Šī saikne ir ārkārtīgi intriģējoša sava spēka un nedefinējuma dēļ. Ne asociācijas ar Edipu, ne klasiskais autoritārās mātes tēls nespēj izsmelt šo noslēpumu. Izpētot fenomenu, klausāmies to cilvēku stāstus, kuri piekrita ar mums dalīties savās sajūtās.
PIEMĒRI
Kad domājam par mātes un dēla attiecībām, nevilšus prātā nāk vesels klišeju kopums. Par Edipa kompleksu, par to, ka māte ir pirmā sieviete vīrieša dzīvē, ka pieaudzis viņš sāks meklēt sievietēs viņas īpašības un viņu mūžīgi vajā vainas sajūta pret savu māti… Neatkarīgi no tā, vai tā ir patiesība vai mīts, mātes un dēla attiecības ir īpašas un ir cieši iesakņojušās mūsu prātos.
“Visi rakstnieki savās grāmatās tā vai citādi veido dialogu ar savu māti: viņi strīdas ar viņu, pierāda viņai mīlestību vai atriebjas par bērnības apvainojumiem,” saka franču psihoanalītiķis Žans Bertrāns Pontalis.
Dēli
- “Es nekad pat nedomāju meklēt dzīvesbiedrieni, kas būtu līdzīga manai mātei. Taču sanāca tā, ka pēc divām neveiksmīgām laulībām beidzot esmu laimīgi precējies ar sievieti, kas gan pēc rakstura, gan ārējā izskata atgādina manu mammu,” stāsta 40 gadus vecais Andrejs.
- “Mamma kā telepāts manas problēmas izjūt no attāluma. Ja man kas man noiet greizi, viņa uzreiz zvana,” stāsta 21 gadu vecais Ivars.
- “Es dažreiz pasmejos par sevi: šķiet, ka esmu jau liels zēns, priekšnieks, man ir pakļauti vairāk nekā 30 cilvēki, un sarežģītās situācijās es vēlos dalīties ar savu māti,” saka 32 gadus vecais Jānis.
Mātes
Un kā ar mammām? Daudzas no viņām nekad neteiks, ka mīl savu dēlu vairāk nekā meitu. Bet lielākā daļa par saviem dēliem runā ar acīmredzamu prieku un lepnumu.
“Es sapņoju par dēlu un esmu laimīga, ka liktenis man viņu dāvāja,” saka 39 gadus vecā Nellija. “Tās ir jaunas sajūtas, jo es jau no sevis zinu, kāda ir augoša meita. Man ir interesantāk būt kopā ar zēnu, viņa redzesloks ir plašāks nekā viņa vecuma meitenēm, viņš ir atvērts visai pasaulei.”
STĀSTS
“Kopš neatminamiem laikiem sieviete, kura dzemdējusi dēlu, baudījusi īpašu cieņu,” stāsta psiholoģe. “Piemēram, vēsturiski atraitnēm mātēm, kura audzinājušas dēlu, bijušas atšķirīgas tiesības.”
Dēli apprecējās un meitas tika izmitinātas citur. Tieši dēls tika uztverts kā uzvārda, amata, titula mantinieks, kā dzimtas pēctecis. Šeit, iespējams, radās ideja par kalpošanu dēlam. Visbeidzot, bija pragmatisks apsvērums: vecumdienās tieši dēli sniedza palīdzību un atbalstu mātei. Dēls bija cerība, lepnums un nodrošināja mātei sociālo statusu.
AUDZINĀŠANA
Pastāv uzskats, ka zēnu audzināšana ir grūtāka – atbildīgāka un sarežģītāka. Vai tiešām? “Par zēnu vienmēr ir citas rūpes, cita kontrole pār viņu,” saka psihoterapeite. “Bet dēls, kurš ir pilnībā pakļauts kontrolei no pašas mātes puses vienmēr “kļūdās”. Jebkura saprātīga māte saprot, ka viņam kādā brīdī jāsaka: “nē”, “es pats”, “tas uz tevi neattiecas”. Un šāda šķirtība, neatkarība un pat protests ir ne tikai pieļaujams – tie ir gandrīz obligāts.”
Vēl viens moments: zēnam nav jābūt tādam kā viņa mātei. Tas ir, protams, viņš var mantot viņas izskata vai rakstura iezīmes, pieņemt viņas vājās vietas. Bet viņš ir principiāli atšķirīgs – puika kā cita dzimuma būtne ir savādāk konstruēts un neidentificē sevi ar māti.
Iespējams, tieši tāpēc mātes un dēli ir tik ieinteresēti būt kopā: viņiem daudz biežāk nekā meitenēm ir sarunas par pasaules uzbūvi, grāmatām, dzīves jēgu…
Un, ja dēls uzdod jautājumu par kādu nopietnu tēmu, māte nevar par to pasmieties – viņa atbildēs nopietni. Kaut kur dvēseles dziļumos viņai ir aizdomas, ka viņas spēja būt interesantam sarunu biedram savam dēlam ir atslēga uz viņu kontakta stiprumu nākotnē.
NEPIECIEŠAMĀ APVIENOŠANĀS
Vienotība
Ja sieviete mēģinātu iedomāties, ka viņa ir dzimusi no sava tēva vēdera, ka viņu vairākus mēnešus baroja no viņa krūtīm, ka viņš viņu glāstīja un ka viņa peldas viņa ķermeņa smaržā, viņa varētu iegūt priekšstatu par to, kas notiek zēna dvēselē. Iespējams, ka zēna un viņa mātes attiecību “īpatnība” ir saistīta tieši ar šo sākotnējo saplūšanu ar mātes ķermeni. Kārdinājums saglabāt simbolisko nabassaiti ir liels gan mātei, gan dēlam.
“Abus vienlīdz apbur nostalģija pēc monistiskas vienotības un harmonijas paradīzes. Viņš vēlas atgriezties pie brīnišķīgi saldā mātes dzīļu aromāta, un viņa (atkal un atkal) vēlas būt šis brīnišķīgi saldais aromāts,” par mātes un pusaudža dēla attiecībām raksta Mailena Kundera.
Tēva loma
“Tomēr fantāzijas par saplūšanu, par ideālām attiecībām, par mātes iegūšanu biežāk rodas, ja tēva loma bērna dzīvē ir ļoti zemu novērtēta, deformēta vai vispār nav,” atzīmē psihoanalītiķe. “Ir labi, ja māte mīl un novērtē tēvu. Un viņa tēls (ja sieviete dēlu audzina viena) balstās uz labāko, kas bija šajā cilvēkā. Taču biežāk nepilnā ģimenē māte nākotnes cerības saista ar dēlu un sāpīgi pieķeras bērnam.”
Atdalīšanās
Lai iznīcinātu šādas “ķermeņu saplūšanas” sajūtu, bērnam jāsaprot, ka viņš nav mātes ķermeņa turpinājums. “Ja viņš to neapzinās, viņš visu mūžu riskē justies atbildīgs par to, kas ar viņu notiek, un uz visiem laikiem plosīsies starp vēlmi aizbēgt no viņas un pārmērīgu aizsardzību,” komentē franču psihoanalītiķis Seržs Efezs.
Piemērs
20 gadus vecais students Salvis ir pateicīgs mammai par to, ka viņa agri atlaida: «Mēs ar mammu visu laiku bijām kopā. Bet 10. klasē es pārgāju uz citu skolu. Viņa bija tik tālu no mūsu mājas, ka es pārcēlos dzīvot pie vecmāmiņas un sāku daudz komunicēt ar savu tēvu. Viņi abi nemaz nevēlas mani ierobežot. Es ieguvu draugus, nesen arī draudzeni. “Es joprojām mīlu savu māti, bet saprotu: ja es būtu palicis pie viņas, es būtu dzīvojis sasiets.”
SAPŅI PAR DĒLU
Dažas sievietes sapņo par dēlu. Kāpēc viņi izvēlas šādu objektu savām fantāzijām? “Formulējums “es gribu zēnu” (vai meiteni) liecina par kaut kādu iekšēju konfliktu sievietē. Nepieciešamība pēc meitas var runāt par vēlmi “atkal piedzemdēt sevi” un audzināt, ņemot vērā savas dzīves kļūdas, “no jauna atbrīvot” veiksmīgu sevis versiju un ciešas attiecības ar māti. .. Vēlme dzemdēt puiku bieži rodas no nepieciešamības visu mainīt, piemēram, realizēt sevi vīrišķā – ietekmīgākā, brīvākā – hipostāzē, iemiesot biseksualitātes fantāziju, kas realitātē nav realizējama.”
“Ja dzimumlocekļa klātbūtne un iespēja justies noderīgai sievietei ir savstarpēji noteicoši faktori, tad zēna piedzimšana būs veids, kā justies veselai, sajust savu visvarenību,” atzīmē Seržs Efezs. “Bet, par laimi, lielākā daļa sieviešu objektīvi uztver atšķirību starp dzimumiem un nepiedzīvo šādas problēmas.”
DRAUDI
No dzimšanas līdz apmēram trīs gadu vecumam zēniem un meitenēm ir līdzīga attieksme pret māti: viņa ir tuvākais cilvēks, tā, kas rūpējas un aizsargā. Bet tad pienāk Edipa kompleksa laiks. Turpmāk meitene savu mīlestību vērš pret tēvu: “Es precēšos ar savu tēti!” Puisim ir savādāk: viņš turpina mīlēt mammu un sacenšas ar tēvu par viņas mīlestību.
1. Narcisms
Dēli (īpaši pirmdzimtie) savā ziņā apmierina sievietes ambīcijas. Bet jo zemāks ir mātes pašcieņas līmenis, jo lielāka iespēja, ka viņa izmantos attiecības ar dēlu, lai tās stiprinātu. “Bet kuru šāda sieviete patiešām mīl tik kaislīgi? Ak, viņa mīl sevi un sargā savu dēlu no visām dzīves briesmām, jo neapzināti baidās zaudēt šo brīnišķīgo iekšējo komforta un miera stāvokli!”
Starp citu, otrajam un vēl jo vairāk trešajam zēnam ģimenē mazāk draud mātes mīlestība nosmacēšana. Parasti vecāki vēlas dažādību un pēc dēla gaida, kad parādīsies meita. Tāpēc, ja pirmais zēns parasti izraisa sajūsmu, tad mātes attieksme pret nākamajiem mijas ar vilšanās nokrāsu: kāpēc gan ne meitene? Un viņu attiecības attīstās mierīgāk.
2. Psiholoģiskā laulība
Bieži vien mātes izmanto savu mīlestību pret dēlu, lai kompensētu mīlestības vilšanos: viņš ir ideāls vīrietis, kurš nekad nenodos! Lūk, mīlestība, kas nekad nepāries!
“Dažreiz man šķiet, ka dēls manā dzīvē ienāca tikai tāpēc, lai es zinātu, ka mani var mīlēt,” atzīst 33 gadus vecā Veronika. “Šajā gadījumā attiecības starp māti un dēlu var uzskatīt par “psiholoģisku laulību,” skaidro psihoanalītiķe. “Tādā veidā sieviete izvairās no savas patiesās problēmas – nespējas izveidot partnerattiecības ar pieaugušu vīrieti.”
Rezultātā viņa “noslēdz” savu personīgo dzīvi, bet arī viņas dēla personīgā dzīve kļūst gandrīz neiespējama. Kad vīrietis ir pārāk emocionāli pieķēries savai mātei, viņam nav vajadzīgs neviens cits.
IETEKME
Ne visi “pielūdzamie” dēli uzdrošinās izdarīt šādu atzīšanos, un ne visas mātes tam piekritīs.
Jānis, 34 gadi. “Es atceros savas jaunākās māsas kodīgo piezīmi: “Ja es nezinātu, ka tevi sauc Jānis, es domātu, ka tevi sauc par “mans dēls”. Milzīgais lepnums, ko mana māte juta pret mani, ļoti nomāca mani pusaudža gados. Bet tagad es saprotu, ka viņas entuziasma mīlestība uzlādēja mani ar pašapziņu uz 10 turpmākajai dzīvei!”
Marks, 36 gadi. Viņa vienmēr teica: “Tev ir liels potenciāls. Neatkarīgi no tā, kādu ceļu izvēlēsies, tev ir gaiša nākotne. Mana māte nekad neizdarīja uz mani spiedienu, bet tajā pašā laikā viņa ieprogrammēja mani panākumiem. Problēma ir tāda, ka man joprojām nav ģimenes. Es sagaidu, ka sievietes mani mīlēs tāpat kā mana māte, nesavtīgi, un ka man nebūs smagi jāstrādā, lai nopelnītu viņu mīlestību.”
SECINĀJUMS
Ticēt bērnam, bet neuzspiest viņam noteiktu ceļu – tas ir patiesas mātes mīlestības noslēpums, kas dēlam kļūst par spēka un pašapziņas avotu.