Radinieki – homoseksuāļi
20. gadsimta sākumā brīva morāle pārliecinoši iekaroja visu pasauli un, kā parasti, iekļuva pat morāles un ētikas cietokšņos – un Lielbritānijas karaliskā ģimene nebija izņēmums. Tad Apvienotajā Karalistē par homoseksuālām attiecībām atbildēja likums, tomēr tas netraucēja dažiem tās augsta ranga locekļiem būt sakaros ar viena dzimuma pārstāvjiem un pat ļaut sev neuztraukties par faktu, ka šī informācija var kļūt publiska.
Šajā laikā Londonas ielās kā sēnes pēc lietus parādījās slēgti vīriešu klubi (arī homoseksuāļiem). Starp šādu iestāžu klientiem bija labākie inteliģences pārstāvji, politiķi un, protams, aristokrāti. Viens no šiem apmeklētājiem bija karaļa Džordža V dēls, princis Džordžs, Kentas hercogs (Elizabetes II tēvocis).
Kas attiecas uz Edvardu VIII – padomājiet par to, jo viņš bija pirmais pretendents uz Lielbritānijas troni – bez saiknēm ar savu jaunāko brāli, viņš bija tuvu arī savam brālēnam Luijam Mountbattenam (Elizabetes vīra tēvocim – tam pašam Dikijam, kurš mācīja laulības toleranci karalienei). Savukārt pēdējais, kaut arī viņš bija precējies, neskaidri iepazinās arī ar Noelu Kovardu un Pīteru Mērfiju, Anglijas homoseksuāļu kustības vadītājiem šajos gados.
Šo vīriešu sievas bija svarīgu cilvēku aizsegs, taču šķiet, ka karaliskajā ģimenē dažu tās locekļu patiesās atkarības bija labi zināmas.
Mūsdienās ar homoseksualitāti vairs nepietiek, lai kādu pārsteigtu: to atzīst slaveni mākslinieki, sabiedriski darbinieki un pat politiķi. Bet attiecībā uz karaliskajām ģimenēm, par kuru “ideālismu” nevajadzētu būt ne mazākām šaubām, netradicionālas attiecības ir nepieņemamas – turklāt tās joprojām ir nepieņemamas. Pretējā gadījumā monarhs kā morāles un ētikas sargs riskē vienkārši tikt gāzts. Tātad, iespējams, ja Elizabetes tēvoču sakari kādreiz būtu bijuši plaši reklamēti, tad šodien Sadraudzību vadītu prezidents (un vēl ticamāk, ka Sadraudzības nemaz nebūtu bijis).
Tēvocis – nacistu protežē
“Es atsakos no troņa, jo man nav iespējams pildīt karaļa pienākumus bez manas mīļotās sievietes palīdzības un atbalsta,” – šie karaļa Edvarda VIII vārdi, kurš bija tronī nedaudz vairāk nekā desmit mēnešus, satricināja Lielbritāniju. Viņš pameta savu tautu šķirts vienkāršā cilvēka dēļ un pat ar apšaubāmu reputāciju, turklāt kuras mīļotāju sarakstā, kā tika pieņemts, tika iekļauti augstākie sabiedriskie darbinieki, mākslinieki un politiķi. Ieskaitot nacistus.
Tie bija 30. gadi. Vācija Ādolfa Hitlera vadībā pamazām atbrīvojās no Versaļas miera važām un kļuva par valsti, kas ir pievilcīga investīcijām un kopīgiem starptautiskiem projektiem. Valstu vadītāji visā pasaulē ļoti vēlējās iepazīt Trešā Reiha jauno vadību, taču visizturīgākais viņu vidū bija Lielbritānijas troņmantnieks princis Edvards, kurš pēc Pirmā pasaules kara politisku apsvērumu dēļ nevarēja apmeklējiet Berlīni, bet tomēr regulāri sazinājās ar Eiropas nacistiem, turot pie rokas savu mīļoto Volisu Simpsonu. Tas piesaistīja Hitlera uzmanību.
Lasi arī: 7 romantiskas kļūdas, kuras uztvert kā brīdinājuma signālus
Savā grāmatā “Pagātne bez nākotnes. Stāsts par karali Edvardu VIII “Arina Poļakova raksta, ka tieši ar viņa mīļās sievietes ierosinājumu, kas daudzus gadus bija draugos (un ne tikai) ar nacistiem, Edvards pēkšņi sāka interesēties par attiecību veidošanu ar šo valsti.
Edvarda un Hitlera savstarpējā labvēlība, kaut arī no attāluma, tikai nostiprinājās, tas sākumā pat iepriecināja karalisko namu. Taču apstiprinājums bija īslaicīgs, jo viena lieta ir draudzēties ar nacistiem, bet otra lieta – apbrīnot un līdzināties viņiem. Britu konservatīvisma cietoksnis – karaliskā ģimene nekad nevarēja atļauties kreiso mantinieku. Kas tad viņu gaida nākotnē? Atbilde bija acīmredzama: apsūdzības par tradīciju nodevību, leiboristu uzbrukumi un galu galā arī gāšana.
Bet tad karalis Edvards iesniedza savu vēsturisko atteikšanās deklarāciju. Tad šķita, ka problēma drīz atrisināsies pati.
Bet nekas neatrisinājās. Pat pēc skandalozās laulības ar Volisu 1937. gadā, jaunizveidotais Vindzoras hercogs un hercogiene ne tikai nepārtrauca draudzību ar Eiropas pro-nacistiem, bet pat apmeklēja Trešo Reihu, kur viņi jau personīgi satika Ādolfu Hitleru un viņa tuvāko eliti (kas, protams, Londonā izraisīja vēl vienu lielu skandālu). Volisa nebija kroņa medniece, taču, tomēr, pateicoties saiknei ar nacistiem, viņa slepeni sapņoja par sava vīra atgriešanos tronī, un Hitlers, savukārt, nenovērsa vēlēšanos iegūt leļļu karali Lielbritānijas priekšgalā.
Bet, lai kā arī būtu, jaunais karalis un premjerministrs izrādījās gudrāki (vai viltīgāki?). Jo, sākoties karam, Vindzoras hercogs un hercogiene pēkšņi tika aicināti pārvaldīt Bahamu salas – prom no Eiropas un Trešā Reiha. Tātad Elizabetes tēvs, karalis Džordžs VI, atbīdīja karalisko ģimeni no “kreisajiem” noskaņojumiem un kopā ar viņiem – Darba partijas iemesliem uzbrukt Lielbritānijas monarhijas novājinātajam garam. Kopš tā laika Edvards un Volisa vairs nejaucās politikā, apmainot savas ambīcijas pret vienkāršu cilvēku laimi.
Šķir tālāk un uzzini par pārējiem karalienes Elizabetes II skeletiem skapī!