Māsa – sāncense
Elizabete II kāpa tronī, kad viņai bija 25 gadi – diezgan piemērots vecums jaunizveidotajam monarham, kuram līdz šim laikam jau bija jākļūst par neatkarīgu, pilnībā izveidotu personību, kas atvērta jaunai pieredzei. Jaunajai karalienei patiešām bija visas iespējas kļūt par talantīgu valdnieci, tomēr, tāpat kā jebkurai meitenei, viņai joprojām bija savi kompleksi. Vienam no šiem komleksiem toreiz bija 22 gadi, un viņu sauca princese Mārgareta.
Mārgaretu bieži sauca par “rezerves princesi”, jo meitenei praktiski nebija iespēju ieņemt Lielbritānijas troni. Bet šķita, ka viņai tas maz rūp. Jā, viņai nebija kroņa, bet viņai bija kaut kas tāds, ko pati karaliene varēja apskaust: neticams skaistums, jaunība, planētas stilīgākās sievietes statusa un iespēja iet uz ballītēm. Viņa piesaistīja vīriešus kā magnēts – dažreiz Elizabetei pat šķita, ka viņaa tēvs mīl jaunāko meitu vairāk nekā viņu, troņmantnieci, kura kādu dienu turpinās tēva darbu. Mārgareta vienmēr bija smaidīga un dzīvespriecīga un, atgriežoties no nākamās ballītes modīgā kleitā, protams, viņa izraisīja karalienē banālu meitenīgu skaudību.
Jā, māsu attiecības nekad nebija vieglas, taču jau pirmajā Viņas Majestātes valdīšanas gadā viņiem bija jāiziet īsts spēka pārbaudījums. Elizabete 21 gadu vecumā apprecējās ar skaisto princi Filipu. Kad Margarētai bija jau 22 gadi, sapņi par kāzu kleitu viņu pilnībā pārņēma. Turklāt bija arī piemērots kandidāts – kapteinis Pīters Taunsendens, ar kuru princesei bija romantiskas attiecības kopš 16 gadu vecuma.
Jaunajam vīrietim nebija karalisku asiņu, taču, būdams Lielbritānijas cīņas varonis, viņš palika gaidīts karaliskās monarhijas viesis (viņu pat ļoti augstu vērtēja karalis Džordžs VI), tāpēc viņu savienība kopumā varēja notikt, ja ne viens “bet”: Pīters bija šķīries un viņam bija vairāki bērni, kas automātiski izslēdza visas iespējas apprecēties ar karalisku cilvēku.
Lasi arī: Vēstule katrai mammai, kura kliedz uz saviem bērniem
Mārgareta nonāca ļoti spēcīgā spiedienā gan no Anglikāņu baznīcas puses, gan no Ministru kabineta Vinstona Čērčila personas puses. 22 gadus vecajai princesei lika domāt, ka viņa izdara briesmīgu grēku pret Kroni un Baznīcu, turpinot attiecības ar šķirtu vīrieti. Protams, Elizabete varētu reformēt likumus atbilstoši modernitātes tendencēm (visā pasaulē šķiršanās jau ir pārgājusi sadzīves procedūru kategorijā) un ļaut jaunākajai māsai apprecēties mīlestības dēļ. Bet viņa to nedarīja, un, domājams, šeit bija nozīme abu māsu ilgtermiņa sāncensībai.
Tā vietā mīļotā princese tika izstumta no redzesloka – vispirms karalienes Mātes īpašumā, bet pēc tam kā iesaucamā trimdā ārpus valsts, uz Briseli. Intrigas turpinājās līdz princeses 25. dzimšanas dienai – vecumam, kad viņa jau varēja nepaklausīt karalienei un, atteikusies no titula un privilēģijām, kā savulaik to bija darījis tēvocis. Tomēr negaidīti sabiedrībai (kura simpatizēja princeses ciešanām) Margarēta nāca klajā ar oficiālu paziņojumu, kurā atteicās no mīļotā, paziņojot par pienākumu pret savu ģimeni un sabiedrību. Tā Elizabetes jaunākā māsa pirmo reizi salūza.
Drīz jaunā sieviete pameta Londonu un klīda baumas, ka Eiropā apmeklē slēgtus klubus, mielojas ar viskiju un tabaku, par ko drīz vien viņa nopelnīja Elizabete “galvassāpju” reputāciju. 1959. gadā pie viņas atceļoja ziņas, ka Pīters precas un nākamajā dienā Mārgareta pieņēma nabadzīga velsiešu fotogrāfa Entonija Ārmstronga bildinājumu. Margarētai un Entonijam bija lieliskas karaliskās kāzas, taču pasakainā mīlestība tā arī nekad neuzplauka. “Dumpīgā” princese ātri atgriezās pie sava agrākā dzīvesveida, un pēc 18 gadiem viņa iesniedza šķiršanās pieteikumu (šeit anglikāņu likumi jau bija bezspēcīgi).
Viņa nomira 72 gadu vecumā kā nelaimīga sieviete, kas sēdēja ratiņkrēslā. Protams, mēs visi esam sava likteņa radītāji, bet kas zina – varbūt, ja Elizabete būtu izrādījusi māsu mīlestību pret savu jaunāko māsu, ļaujot viņai apprecēties pēc mīlestības, šim stāstam būtu daudz laimīgākas beigas?
Šķir tālāk un uzzini par pārējiem karalienes Elizabetes II skeletiem skapī!