Retā māte šo rakstu izlasīs līdz beigām. Divas rindkopas vēlāk viņa sāks šņākt un aizies. Tomēr, ja izlasīs, tad šī būs lieliska iespēja mammai saprast dēlu, patiesi ar viņu satikties, saprast atšķirības un atlaist. Saprotams, ka šī tēma ir nepateicīga, ka tā provocē sašutumu, dusmas un pat naidu sievietēm, kuras būšanu par māti ir izvirzījušas par savas dzīves prioritāto. Un tomēr.
Aklā mātes mīlestība
Mātes man bieži zvana un lūdz atļauju atvest dēlus uz konsultāciju. Pēc skaidrošanās, ka es nestrādāju ar bērniem, pēkšņi izrādās, ka bērnam ir 25, 28, 30 gadu… Pēcāk, kad mammai tiek piedāvāts, lai piezvana pats “bērns”, bieži viņš nevar to izdarīt: saplīsis telefons, aizņemts, bailes… Visā manā praksē nekad nav bijis gadījums, ka pats “bērns” piezvanītu. Un es domāju, ka pašas mammas kaut kādā mērā to novērsa: jo vai viņa var atļauties zaudēt kontroli pār viņu un situāciju? Nekad taču nevar zināt, ko viņš terapeitam teiks. Mātes vēlāk ar “bērniem” nāk uz terapiju, lai visu redzētu, dzirdētu, kontrolētu, novērotu un konsultētu. Mamma zina vislabāk, kas ir vajadzīgs viņas bērnam.
Es neatbalstu šo psihoterapijas formātu un kā nemainīgu nosacījumu uzstādīju klienta brīvo gribu atrasties manā kabinetā. Bet pat tad ir “pārsteigumi” – dažkārt māte ierodas kopā ar klientu un tad nekas cits neatliek kā “atmaskot” šādu māti. Un jūs jau nojaušiet to, ka zem lielā lieluma “nav nekā spēcīgāka par mātes mīlestību” slēpjas dziļa līdzatkarība.
Labākais, ko var iesākt šādās situācijās – uz terapiju uzaicināt pašu mammu un izpētīt viņas ieguldījumu šajās attiecībās. Tomēr visbiežāk šāds piedāvājums saņemt pieklājīgu: “Paldies, man tas nav vajadzīgs!” reakciju un pilnīgu sašutuma piesātinātu: “Man nav problēmu!”
Tomēr šīs problēmas ir! Aiz ārēji demonstrētās spēcīgās mātes mīlestības sieviete slēpj problēmas ar savu identitāti. Šādas mātes savā dzīvē ir ielikušas visu savā “mātišķumā”.
Lasi arī: Vīrietis, kurš tev NAV piemērots – 5 pazīmes
Un kā likums, tā ir viņu neapzinātā izvēle, pareizāk sakot, šajā situācijā izvēles it kā nav. Bērns aizbāž milzīgu robu mātes identitātē, viņš kļūst par jēgas veidojošo motīvu viņas dzīvē. Pateicoties mātes upurim, parādās dzīvēs jēga, bet nevis kaut kāda “lētā” un “nepretenziozā”, bet gan sociāli apstiprinātākā un atbalstītākā: “Viss bērniem!”
Atņemiet šādai mātei bērnu un kas notiek ar viņu?
Profesionālajai, sieviešķajai, partnerības identitātei ir nepieciešami īslaicīgi, personīgi centieni. Tas nav viegli. Un tas nav vienkārši, pat tad, ja tas izdodas. Bet kā tad ir ar mīlestību? Kāds ir tās mērs? Kad mīlestība pārstāj būt mīlestība un kļūst par atkarību?
Šeit priekš manis centrālais vārds – samērīga vecāku mīlestība rodas kopdimensijā. Proporcionāli vecumam, situācijai.
Neapšāubāmi, jo mazāks bērns, jo vairāk mīlestības viņam jāpievērš. Un šajā dzīves posmā mātes upuris ir dabiska dzīves sastāvdaļa. Zīdaiņa dzīvībai un veiksmīgai attīstībai ir nepieciešama pēc iespējas pilnīgāka mātes klātbūtne. Un šajā situācijā un laikā mātes mīlestība ir proporcionāla, proti, dabiska. Un pat šādā situācijā mātei nevajadzētu aizmirst par sevi, ja viņa patiešām mīl savu bērnu!
Ko bērnam var dot māte, kura nemāk par sevi parūpēties? (Vienalga kādā veidā… kaut vai atpūtā!) Un es jau redzu daudzās mammu reakcijas: “Kad??” “Vai tad tas vecis zina kā parūpēties par bērnu?” Un šeit mammai vajadzētu padomāt par cilvēkiem līdzās: vīru, vecākiem, citiem tuviem cilvēkiem, kuriem var uzticēt daļu no bērnu aprūpes. Nevajadzētu paļauties tikai uz saviem spēkiem.
Ko nogurusi, aizkaitināta, izdegusi māte var dot savam bērnam? Tikai vainas apziņu, ka viņa sevi ir upurējusi viņam.
Paradoksāli, bet māte, kura par sevi nerūpējās un visu sevi atdod tikai bērnam, patiesībā domā tikai par sevi, precīzāk, par savu tēlu (vai es esmu pietiekami ideāla māte?) un ne par bērnu.
Bet, bērnam augot, mātes klātbūtne viņa dzīvē kļūst aizvien mazāk vajadzīga. Manuprāt, pieaugšanas būtība ir pakāpeniska, airvien lielāka bērna nodalīšanās no vecākiem. Un šajā augšanas procesā vecāku loma ir atbrīvot bērnus pastāvīgai dzīvei. Ir skaidrs, ka bērna atlaišanas process nav patīkams, to pavada vairākas jūtas – ilgas, skumjas, aizvainojums. Bet, ja vecāki patiešām mīl savu bērnu, viņi šīs jūtas pārdzīvos un vēlāk varēs priecāties par to, ka viņu bērns pieaug.
Es atceros gadījumu no savas personīgās pieredzes. Man bija sarežģītas attiecības ar sievu. Mēs atpūtāmies pie jūras, un es gandrīz visu laiku pavadīju kopā ar savu trīs gadus veco meitu. Es mīlu savu meitu un esmu viņai cieši pieķēries, turklāt es tagad saprotu, ka šajā dzīves posmā visu partnerības enerģiju es nodevu meitai. Un reiz es apjuku, jo redzēju, ka meita krastā spēlējas ar sava vecuma zēnu un man nepievērš uzmanību. Es atceros, ka piedzīvoju greizsirdības un pamestības jūtas, kad skatījos uz šo ainu. Un tad es domāju – ko es daru? Manas jūtas bija egoistiskas. Mana meita pieaugs, būs pilngadīga, un tur viņa veidos attiecības ar zēniem, jo viņa nepaliks pie manis. Kas tā ir par mīlestību, ja es domātu tikai par sevi?
Lasi arī: Kāpēc ar kādu sievieti vīrietis vēlas būt, bet no citas – bēg?
Atdalīšanās no bērniem nav vienkārša un viegla. Es to zinu no savas pieredzes, nevis no gudrām grāmatām. Bērns jūs nestāj tad, kad viņš pieaug fiziski. Viņš aiziet katru stundu, minūti un sekundi. Ir ļoti svarīgi to atcerēties nevis tāpēc, lai bērnu noturētu, bet lai pēc iespējas pilnvērtīgāk pārdzīvotu šos klātbūtnes mirkļus ar viņu.
Ir atsevišķa sieviešu kategorija sievas-mātes. Šīs sievietes ir pieņēmušas vīriešus-bērnus un sacensībā ar vīramāti turpina par viņiem rūpēties tāpat kā to darīja viņu mammas. Parasti, kad viņas piezvana psihologam, viņas vēlas, lai vīrs atmer dzeršanu, spēlēšanu, apkārt staigāšanu. Bieži šie pieprasījjumi izklausās smieklīgi: “Mēs (vīra sieva un mamma) vēlamies, lai jūs pārliecināt viņu par nepieciešamību iet terapijā.” Un šajā gadījumā terapija vispirms ir nepieciešama mātēm un sievām.
Kāda ir mātes un bērna nākotne ar šādu upurējošu attieksmi?
Nepalaižot bērnu vaļā, jūs nedodat iespēju viņam pieaugt. Viņš, protams, izaugs fiziski, bet psiholoģiski paliks mazs bērns – infantils, atkarīgs, nespējīgs izvēlēties un atbildēt par savu izvēli, bezatbildīgs.
Viens no nelabvēlīgākajiem šāda scenārija variantiem ir simbiozes variants, ko diezgan bieži novēroju – pensionēta māte un pieaudzis alkoholiķa dēls – sociālais un psiholoģiskais invalīds, kurš dzīvo un dzer uz viņas rēķina.
Tie, kuri izvēlas tikai mātes upura indentitāti, aizver sevī pārējos attīstības ceļus, upurē paši savu dzīvi. Patiesībā tas ir ceļš bez izvēles, šajā gadījumā upuris ir vajadzīgs. Reiz es biju sistēmtiskajā ģimenes seminārā, kurā lektore sacīja vārdus, kuri iespiedušies manā apziņā ārkārtīgi dziļi: “Ja māte vēlas sagaidīt mazbērnus, tad viņai jāaiziet no bērnu ceļa.”
Sieviete, kura nodevusies mātes lomai un atteikusies no citām savām identitātēm, konvulsīvi pieķeram saviem jau pieaugušajiem bērniem, patiesībā cenšas sevī saglabāt šo dzīves vienīgo jēgu, kuras zaudēšana ir līdzvērtīga viņas fiziskajai nāvei. Padarījušas bērnus par sociāliem invalīdiem, pašas mātes iegūst savas dzīves jēgu.
Kas attiecas uz bērniem, kuri dzīvo šādās attiecībās, pieaugot viņu vainas izjūta pret māti tikai pastiprinās. Šāds cilvēks vienmēr izjutīs mātes upura klātbūtni un tas viņa neļauj dzīvot pilnvērtīgi un baudīt dzīvi.
Rekomendācijas mātēm:
- Godīgi atzīstiet sev, ka tas, ko jūs definējat kā lielu mīlestību, patiesībā ir atkarība: šī atziņa nav viegla un ir saistīta ar spēcīgu vilšanos, skumjām, tukšumu un ilgu sajūtām.
- Meklējiet sevī citas spējas, talantus, intereses, hobijus. Atcerieties sevi bērnībā, pusaudžu gados. Kas bija tas, kas jūs pacēla spārnos?
- Attīsties sevī citus identitātes variantus Es – sieviete.
- Es – profesionāle, es – partnere, es – sieva. Daudz pozitīvāk šeit ir identitāte ES – SIEVIETE.
- Ja jūs patiešām mīlat savu bērnu, tad padomājiet un parūpējieties par sevi!
P.S. Mīļās mammas, no saviem bērniem neveidojiet psiholoģiskos invalīdus. Domājiet par bērnu un par sevi. Un, ja jums neidodas pašai, tad sazinieties ar terapeitu.
Genādijs Maļeičuks