“Kā pieņemt sevi 60 gadu vecumā, ja nekad nav bijusi ģimene un nav bērnu? Tikai daži īsi romāni. Man bija brīnišķīgs tēvs, tāpēc iespēju dzemdēt bērnu “sev” nekad neapsvēru. Taču tagad man ir nepilnvērtības sajūta, ka esmu nenormāla. Nu, piekritīsiet, attieksme pret šādām sievietēm ir viennozīmīga.
Kad aizgāju no darba un apglabāju vecākus, tas sāka mani nomākt. Iespējams, tāpēc, ka sapratu: es esmu absolūti viena šajā pasaulē. Man ir vecas tuvas draudzenes. Komunicēju ar bijušajiem kolēģiem. Pat satikāmies pēc 30 gadiem ar “mana romāna varoni”. Un es sapratu! Es cenšos pierādīt pasaulei, un galvenais — sev, ka esmu normāla, ka mani var mīlēt…
Ar “varoni” satikāmies, lieliski pavadījām laiku, gadu aizrautīgi sarakstījāmies (mēs dzīvojam tālu viens no otra), man šķita, ka es atkal esmu iemīlējusies. Bet pēc gada, kad satikāmies, laikam gaidījām dažādas lietas. Mēs pārstājām sazināties. Un droši vien šādā vecumā ir naivi sapņot par kādām attiecībām…”
Rasma, 60 gadi
Sveicināti, Rasma! Es patiesi ticu, ka nav tāda vecuma, kurā būtu muļķīgi sapņot par attiecībām, pieņemšanu un emocionālo tuvību. Tāpat kā nav vecuma, kurā būtu par vēlu atteikties no saiknes ar “neīsto romāna varoni”. Ja jūsu vēstījumā man pietrūks detaļu, lai pilnvērtīgi atbildētu, atļaušos izdarīt dažus pieņēmumus.
Gadās, ka attiecības neizveidojas, cilvēks neizveido ģimeni, nav gatavs bērnam kā vientuļš vecāks vai vienkārši veselības dēļ to nevar. Lai kāds būtu vientulības un bezbērnības iemesls, grūti izvairīties no netaktiskiem jautājumiem, vērtējumiem, nevēlamiem padomiem un interpretācijām. Sabiedrības spiediens patiešām var būt diezgan intensīvs.
Bieži vien šāda situācija tiek piedzīvota kā narcistiska trauma — sajūta par savu nepareizību, nepilnvērtību, salauztību — jeb “mazvērtību”, kā jūs to aprakstāt. Tomēr šādi uzskati par sevi parasti neiztur realitātes pārbaudi. Ģimene veidojas no cilvēka mīlestības un vērtībām, tā nav eksāmens, kas jānokārto ar izcilību.
Ir daudz citu veidu, kā sev atgādināt par savu vērtību.
Man žēl, ka, neskatoties uz saziņu ar draudzenēm un bijušajiem kolēģiem, jūs joprojām tik spilgti izjūtat vientulību. Iespējams, tieši tagad jūsu dzīvē ir resursi, kuru agrāk trūka, — piemēram, laiks.
Gadās, ka sievietes, kurām nav savu bērnu, izvēlas sociālās mātišķības ceļu — kļūst par brīvprātīgajām bērnu fondos, māca un vada meistarklases, adoptē bērnus no patversmēm vai iesaistās citā vērtīgā darbībā. Jūsu “bērns” var būt arī kāds cits projekts: grāmatu klubs, kulinārijas pulciņš vai sporta kopiena (sarakstu var turpināt). 60 gadu vecumā vēl ir pietiekami daudz spēka un laika, lai darītu to, kas patiešām sagādā prieku. Ko jūs vēlētos? Kas jums liktu justies labāk?
Atrast tuvus cilvēkus — partneri vai draugu — var jebkurā vecumā. Ir lieliski, ka jums ir šāda vēlme un ka esat gatava rīkoties: uzturēt saraksti, veidot attiecības. Emocionālā vajadzība saņemt uzmanību un dalīties savā dzīvē ar kādu ir pilnīgi normāla, tajā nav nekā muļķīga vai apkaunojoša.