Cilvēki, kuri ieslīguši depresijā bieži piedzīvo spilgtu bezcerības sajūtu, viņi ir kā sprostā un nespēj rast izeju esošajai situācijai, kas bieži vien aizved pie pašnāvnieciskām domām. Tiesa, viņi bieži apglavo, ka domas un darbība ir divas atšķirīgas lietas. Vai ir veidi, kā pārvarēt šo bezcerības sajūtu? Protams, ka tikai profesionālis var konstatēt vai pašnāvnieciskas domas cilvēku reāli apdraud. Uz šādu risku var norādīt vairākas pazīmes – neizdevušies pašnāvības mēģinājumi, sevis ievainošana, draudi u.c.
Atrast iemeslu dzīvot
Pacienti ar dziļu depresiju kā izeju jeb viņu izpratne par to kā apturēt problēmas, bailes, sāpes ir pašnāvība. Viņi no visas sirds tic un jūt, ka viņu esamība ir nepanesami grūta un viņi nevēlas apgrūtināt sev tuvumā esošos cilvēkus. Tomēr, lai dzīvi turpinātu – ir jāatdrod iemesli. Visbiežākie iemesli:
- vainas sajūta par to, ka tiks sāpināti tuvi cilvēki;
- cerības uz to, ka palīdzēs medikamenti;
- iespējamība, ka situācija vēl var mainīties;
- apjausma un aizdomas, ka slimība dēļ viņi neprot novērtēt realitāti;
- bailes no pēcnāves dzīves;
- garām laistas iespējas.
Ja depresijas epizodē ir grūti ieraudzīt tās cēloņus, tad cilvēks var sev uzdot jautājumus: “Ja man nebūtu depresijas, kādi būtu mani iemesli turpināt dzīvi?” Patiesībā tas ir svarīgs jautājums, jo cēloņu skaits var ievērojami palielināties. Dzīvības atņemšana ir nopietns lēmums, ko nav iespējams mainīt. Ja depresija ir pārvērtusies par nebeidzamu okeānu, tad ir jālūdz tuvo cilvēku un speciālistu palīdzība. Pirms lēmuma pieņemšanas, to var uztvert kā pauzi.
Lasi arī: Vīrietis, kurš tev NAV piemērots – 5 pazīmes
Pašnāvnieciskas domas ir jāuztver ļoti nopietni – tās nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Ja tādas rodas, tad par tām ir jārunā. Ļoti liela daļa depresijas slimnieku vismaz reizi ir domājuši pašnāvnieciskas domas.
Cerība glābj pasauli
Bezcerība ir ārkātīgi slikta sajūta, un reizēm atliek tikai izlemt, ka viss ir bezcerīgi un tad neko vairs nevar darīt. Tomēr cerība, kaut niecīga, var glābt un jūtot pat niecīgāko cerību ir nepieciešama aktivitāte. Bezcerības sajūta tā vai citādā veidā ir saistīta ar nākotnes laiku, tomēr tās ir tikai prognozas tam, kas varētu notikt, vai arī – tam, kas nekad nenotiks. Cilvēki ar šādām nākotnes prognozēm nodarbojas, jo viņiem ir grūti būt un dzīvot tagadnē. Tomēr vai patiešām šis dzīves brīdis ir tik bezcerīgs?
Trīs psiholoģiskie paņēmieni kā izkļūt no bezcerības
1.Koncentrēšanās uz elpošanu. Esiet vērīgi – kā gaiss viļņveidīgi ieplūst jūsos un steidzas atpakaļ. Koncentrējieties tikai uz savu eplu un neļaujiet citām domām traucēt.
2.Paņemiet kādu priekšmetu ar patīkamu smaržu – priežu čiekuru, apelsīnu vai savas iecienītākās smaržas. Vai esat pamanījuši, kā smarža palielina baudu? Pieskarieties priežu čiekuram, sajūtiet tā uzbūvi. Savas iemīļotās smaržas uzpilniet uz plaukstu locītavām un sasmaržojiet smaržu dažādās nianses – iztēlojieties tā viļņus. Dažas minūtes koncentrējieties uz šo darbību.
3.Aizveriet acis. Iedomājieties mēness apgaismotu ziemas mežu. Krīt sniegpārslas un visu klāj bieza sniega kārta. Jūs vērojat vienmērīgo sniegpārslu lidojumu, redzat to formu, jūtat vēsumu un svaigumu. Un tagad jūs pats kā sniegpārsla griežaties gaisā, lidojat un krītat, jūtat mieru un vēlreiz mieru. Noglabājiet sevī šo miera, laimes, klusuma un svaiguma sajūtu mēness gaismā.
Ja jums izdevās izpildīt šos vingrinājumus – novērot savu elpošanu, sajust smaržu svaigumu un iztēloties sevi kā sniegu, tad jūsu spēkos ir koncentrēties uz tagadnes brīdi. Tās bija paris minūtes, ko nodzīvojāt bez bezcerības sajūtas. Jūs nedzīvojāt nākotnē, bet šeit un tagad, atlaidāt problēmas un bijāt tagadnē. Tas ir jūsu spēkos.