Viens no iemesliem, kāpēc ir tik svarīgi koncentrēties uz vientuļajiem cilvēkiem (un ne tikai pāriem), ir tāds, ka tik daudzi pieņēmumi par vientuļajiem cilvēkiem nāk no tiem, kuri ir pāri vai meklē attiecības. Ir vajadzīgs pilnīgi jauns domāšanas veids, kas skatītu neprecēto dzīvi no to cilvēku perspektīvas, kuri vēlas pieņemt savu vientuļo dzīvi uz brīdi vai uz mūžu.
Kad mēs domājam par vientuļu dzīvi parastajā veidā, jebšu no cilvēku viedokļa, kuri pieņem, ka visi vēlas būt attiecībās un ka laulības dzīve ir pārāka par vientuļu dzīvi, tad mēs nonākam pie stāstiem par nabaga vientuļajiem cilvēkiem un viņu maznozīmīgāko dzīvi. Ja mēs tā vietā apgriežam skatījumu un pieņemam, ka ir lieliski būt vienam un vientuļajiem cilvēkiem patīk būt neprecētiem, tad varam iegūt jaunu spēcinošu viedokli, ka vientuļnieku dzīve ir tikpat piepildīta.
Sava brīvība
Vientuļi cilvēki, īpaši tie, kas dzīvo vieni, ir savu kuģu kapteiņi. Ikdienā viņi savu resursu un iespēju robežās visu var sakārtot tā, kā viņiem patīk. Tas ietver tādas lietas kā lemšana par to, ko ēst, kad gulēt, vai kad vingrot un ēst pareizi, vai vienkārši skatīties “Netflix” un atpūsties, nepievēršot uzmanību nevienam citam.
Tās ir tikai ikdienības sīkās detaļas. Arī dziļākā un jēgpilnākā veidā cilvēki, kuriem patīk būt neprecētiem, izmanto savu brīvību, lai darītu to, kas viņiem patiešām ir svarīgs. Tas varētu nozīmēt tiekšanos pēc tā, kas aizrauj, atstāt ienesīgu amatu, lai dzīvotu pilnvērtīgāku dzīvi, vai būt līdzās tiem cilvēkiem, kuri viņiem nozīmē visvairāk, kad viņiem tas visvairāk ir vajadzīgs.
Izvērtējot brīvību tā dažkārt tiek noraidīta kā neprātīga un savtīga. Zinātāji vicina pirkstus un brīdina, ka individuālistiskas vērtības galu galā mūs padarīs nelaimīgus. Bet starp citu tas nav tas par ko liecina pētījumi. Vairāk nekā 200 000 cilvēku no 31 Eiropas valsts iegūto datu analīze parādīja, ka cilvēki, kuri pieņem tādas vērtības kā brīvību, radošumu un jaunu lietu izmēģināšanu, ir laimīgāki. Tas attiecas uz cilvēkiem, kuri ir precējušies, un cilvēkiem, kuri nav precējušies. Taču vientuļie gūst vēl lielāku laimi, novērtējot brīvību, nekā precēti cilvēki.
Mēs esam vairāk saistīti — ja vēlamies tādi būt
No to cilvēku viedokļa, kuri ir pārī vai kuri vēlas būt, vientuļie ir “vieni” un “nepiesaistīti”, un viņiem “neviena nav”. Tomēr kaudzēm pētījumu šos stereotipus apgāž. Parasti vientuļie cilvēki ir vairāk saistīti ar dažāda veida cilvēkiem. Viņi dara vairāk, lai uzturētu kontaktus un savā dzīvē uztur daudz vairāk cilvēku. Pētījumi liecina, ka cilvēki, kuri dibina kopdzīvi ar partneri vai apprecas, mēdz kļūt izolētāki.
Mums ir sava brīvība, un tas nozīmē, ka mēs varam novērtēt tik daudz dažādu cilvēku, cik mums tīk, vai tik maz, cik tīk. Daži vientuļi cilvēki nevēlas lielus sociālos tīklus vai draugu lokus. Vienatne ir tas lauks, kurā var izvēlēties sev piemērotāko dzīvi.
Mēs novērtējam un piešķiram prioritāti cilvēkiem, kas mums rūp
No cilvēku skatījuma, kuri ir pārī vai kuri vēlas tādā būt, romantisks partneris ir vissvarīgākais pieaugušais dzīvē, jebšu kāds, kas būtu jāvērtē augstāk par visiem citiem. Šo domāšanas veidu sauc par amatonormativitāti, un vientuļi cilvēki, kuriem patīk būt vientuļiem, to vienkārši nepieņem. Ja mēs vēlamies novērtēt savus draugus, radus, mentorus vai jebkuru citu cilvēku, kurš ir svarīgs, mēs to darām. Un es domāju dziļu vērtību, ne tikai kaut kādā nejaušā veidā, lai gan tas arī ir labi. Un nemēģiniet iestāstīt, ka vientuļos cilvēkus nevar droši piesaistīt: pētījumi ir nojaukuši arī šo pieņēmumu.
Mēs lolojam savu vientulību
No pārī esošo cilvēku viedokļa vientuļnieki jūtas vientuļi. Bet vientuļi cilvēki, kuriem patīk būt vientuļiem, īpaši tie, kuri sirdī ir vientuļi un mīl vientuļo dzīvi, pieņem vientulību. Viņi no tās daudz iegūst. Viņi to aizsargā kā vērtīgāko resursu. Iespējams, tāpēc sarežģītākie pētījumi liecina, ka cilvēki, kas dzīvo vieni, parasti ir mazāk vientuļi nekā cilvēki, kas dzīvo kopā ar citiem.
Mīlēt sev veltīto laiku ir sirdī vientuļo cilvēku superspēja. Mēs reti esam vientuļi, kad esam vieni. Mūs ir grūti nobiedēt, sakot, ka mēs galu galā pavadīsim daudz laika vienatnē. Būtu drausmīgāk domāt, ka varētu pienākt brīdis, kad mēs nevarēsim iegūt tādu vientulību, kādu vēlamies.
Mēs izdomājam, kā paveikt lietas
Cilvēku, kuri pēta pārus, aktuāla tēma ir jautājums par to, kurš veic kādus uzdevumus un darbus. Žargonā runājot, tā ir “darba dalīšana”, un pāriem tas var būt dusmu un konfliktu avots. Tā ir taisnība, ka vientuļiem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni, viss ir jādara pašiem, vai arī jāatrod citi cilvēki, ko pieņemt darbā vai lūgt palīdzību. Bet mēs ne ar vienu necīnāmies par to, kurš ko dara. Un, izdomājot, kā paveikt lietas, mēs attīstām prasmes, kas ilgst visu mūžu. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem, kuri ilgu laiku ir bijuši vientuļi, vēlāk klājas daudz labāk, nekā gaidīts.
Mums ir sava laime, un mēs novērtējam arī autentiskumu un psiholoģisko bagātību
No to cilvēku viedokļa, kuri ir pārī vai kuri vēlas tādā būt, diez vai ir kaut kas svarīgāks par laimi un stereotipskā izpratnē šo laimi var iegūt tikai apprecoties. Līdz 2012. gadam jau bija 18 ilgtermiņa pētījumi, kas liecina, ka cilvēki, kas apprecas, nekļūst ilgstoši laimīgāki nekā tad, kad bijuši vientuļi. Tagad šis skaitlis ir vēl lielāks.
Vientuļiem cilvēkiem ir sava laime. Laimīga dzīve var būt laba dzīve. Bet tā var būt arī psiholoģiski bagāta dzīve.
Cilvēki, kuri izvēlas būt vientuļi, nemeklē vieglāko ceļu. Mūsu dzīves netiek svinētas tā, kā tiek svinētas laulāto cilvēku dzīves, un mēs esam izslēgti no vesela grēdas ar priekšrocībām un aizsardzības, kas tiek sniegta cilvēkiem, kuri ir likumīgi precējušies. Daži cilvēki, kuriem varētu patikt dzīvot neprecēti, dažviet saskaras ar vēl briesmīgākiem šķēršļiem. Bet, dzīvojot vientuļi, mēs dzīvojam autentiski. Atlīdzības par autentisku dzīvi var nebūt materiālas, taču tās ir nozīmīgas un dzīvi uzlabojošas.