Skatoties uz savu atspulgu ģērbtuves spogulī vai dodoties uz pārpildītu pludmali, bikini uzvilkšana jebkurā gadījumā var būt sarežģīta. Tā tiek pārbaudīta mūsu pašapziņa un spēja izturēt citu skatienus.
Tagad ir grūti noticēt, bet 70. gados bikini parādīšanās kļuva par sievietes atbrīvošanās simbolu. Atbrīvošanās, nevis atsvešināšanās no sava ķermeņa. Tad tikai dažas sievietes, kuras valkāja atsevišķu peldkostīmu, bija noraizējušās par neatbilstību starp savu ķermeni un ideālajiem standartiem. Lai arī vēders nebija plakans, kā maratona skrējējam, sēžamvieta ne tuvu nebija līdzīga brazīliešiem, un krūtis bija “ne tādas” formas.
KRĪT APĢĒRBS … UN NOSKAŅA
Ak, citi laiki, citi paradumi – tagad tiesības valkāt bikini ir jānopelna. Visbiežāk šī “atlīdzība” tiek saņemta pēc ilga un smaga sagatavošanās darba, kurā ietilpst diēta, svara zaudēšanas masāžas un nogurdinoša Bikrama joga. Lieki piebilst, ka mūsu narcistiskajā kultūrā, kurā izskatam ir liela nozīme, ķermeņa maigums un vaļīgums netiek cienīts.
Nav brīnums, ka katru gadu kopš aprīļa sociālie mediji un sieviešu vietnes mūs bombardē ar rakstiem par tēmu “Kā nokārtot peldkostīmu testu”. Viņu aizstāvībai jāsaka, ka mēs tiešām runājam par pārbaudi. Par eksāmenu, kas var sabojāt mūsu attiecības ar sevi.
Gandrīz neviens no tā neizvairās: nepatīkami brīži pielaikošanas kabīnēs ir pazīstami jebkura svara un vecuma sievietēm. Vismaz šajā ziņā visi ir vienlīdzīgi.
“Nežēlīgais apgaismojums veikalā palielina šoku, redzot savu ķermeni peldkostīmā,” saka seksoloģe un psihoanalītiķe Ketrīna Blāna. “Apģērbs, kas paslēpa, turēja, pabeidza siluetu, nokrīt. Mēs esam atstāti vieni ar savu ķermeni. Tā, kā tas patiesībā ir. Tā izskats daiļrunīgāk nekā jebkuri vārdi runā par to, kā mēs pret to izturamies. Nelaipns skatījums uz sevi, protams, ir subjektīvs. To nosaka mūsu viedoklis par sevi un vairāk vai mazāk apzināti salīdzinājumi, kuros mēs vienmēr zaudējam.
Sofijai ir 41 gads. Viņa ir juriste un aizraujas ar sportu. Sofija atzīst, ka savā figūrā saskata tikai trūkumus: “Ciskas ir pārāk resnas, un krūtis nav pietiekami elastīgas. Brīžos, kad koncentrējos uz to, kas man nepatīk, es aizmirstu, ka man patiesībā ir slaids augums, un draugi apskauž manu tonizēto sēžamvietu.”
Geštaltterapeite Klaudija Gole šo selektīvo amnēziju skaidro ar mūsu paštēlu sarežģīto raksturu: “Tie ir daudzšķautņaini un mainīgi, jo sastāv no liela skaita paštēlu, kas veidojas, pamatojoties uz to, kā mēs jūtamies pret sevi un kā citi uz mums skatās.”
Ikreiz, kad viņa pielaiko peldkostīmu, 36 gadus vecā Marija, šķiet, atkal dzird savas mātes balsi: “Ievelc vēderu un iztaisno muguru!” “Man nav tādas domas par sevi, kad es ķeru vilni ar savu sērfotāju vīru, slaidi uzbūvētu kā dievs!”
PLUDMALE, JAUNA TIESAS VIETA
Ja nepilnības (reālas vai iedomātas) var brīnumaini izšķīdināt mīlošs skatiens, tās var kļūt arī pilnīgi nepanesamas skaisto svešinieku skatienā. Bet varbūt mēs savas domas attiecinām uz citiem?
“Tas viss ir atkarīgs no tā, cik spēcīga ir mūsu pašapziņa,” saka Katrīna Blāna. -Jo stiprāks tas ir, jo mazāk esam atkarīgi no cita skatiena un retāk izlasām viņa acīs nosodījumu, nosodījumu vai izsmieklu. Pie manis uz konsultāciju nāk skaistas meitenes, kuras, neskatoties uz savu fizisko pilnību, dzīvo ellē!”
Lai arī daudz kas ir atkarīgs no katra no personīgās vēstures, jāatzīst, ka šodien patiešām ir grūti būt apmierinātam ar savu ķermeni.
“Mūsu kultūras estētiskie kritēriji ir radikāli mainījuši to, kā mēs skatāmies uz sevi,” atzīmē filozofe Izabella Kvevala. “Slaids, elastīgs, jauns ķermenis mūsdienās tiek idealizēts vairāk nekā jebkad agrāk. Ja mēs pērkam drēbes, tad smagā cīņā uzvaram ķermeni. Mēs dzīvojam fatfobu kultūrā. Visur valda naids pret taukiem, ko maskē veselības problēmas, ko reklāmā un modē pārstāv novājušas, kalsnas sievietes ar atlētiskiem muskuļiem.
Nav nekāds pārsteigums, ka sieviete, kura saskaras ar savu īsto ķermeni — viņas mātes izliekto ķermeni — jūtas diskvalificēta no peldkostīmu izaicinājuma, pirms viņa pat paspēj spert kāju uz smiltīm.
ĶERMEŅA PRIEKS, AR APAĻUMU VAI BEZ
Pagājušajā vasarā 37 gadus vecā Aija vienubrīd pārstāja uztraukties par figūras trūkumiem: «Ar draugiem atpūtāmies Sardīnijā un karstā dienā devāmies piknikā. Netālu no mums atrodas itāļu kompānija. Viņu bija ap divpadsmit, viņi nemitīgi tērzēja un nemitīgi smējās. Visām sievietēm bija liekais svars, noteikti pāri četrdesmit, un viņas valkāja košus, mazus bikini.
Viņi izstaroja tik daudz prieka un jutekliskuma, ka mūsu vīriem bija grūti koncentrēties gaļas gatavošanai.
Tajā dienā man bija gandrīz fizisks pierādījums, ka tā ir taisnība. Ķermeņa patiesība, tā skaistums, kas sastāv nevis formu pilnībā, bet gan dzīvības enerģijā. Nākamajā dienā melna viengabala peldkostīma vietā pirmo reizi pēc ilgāka laika nolēmu uzvilkt miniatūru daudzkrāsainu bikini!
Klaudija Geila attīsta šo ideju: “Iztēlojieties sevi pludmalē nevis kā podiumā, bet gan kā baudas un brīvības vietā. Tā vietā, lai uztraukties par savu augšstilbu izmēru vai krokām vēderā, izveidojiet ieradumu apstāties, lai vienkārši piedzīvotu dzīvi un atgādinātu sev, ka es izbaudu šo mirkli, kas nekad neatgriezīsies. Tad jūs attieksities pret ķermeni pavisam savādāk.