Dāvanu nauda no vecvecākiem bieži tiek uzskatīta par pašsaprotamu. Un ne katrs mazdēls vai mazmeita atbildēs vismaz uz īsziņu, nemaz nerunājot par zvanu. Vai tas ir labi?
Vecmāmiņa sūta mazdēlam “semestra pabalstu” divas reizes gadā. Viņš uz to nekādi nereaģē – nezvana un neraksta. Kā viņa var tikt galā ar vilšanos un aizvainojumu?
“Divas reizes gadā savam jaunākajam mazdēlam sūtu “mācību prēmiju” 100 eiro apmērā. Kā arī viņa vecākajam brālim un māsai. Viņi vienmēr raksta par to, cik priecīgi ir par dāvanu. Savukārt no juniora ne atbildes, ne sveiki. Varbūt es gaidu veltīgi? Es labprāt izlasītu vai dzirdētu – “Cik lieliski, vecmāmiņ.” Vai vienkārši “paldies”. Vai arī 100 eiro šodien vai tad ir ko vērti?” ar nožēlu saka 75 gadus vecā Irēna.
Līdzīgus jautājumus uzdod arī citas vecmāmiņas, kuras, neskatoties uz trūcīgo pensiju, turpina pārsteigt savus bērnus un mazbērnus. Viņiem izdodas ne tikai savilkt galus kopā, bet arī viņiem palīdzēt. Trīs eksperti sniedz padomus visām pasaules vecmāmiņām, kuras cer uz pateicību.
1. PRIECĀJIETIES, KA VARAT ATBALSTĪT SAVU MAZDĒLU
Margita Auere, psiholoģe, trīs dēlu māte
Dažreiz es saņemu vēstules no pateicīgiem lasītājiem. Pati tādas vēstules nekad nerakstu un uz tām neatbildu. Man tam nav laika, un es nevēlos sev vēlreiz atgādināt.
Varbūt kāds uzskatīs manu viedokli par rupju. Bet paskatieties no otras puses. Varbūt jūsu mazdēlam vienkārši daudz kas ir galvā un katru reizi viņš aizmirst tev atbildēt par ikdienas rūpēm? Turpiniet ievērot rituālu un nosūtiet “semestra pabalstu”. Un priecājieties, ka variet atbalstīt mazdēlu.
Ja ne viņš, kam jūs vēl tērētu naudu? Vai vēlaties doties ekskursijā? Vai esiet pieteicies pastaigu kursiem? Diez vai. Tāpēc vienkārši pajautājiet savam mazdēlam, kāpēc viņš tev neraksta. Pastāstiet viņam, kā jūs par to jūtaties. Tad, iespējams, arī apjautīsiet, kur iztērēja 100 eiro. Un paldies. Jūs varat atklāt, ka jūs darāt viņu laimīgu. Vai tas nav tas, ko jūs vēlaties?
2. “JA NEATBILD – BEIDZIET SŪTĪT NAUDU”
Herberts Rencs-Polsters ir pediatrs, pētnieks un vecāku padomu emuāra “Understanding Children” autors, četru bērnu tēvs
Cik 100 eiro ir vērti? Labs jautājums. No vienas puses, tas, kurš dāvina, vēlas otram kaut ko labu izdarīt. Un šķiet, ka viņš to dara pēc paša vēlēšanās, paturot prātā “nav pateicības vērts”. Bet šis noteikums darbojas ar tiem, kurus mēs redzam katru dienu, par kuriem mēs noteikti zinām – mēs esam viņiem svarīgi, mēs esam mīlēti.
No otras puses, mums visiem ir vajadzīga atzinība. Bez tā jebkuras attiecības “čīkst”. Pateicība mums ir apliecinājums tam, ka mūsu dāvana un mēs paši esam vērtīgi. Nē paldies? Vai tas nozīmē, ka es neeksistēju?
Grūti pateikt, vai mazdēls ir slinks, aizmāršīgs, vai arī – reizēm gadās – ar vecmāmiņu sazinās tikai tad, kad no viņas kaut ko vajag. Jebkurā gadījumā es viņam nosūtītu ziņu. Es jautātu: vai viņš saņēma pārskaitījumu? Kā viņam klājas? Ja viņš atbildēs, iespējams, attiecībās atgriezīsies siltums.
Ja viņš neatbild, es viņam vairs nesūtītu naudu. Varbūt jūsu attiecības šobrīd nav pietiekami tuvas. Tātad, vai ir vērts ieguldīt vienpusēji?
3. “KAD ES KĻŪŠU VECMĀMIŅA, ES ARĪ BUŠU DUSMĪGA”
Collien Ulmen-Fernandez, aktrise un raidījumu vadītāja, meitas māte, rakstu par audzināšanu un grāmatas “Es esmu mamma” autore
100 eiro vēl šodien ir salīdzinoši daudz vērti. Un, cik es zinu, tie ir ļoti noderīgi studentiem, kuriem bieži nav nekas cits kā pliki makaroni. Tāpēc mazdēlam noteikti ir par ko pateikties. Bet, diemžēl, mazbērni reti ir uzmanīgi pret vecmāmiņām. Un viņa joprojām gaida. Šī, iespējams, ir viena no ne vienmēr godīgākajām vecuma cerībām.
Padomājiet par savu vecumu. Tik daudz ideju, tik daudz plānu, tik daudz domu manā galvā. Apkārtējā pasaule ir tik jauna. Un nav pietiekami daudz laika, lai uzrakstītu ziņojumu, izņemot varbūt reizi gadā.
Var droši teikt, ka šī problēma ir tikpat sena kā pasaule. Bet es arī zinu droši: ja es pati kādreiz kļuvu par vecmāmiņu, es būšu aizvainota un dusmīga, ja mans simts lidos tukšumā bez atbildes.