varat atrast kādu, kurš ir gatavs šādai sarunai. Mācītājs, ja mammai ir laba attieksme pret reliģiju, vai draudzene apmēram tādā pašā vecumā.
2. Ļaujiet viņai justies vajadzīgai. Un vēl: mūsu kultūrā vecums bieži vien tiek uztverts kā izolācijas, bezspēcības un nederīguma laiks. Palīdziet savai mātei kļūt vajadzīgai. Pat ļoti veci cilvēki ar ierobežotām fiziskajām iespējām var darīt lietas, kas ir noderīgas ģimenei un tajā atrod dzīves jēgu.