Reizi pa reizei ikviens ir nonācis neērtā situācijā, kad vārdi no cita cilvēka birst kā no pārpilnības raga – par to, ka frizūra nepiestāv, par to, ka kaimiņi muļķi, par nedēļas laikā noskatītajiem TV šoviem utt. Un no šādiem cilvēkiem gribas pagriezties un bēgt!
Vai šādās situācijās mums ir jājūt vaina, ka apgrūtinošajā kontaktā klusējam? Vai varbūt nepieciešams cilvēkam paskaidrot, kāpēc vairs nevēlamies sazināties? Nelūgti padomi, nevajadzīgas patiesības, nelūgtas rūpes – mums vienmēr patīk “darīt labu”, darīt un dot to, ko no mums neprasa. Nezinu kāpēc, bet daudziem no mums šķiet, ka kāda cita dzīvē mēs orientējamies labāk ne kā tas, kurš to dzīvo. Mēs arī ticam, ka patiesība (lai arī cik skarba un bezgala kritiska) palīdz citam sasniegt jaunus attīstības augstumus, un mēs patiesi ticam, ka ikvienu mums apkārt interesē mūsu personīgā pieredze, mūsu personīgais viedoklis un pat mūsu personīgais. Tikko izveidojusies niezoša pūtīte uz sēžamvietas, vai drīzāk informācija par to, kā tā niez un kā tā maina ikdienu. Patiesībā nē. Katram ir sava pieredze, sava patiesības un pat savs dibens, lai uz tā izaugtu pumpa.
Tāpēc, ja nevēlies kļūt par cilvēku, no kura visi pazūd, šeit ir dažas lietas un situācijas, kurās jums vajadzētu klusēt vai uzvesties atturīgi:
1.Nekad ar māti neapspriediet viņas bērnus!
Pat, ja jums tiek lūgts viedoklis, izsakiet to pēc iespējas korektāk, pirmkārt, paužot atblastu mamai un mēģinot saprast, cik grūti ir viņai. Ikvienā norādē, ka bērns ir izdarījis, ko sliktu, māte ekvivalenti sadzird to, ka ir bijusi slikta mamma, ja reiz ko tādu bērns dara. Pretī jūs saņemsiet dubultu aizsardzību un uzbrukumu.
2. Savaldiet savu pārsteigto “Vau!” un vēl jo vairāk neļaujieties garai apcerei par to, kas jums “sāp”, kad cilvēks jums pretim ir jurists, ārsts, rakstiens vai psihologs!
Šie cilvēki parāk labi zina, kas sekos tālāk, tāoēc arvien vairāk izvairās atklāt savas profesijas. Lai kur tikšanās notiktu – Romas Svētā Pētera bazilikā vai draugu kristībās – viņi vienmēr sāk runāt par savām rūpēm, lūgt padomu vai pārstāstīt visu savu dzīvi, cerot, ka tas bagātinās viņu pieredzes krātuvi. Tici man, psihologu, ārstu un juristu krājkasītēs ir vairāk stāstu nekā visā tavā dzīvē. Un pats rakstnieks izdomās jebkuru stāstu. Jums ir jāmaksā par profesionālu padomu un palīdzību.
3. Nedalieties smalkās detaļās par pagātnes attiecībām ar savu pašreizējo partneri, vēl jo mazāk salīdziniet viņu ar bijušo!
Jā, ikvienu no mums interesē, kas ir noticis partnera pagātnē. Turklāt tas, ko un kā cilvēks runā par savām pagātnes attiecībām, raksturo viņu un ļauj saprast, kā viņš uzvedīsies tagadnē. Tomēr ir liela atšķirība starp vienkārši pateikt “bija attiecības, tās ilga tik ilgi, tas neizdevās, jo” un katru reizi ļauties gariem stāstiem par to, kā jūs bijāt kopā, kur bijāt kopā, ko jūs darīja, kādas dāvanas tev uzdāvināja tavs bijušais, kāda briesmīga sieviete bija viņa māte. Vai otrādi, “super, kāds sekss, bet tu, dārgā, gultā nemaz neesi tik izveicīgs, bet nekas, mēs to labosim!”
6. Turiet zibatmiņā savus fotoattēlus, mūziku vai filmas!
Pat ja jums lūgtu parādīt fotoattēlu no atvaļinājuma – padomājiet, varbūt jums vajadzētu parādīt tikai 10-15 labākos kadrus, nevis visus 3444 kadrus. Cilvēki var izrādīt interesi par taviem vaļaspriekiem, gaumēm vai atkarībām, bet vai ir nepieciešams priecīgi lēkt uz savām iecienītākajām slidām “Man viss ir tik interesanti” un vilkt stāstu 4 stundas: “Es tikko atgriezos no Spānijas, lūk, mana jahta, šeit ir mana mašīna, bet šeit ir viņš, es, te es ēdu, te es vannā, un te es guļu.”
7. Nesāc izteikt savu viedokli ar kritiku, pat ja tā ir ļoti objektīva un cilvēkus patiesi interesē tavs viedoklis.
Mēs visi, uzsākot kaut ko jaunu, baidāmies un neesam pārliecināti par rezultātu. Kritikas uzdevums ir attīstīt cilvēku, nevis nogalināt viņā jebkādu vēlmi izmēģināt sevī kaut ko jaunu. Tāpēc, runājot par kāda cita darbu pieturieties pie viena vienkārša noteikuma “sākumā labais, tad sliktais”, un labajam vienmēr jābūt pirmajā vietā. Tāds ir uztveres psiholoģijas likums – mēs nespējam sadzirdēt labo, kas nāk pēc sliktā. Ja tu sāc ar slikto, tev nav jāsaka labais, tas paliks nepamanīts. Cilvēka slavēšanas sākumā atzīmējiet, kas viņam noteikti ir izdevies, pagaidiet minūti, ļaujiet viņam izbaudīt uzslavu un tikai tad runājiet par to, kas izrādījās slikti.
8. Neatbildi uz jautājumiem, kuri tev nemaz netiek uzdoti, tas pats attiecas uz citu cilvēku, nejauši atklātiem noslēpumiem – klusē!
Man bieži jautā: “Es redzēju draudzenes vīru restorānā ar citu sievieti, vai man par to pastāstīt draudzenei?”, “Es pamanīju drauga dēlu sliktu pusaudžu kompānijā, vai man viņai pastāstīt?”. Jebkuru informāciju katrs spēj uztvert pats un katrs izvēlas sev ērtu apziņas līmeni. Sniedzot cilvēkam vairāk informācijas, nekā viņš ir gatavs saņemt un, iespējams, nemaz nav gatavs rīcībai. Tāpēc cilvēks vai nu noslēdzas, vai arī atbildību uzveļ jums. Vai esat tai gatavs?
9. “Klusēšana ir zelts” – teica gudrie un senie cilvēki, un viņiem bija taisnība.
Tas nenozīmē, ka tagad jums ir jāpārtrauc runāt un atlikusī dzīve jāpavada kulsumā. Klusētāji un runātāji ir divas galējības, kas ļoti apgrūtina saziņu. Bet lai ko jūs teiktu, jūs nesarunājaties ar tukšumu. Jums ir sarunu biedrs, un pēc viņa reakcijas jūs vienmēr varat spriest, kā viņš attiecas pret teikto. Viņš smaida, ar interesi skatās acīs un uzmundrina ar jautājumiem? Vai arī viņš žāvājas, skatās uz sāniem vai pulkstenī? Viņš “pārvērtās par akmeni” un diskrēti saka “paldies”? Vai arī viņš pat novērsās, lai aizbēgtu no tevis un tava “dialoga”?
Otrs cilvēks spēj parādīt vai pateikt, ko viņš no tevis vēlas. Un, pats galvenais, jūs vienmēr varat jautāt, vai viņš vēlas uzzināt, dzirdēt, saņemt informāciju, padomu vai palīdzību no jums. Esiet uzmanīgs pret otru cilvēku, un tad jūsu komunikācija kļūs patiesi piesātināta un interesanta.