Reālajā dzīvē neviens neatlaiž ātri. Pat tie, kuri savā dzīvē apgalvo – “Sacīts, darīts!” Pat tie, kuri nolēmuši, ka pēc tam: “Nekad, nekad vairs!”, lai arī morāli bija saisaistīti.
Šī sajūta ir pielīdzināma tam, kad pamosties ar salauztas muguras sajūtu. Ir šausmīga apjukuma sajūta, kad cilvēki saka: “Es nesen izšķītos. Es jūtos tik ievainota un sāpināta. Noņem šīs sāpes. Es gribu viņu pēc iespējas ātrāk atlaist!” Jo patiesība ir skaudra… Tā ir tik skaudra, ka neviens nevar atlaist ātri un nesāpīgi.
Pirmkārt, tas ir ieradums. Mēs esam raduši uzskatīt cilvēku par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tik ļoti, ka, ja dzīvē atgadād kaut kas jauns, tad roka sniedzas pēc telefona, lai piezvanītu un padalītos. Iepērkoties veikalā, izdomājam, ko gatavosim vakariņās un tikai pie kases atceramies, ka vakariņas būs jāēd vienatnē.
Attopamies skaistā vietā un griežamies, lai sastaptu tikpat entuziasma pilnas acis, tik priecīgas acis vai arī ķeram pēc telefona, lai nosūtītu skaistumu un tad kā ar ledus aukstu ūdens šalti atkal saprotam. Kāpēc?
Ir daudz enkuru.
Kopīgie draugi, mīļākā mūzika, filmas, ieradums gultā saritināties viņa līkumā. To nevar tā vienkārši ņemt un aizmirst. Tas joprojām ik pa laikam izlauzīsies cauri miglai un tu atmodīsies ar nosalušu muguru un vēl samiegojies vaimanāsi: “Sasildi mani, nu sasildi!”
Tā ir dziļā atmiņa. Es dzīvoju ar citu vīrieti un biju laimīga, bet miegā joprojām zvanīju bijušajam vīram. Mans vīrietis noglāstīja manu galvu, apskāva mani, ietina segā, kad drebēju no aukstuma vai stresa. Briesmīgi bija tas, ka tad, kad viņš to darīja, es modos un nosaucu viņu cita vārdā. Un mani pārņema kauna vilnis. Un es gaidīju, ka kādu rītu viņš pie kafijas krūzes man teiks: “Klau, ja tu viņu mīli, tad atgriezies pie viņa!” Bet viņš to neteica. Reiz piefiksēja: “Tu esi sākusi gulēt mierīgāk.” Es padomāju un sapratu, ka, jā – jau sen kā nebiju vairs miegā raudājusi. Bet pagāja laiks. Tie bija vairāki mēneši, kad dienu no dienas biju sasildīta un mīlēta.
Pirms tam tie bija divi lēni laulības miršanas gadi, kad pamazām aptvēru, ka šķiršanās ir neizbēgama. Šīs sāpes mani joprojām laiku pa laikam ieskauj, bet nu jau retāk un vājāk. Es analizēju un paņemsu sev līdzi visu to labāko. Un, jo vairāk labā atrodu, jo mazāk skumji man ir.
Otrkārt, ir ķermeņa bioķīmija. Mēs nenovērtējam to, cik daudz mēs sazināmies ar tiem cilvēkiem, ar kuriem dalām gultu. Mīļotā cilvēka ķermeņa smarža un garša ir kā narkotikas.
Kad pie cilvēka pierod un pēc tam pazaudē, sākas paģiras. Tāpēc daudzi šīs lomkas aizstāj ar alkoholu, gadījuma attiecībām. Tikai tāpēc, lai nesajustu grūdienu.
Paiet laiks, līdz ķermenis atjaunos šūnu līmenī. Tāpēc pēc zaudējuma daudzi aktīvi sāk nodarboties ar fitnesu, mainīt diētu un sāk kustēties. To var skaidrot ar vienkāršām atjaunošanās slāpēm, bet dziļi tas ir saistīts ar faktu, ka mūsu ķermenis vēlas atjaunoties.
Tāpat svarīga ir cilvēka enerģētika. Ar tiem, ar kuriem esam kopā ilgu laiku, mēs veidojam kopīgus enerģētiskos ķermeņus. Jo vairāk punktu mūs vienoja, jo smalkāk mūsu enerģētiskie ķermenī turējās kopā. Atdalīšanās process, deidentifikācija no “mēs” uz “es” un “viņš” ir līdzīgs miršanas procesam.
Pirmkārt, tiek iznīcināts “fiziskasi ķermenis” – tas notiek tad, kad mēs savācam savas lietas, atstājam telpas, ko kopā dalījām. Tad atmirst emocionālais – mēs vairs nenodrebam no tā vien, ka tiek pieminēts cilvēka vārds, kad visas asaras ir izraudātas un atrodas spēks apkārtējiem pateikt: “Mūsu ģimenes vairs nav.”
Tad tiek iznīcināts ierasto paradumu lauks. Cik ilgs laiks būs nepieciešams, ir atkarīgs no tā, cik daudz ķermeņu tika iznīcināti pirms fiziskā plīsuma. Dažreiz pēdējais, kas mūs satur kopā, ir tikai kopīgi bērni un mājoklis. Bet tie, kas mīlēja un ticēja, kuri plānoja un jau garīgi iedomājās sevi vecumdienās blakus šim cilvēkam, pieaugušu bērnu un mazbērnu ielenkumā, nevar atdalīties ātri.
Un “ķīlis pie ķīļa” šeit diemžēl nepalīdz. Jo saplūšana ar vienu neatceļ saplūšanu ar otru. Tāda ir dzīvē, ka mēs nevaram vienlaikus fiziski un emocionāli atrasties divās dažādās gultās.
Smalkajā plānā tas ir iespējams. Kā gan citādi mēs varētu vienlaikus mīlēt un just savus bērnus, vecākus un draugus?
Katras attiecības ir jāidzīvo. Sāpes ir jāizsāp. Bet laiks vienalga darīs savu.
Vienīgais, ko mēs nevaram ietekmēt – tas ir laiks.
Lasi arī:
- Katra spēcīga sieviete reiz bija vāja meitene, kura nolēma par sevi iestāties
- Vīrietis blakus, bet NEīstais. Viena pazīme
- 5 psiholoģiskās tehnikas svarīgu sievietes īpašību attīstībai