Mēģinām izprast, kāpēc jau no bērnības mūsos ir ielikti kompleksi, un kā no jauna iemācīties mīlēt sevi un savu ķermeni.
Kas viņa ir? Parasta sieviete, kurai neder 38. izmēra džinsi. Viņai var būt “resns” dibens vai 164 cm augums, nepaklausīgi cirtaini mati vai līks deguns. Tajā pašā laikā viņa ir skaista, gudra, bet… Nemaz neizskatās pēc Andželīnas Džolijas vai Meganas Foksas. Tikmēr sievietes ar normālu ķermeni veido vismaz 99%. Bet kaut kādu iemeslu dēļ pēdējās desmitgadēs televīzija, žurnāli, modes dizaineri – vispār viss apkārt – sazvērējušies, lai liktu viņai justies nenormālai, neglītai, nepareizai. Taču mums šie kompleksi bija ilgi pirms sākam lasīt modes žurnālus un skatīties raidījumus par slavenībām…
Pasakas – meli
Viss sākas no bērnības. Mamma meitai lasa pasaku, meita skatās multenes, un viss ir viens pret vienu: pozitīvās varones, vienalga, vai tās ir princeses vai Pelnrušķītes, noteikti ir daiļavas, bet negatīvās – šausmīgi neglītas. Salīdzinot sevi ar Disneja Sniegbaltīti, jebkura meitene var justies nepiemērota. Nu, ja viņa arī paņems Bārbiju, viņa sapratīs, ka viņas ar mammu ir tik tālu no pilnības, ka nav jēgas uz to tiekties. Joprojām nevar tur nokļūt. Neviens nepaskaidros nabaga bērnam, ka sievietes ar Bārbijas parametriem – 95-56-82 – ir izņēmums no normas. Turklāt viņām ir grūti dzemdēt bērnus, jo gurnu apkārtmērs, ideāls no reproduktīvās funkcijas viedokļa, ir vismaz 88 centimetri.
Padoms? Lai atbrīvotos no radītajiem mītiem, varat uzzīmēt vai pārrakstīt labi zināmu pasaku, kurā pamāte ir garkājaina blondīne ar auguma parametriem – 90-60-90. Lai gan patiesībā ir daudz skaistu un ļaunu burvju – atliek vien ieslēgt TV.
Vienkārši eņģelis!
Bērns knapi piedzimis, bet apkārtējos jau izsauc tādu vai citu vērtējošu reakciju. “Cik skaists mazulis,” viņi saka vienam, bet citiem neko nesaka, jo par neglītajiem ir pieņemts klusēt. Bērni vēl nav iemācījušies runāt, vēl nevar salīdzināt savu attieksmi pret sevi un citiem, bet jau spēj uzkrāt sev pozitīvus vērtējumus vai arī… to trūkumu. Bērni sāk salīdzināt sevi ar citiem bērnudārzā. Un tad viņus dažreiz sagaida nepatīkami atklājumi. Saskaņā ar Amerikas Savienotajās Valstīs veiktajiem pētījumiem bērni, kuri uzvedas slikti, daudz mazāk kaitina pieaugušos, ja viņi izskatās kā eņģeļi. Eksperimentā piedalījās septiņus gadus veci zēni un meitenes, kuri pieaugušo acu priekšā meta sniega bumbiņas. Pēdējie izteica vēlmi sodīt neglītākos ļaundarus un izrādīja iecietību pret glītajām. Saskaņā ar Francijas Diskriminācijas pētījumu centra datiem (Francijā ir organizācija, kas pēta diskrimināciju visās sabiedrības jomās), atzīmes, ko skolotāji piešķir glītiem skolēniem, ir par 20–40% augstākas nekā viņu mazāk pievilcīgākajiem klasesbiedriem. Pēc pētījumiem fiziski pievilcīgiem cilvēkiem ir vieglāk dabūt darbu, bet ārēji nepilnīgajiem darbiniekiem dienestā padodas ne mazāk un pat vairāk nekā izskatīgiem un skaistuļiem.
Montētās modeles
Nedaudz vēlāk, jau pusaudža gados, meitenes sāk pievērst uzmanību modelēm. Ja pirms 20 gadiem modele bija par 8% tievāka nekā vidusmēra sieviete, tad tagad šis rādītājs ir pat 23%! Pētnieki uzsver faktu, ka vidējā modes modele sver 52 kg ar 178 cm augumu, savukārt vidējā sieviete vecumā no 20 līdz 40 gadiem sver aptuveni 65 kg ar 165 cm gara. Ņemot vērā, ka tieši šāds svars tiek uzskatīts par normu visiem medicīniskajiem rādītājiem, var tikai just līdzi sievietēm, kas visiem spēkiem cenšas notievēt un maģiski izstiepties, lai atbilstu modeļu standartam.
Padoms. Ir pienācis laiks nomierināties, jo, ja svara zaudēšanas temps modeļu vidū nepalēnināsies, tad pēc 20 gadiem šie spoki staigās ar 44 kg smagumu pa podiumiem ar tādu pašu augumu 178 cm. Lai gan, visticamāk, viņas neies, jo nevarēs.
Zvaigžņu pilsētas iedzīvotāji
Topmodeļu kompānijai pievienojušās Holivudas zvaigznes, kuras neļauj mierīgi gulēt un ēst sievietei normālajai. Viņas smaida no žurnālu vākiem, klipos demonstrē savus perfekti vienmērīgos uzpumpētos vēderus un sēžamvietas bez celulīta piegaršas. Viņas parasti klusē par to, cik daudz laika pavada kopā ar personīgajiem treneriem un uztura speciālistiem. Ja kādai sievietei būtu vismaz pāris stundas dienā sev, viņa izskatītos ne sliktāk. Un, ja viņas fotogrāfijas uzņēma nevis mīļotais Andris vai draudzene Madara, bet gan pasaules labākie fotogrāfi, ja katrs kadrs aizņēma stundu, un divas stundas pirms fotosesijas grimam, ja tad retušētāji noņēma liekos centimetrus, pūtītes, plankumus no attēla, grumbas, tad, tad… Džolija un Foksa būtu strādājušas par mājkalpotājām. Taču, skatoties uz žurnālu vākiem, stendiem un televizoru, par retušētājiem nedomājam – un dvēselē paliek nepatīkama pēcgarša.
Padoms. Biežāk skatieties paparaci zvaigžņu fotogrāfijas. Tās saskan ar realitāti. Ļoti, ļoti spēcīgi.
Seksbumbas
Grāmata “Es neizskatos pēc seksbumbas, un ko tad?” (Je ne suis pas une bombe, et alors?) Franču žurnāliste Karolīna Roša rakstīja pēc ilgstošas statistikas izpētes, sarunājoties ar sociologiem, psihologiem un Francijas Diskriminācijas izpētes institūta pārstāvjiem. Viņas grāmata ir adresēta tievām, pilnīgām, skaistām un ne tik šādām sievietēm. Vārdu sakot, īstām. Lūk, kas tajā teikts: “Šī grāmata ir izaicinājums sabiedrībai, kurā noteiktas ārējās īpašības ir burvju atslēga, kas paver durvis uz panākumiem. Sabiedrība, kurā pat Dievs, ja viņš pastāv, ir spiests uztaisīt sev degunu, injicēt botoksu un pumpēt presi, lai nepaliktu sabiedriskās dzīves malā.”
Mieru, mieru!
Sievietes sāk salīdzināt sevi ar zvaigznēm un modelēm ne no zila gaisa. Mums jau no bērnības māca no kāda “ņemt piemēru”. “Paskaties, cik gudra ir Anniņa, viņa jau ir pabeigusi visas mācības, nevis kā tu.” Vai arī: “Visi bērni jau guļ, tikai tu, kā vienmēr, ar saviem trikiem.” Šīs, no pirmā acu uzmetiena, nevainīgās pedagoģiskās tehnikas vedina bērnu pie domas: lai iepriecinātu vecākus, ir jābūt kā Anniņai, Madariņai vai kādām “visām”. Psihoterapeitiskajā metodē, ko sauc par darījumu analīzi, ir tāda lieta kā “pavēle ”neesiet pats”. Cilvēki, kuri to saņēmuši no saviem vecākiem (parasti tas notiek vecumā no 3 līdz 6 gadiem), novēlot tomēr savam bērnam tikai labu, tad ilgi nevar sevi atrast. Viņi seko modei, cenšoties izskatīties un dzīvot kā kāds cits. Viņi sapņo par krūtīm kā Pamelai Andersonei, par kājām kā Naomi Kempbelai un par tādām acīm kā Džidžī Hadidai. Un viss tāpēc, ka bērnībā viņiem nemāca pieņemt un mīlēt sevi tādus, kādi viņi ir, nevis ideālu.
Padoms: tie Madonnas svārki ir kā Madonnai, “Es arī”, “Es nezinu, kā jūs domājat?” – ja normālā sieviete šīs frāzes izrunā biežāk nekā “es gribu”, “es zinu”, “es tā domāju”, tad viņai ir laiks sākt sevi iepazīt. Un tad viņa pārstās pirkt par diviem izmēriem mazākas drēbes, lai zaudētu svaru viņas dēļ. Viņa joprojām dosies uz fitnesa klubu un kontrolēs savu ēdienu, taču to pamatojot ar “veselīgo” argumentu. Sevis pazīšana, pieņemšana un mīlēšana tādu, kāds esi, ir mazi soļi tālā ceļā uz sevi.
Jūs varat sākt kustēties ar vienkāršiem vingrinājumiem. Piemēram, uzrakstiet divus sarakstus: vienu ar nosaukumu “Es mīlu”, otru – “Man nepatīk”. Un tad vienā slejā jāieraksta piecas sevis definīcijas. Piemēram: “Es esmu sieviete”, “Es esmu sieva”, “Es esmu mārketinga speciāliste” un otrajā – piecas definīcijas tam, kas jūs neesat. Kad visas nepieciešamās definīcijas ir uzrakstītas, varat sākt izdarīt secinājumus. Otrajā ailē būs informācija par to, kādas īpašības un izpausmes cilvēkam pietrūkst viņa pašreizējā dzīvē. Tomēr vārdus nevajadzētu uztvert to tiešajā nozīmē. Slejā “Man nepatīk” jūs ierakstījāt: “Es neesmu mūķene.” Tas nenozīmē, ka jums ir šausmīgs kauns par savu izvirtīgo uzvedību. Jūs tikko atzināt sev, ka esat nogurusi un tuvākajā nākotnē vēlaties piekopt mierīgāku un, iespējams, noslēgtāku dzīvesveidu, lai koncentrētos uz kaut ko svarīgu. Visi otrās kolonnas vārdi ir metaforas noteiktiem stāvokļiem, kuros ir lietderīgi ienirt, lai atrastu sevi un iegūtu dzīves baudīšanu.
Kāds grēks slēpt
Kristīgā kultūra ir mācījusi cilvēkiem pakļaut miesu vismaz divus tūkstošus gadu. Pat no neticīgajiem var dzirdēt tādas frāzes kā “miesa ir stulba”, “vajag sevi ierobežot”, “savaldīties”, “neļaut pārāk daudz”. Pat Rietumu kultūrā ir pieņemts atšķirt jēdzienus “dvēsele” un “ķermenis”. “Es mīlu sevi, bet nemīlu savus papēžus/degunu/lūpas,” sievietes bieži sūdzas, it kā papēži/deguns/lūpas būtu kādam citam. Lai izkļūtu no šīs šķeltās personības, psihologi ir ieviesuši terminu “ķermeniskums”, kas apvieno visu, kas ir iekšējais saturs un ārējā forma. Ir pat tāda metode kā ķermeņa psihoterapija, kad cilvēks savas iekšējās problēmas risina ar dažādu eksperimentu palīdzību ar savu ķermeni (mainot gaitu, ieņemot dažādas pozas).
Starp citu, daudzas austrumu prakses arī apliecina līdzīgu pieeju personai. Ājurvēdā, piemēram, ir cilvēku iedalījums vairākos psihofizioloģiskajos tipos – cilvēka garīgās īpašības un nepilnības ir tieši saistītas ar mūsu izskatu. Un otrādi.
Padoms: attiecībām ar ķermeni jābūt… nē, nevis partnerattiecībām, jo partneri viens otru izmanto daudz biežāk, nekā mīl. Draudzīgs ir īstais vārds. Ja jūs mīlat un cienāt savu ķermeni, tas noteikti atbildēs. “Kāpēc mīlēt ķermeni ar celulītu?” – jautā sieviete. Par to pašu, ko ķermeni bez celulīta. Par to, ka jūt pieskārienu, garšu, smaržu, baudu, izsalkumu un sāta sajūtu. Par unikālajām sajūtām, kas ir ķieģeļi individuālajā pasaules skatījumā, kas padara cilvēkus līdzīgus nevienam. Ik pa laikam palutināt savu ķermeni, lolot, ieklausīties tajā – tas ir viss, kas vajadzīgs pilnīgai laimei. Galu galā sieviete visbiežāk cīnās nevis ar mārketinga speciālistu, modes dizaineru un mediju uzspiestajiem skaistuma standartiem, bet gan ar sevi.