Kas ir vīrs? Šo jautājumu ir nācies uzdot ne vienu vien reizi Visumam un vienmēr nācies saņemt vienu atbildi: “Vīrs ir cilvēks, kurš ved sievieti pa dzīvi.” Atcerieties vīrišķības simbolu – apli ar bultiņu. Virziens. Šī ir vienīgā nepieciešamā vīrieša funkcija, visas pārējās – var būt un var nebūt.
Tas ir absolūtais minimums. Ja ir viss pārējais, bet nav šīs funkcijas, tad tas var būt jebkurš, bet ne vīrs. Daudzas no vīram nepieciešamajām funkcijām faktiski pieder tēvam. Mūsu kultūrā gandrīz nav pieaugušu sieviešu, jo trūkst sieviešu iniciācijas tradīciju. Viena no mūsdienu civilzētās pasaules vadošajām sociālajām problēmām ir tā, ka vīra loma var kļūt arvien mazāk pievilcīga tieši liekās pārpilnības dēļ.
Vīrietis, kurš ir apmaldījies, kļūst it kā izšķīdis un neinteresants, nepievilcīgs sievietēm. Savukārt, ja vīrietis kaut kādā veidā pilda sievietei tēva funkciju, tad viņš var būt sievietē ieinteresēts savtīgi, nodrošināt viņu ar naudu un sociālo aizsardzību, un kļūst par surogātu “pazaudētajām gaidām no vecākiem”.
Ir leģenda par līdzatkarīgām attiecībām, kurās tās tiem pielīdzinātas čemodānam bez roktua – to ir grūti nēsāt un žēl kaut kur atstāt. Tā kā mūsu kultūrā arī vīrieši vairumā gadījumā nav pieauguši, jo nav vīriešu iniciācijas tradīciju, tad vīrietis sievai sāk spēlēt lomu – bērns. Ļoti smagas un sāpīgas attiecības.
Sievas vienīgā funkcija ir izgaismot vīrieša ceļu, būt par vadošo zvaigzni. Tā ir saprātīgas sadarbības gudrība – viņš iet tur, kur tā spīd. Alķīmija.
Tā ir vienīgā sievas funkcija. Pārējās var nebūt. Daudz kas no sievas tiek sagaidīts, patiesībā pieder mātes funkcijai. Un pieaudzis vīrietis var bez tā iztikt. Ja sieviete ir pārāk noslogota ar mātes fukcijām, tad viņa zaudē spēju spīdēt un rezultātā zaudē interesi par vīrieti.
Tomēr, ja sieviete pārāk daudz funkcionē kā mamma, tad viņa var ieslīgt līdzatakrībā. Tā kā jau iepriekš minēto iemeslu dēļ praktiski pieaugušu sieviešu nav, tad bieži sievietes cenšas iejusties mātes lomā savam vīrietim. Un šeit ir iespējama partneru maiņa. Sieviete nogurst no “mammas” lomas un var sākt meklēt sev “tēti”, dievbijīgi tivot, ka viņš ir “īstais vīrietis”. Un otrādi.
Prastais mūsdienu pāris, kas cenšas apvienoties, bieži vien ir bērni gados, kuri aiz sevis velk milzīgu maisu ar nepiepildītām bērnu gaidām. Un pie pirmās izdevības viņi savu partneri ar šo maisu iedunkā. Jo sāpīgāka savienība, jo lielāka iespējamība izkļūt no savstarpējiem gaidu maisiem. Tomēr ir garantēta vainas un aizvainojamības sajūta, jo nevienu no šīm cerībām partneris nevar piepildīt.
Tā var kļūt par savstarpēju spīdzināšanu, partneri var šķirties un doties tālākos meklējumos, skumji velkot šo somu sev līdzi. Viedās kultūrās šādu procesu novēršanai notika sieviešu un vīriešu iniciācijas rituālu, kad cilvēkam palīdzēja samierināties ar to, ka viņš vairs nesaņems to, ko nesaņēma bērnībā. Tas ir skumji, taču tā nav katastrofa, jo pilnvērtīga pieaugušā dzīve sola daudz jauna un laba. Gudrās kultūrās.
Tādā sabiedrībā kā mūsējā, dažkārt sievietes un vīrieša iniciācijas process var ilgt visu mūžu, izraisot milzum daudz psihosomatisko saslimšanu un, iespējams, ka dzīves laikā šis uzdevums netiek paveikts. Daudzu vecu cilvēku sejās jūs ieraudzīsiet aizvainota bērna sastiguma sejas izteiksmi. Un 90% zemes iedzīvotāju miršanas apliecībās var ierakstīt: “Es nevarēju pārdzīvot pieaugšanas traumu!” Vienlaikus smieklīgi un skumji.
Lūk, ko rakstījis Aleksandrs Lovens: “Abi jūtas iesprostoti, dažādu iemeslu dēļ tas viņiem atgādina par bērnību. Viņi var pārtraukt šo saikni, viņi var cīnīties tās ietvaros vai samierināties ar mīlestības, prieka un cerības zaudēšanu. Šāda pazemība var izraisīt ļaundabīgus audzējus, cīņu ar sirds slimībām. Šķiršanās nav risinājums, jo nākamās attiecības bieži vien nav labākas par iepriekšējām. Lai atbrīvotos no šīs lamatas, pārim ir jāstrādā pie bailēm no mīlestības.”
Pusmūža cerības apēd daudz vitalitātes. Un neviens nav priecīgs par šādu tendenci. Tāpēc aizvien populārākas kļūst pusaudžu attiecības ar seksuālu daudzveidību. Gribētos uzrakstīt kaut ko labu par šīm attiecībām, tomēr nav iespējams atrast tik daudz plusu.
Šādu attiecību mīnuss ir savstarpēja piepildījuma trūkums. Jo, lai vīrietis ieraudzītu savu ceļu, sievietei jāparāda sava dvēsele, jāsāk mirdzēt. Un, lai viņa sajustu, ka ir vērts viņam sekot, viņam jāparāda arī sava dvēsele.
Seksuālo partneru attiecības neparedz šādu iespēju, jo it kā droša seksa laikmetā attīstībai nepieciešamā enerģija ir muļķīgi apdrošināta. Slikta sieviete vienmēr satiekas ar izmisīgiem vīriešiem. Vai man vajadzētu runāt par to, kā tas izpaužas makrosociālā līmenī: “Kādā valstī jūs dzīvojat – izšķīdinātā vai neveiksmīgā?”
Tomēr dabā ir dabisks process, kas dziedē bērnības brūces. Tas sastāv no apzinātas virzības uz savu vilšanos.
Katrs vilšanās brīdis patiesībā ir pieaugšanas un pieņemšanas brīdis. Grūtības ir tādas, ka kareivīgā hedonisma kultūrā nav pieņemts pārdzīvot vilšanās sāpes. Viss garīgās anestēzijas institūts ir pieejams ikvienam, kurš aug.
Vienīgie, kas patiesi gūst labumu no iesvētīšanas tradīciju trūkuma, ir spirta un tabakas ražotāji, nemaz nerunājot par ārstiem un farmaceitiem, kuri “smagi strādā, meklē veidus, kā pārvarēt” pieaugšanas traumu. “Mēs dziedam slavu drosmīgo neprātam.” Ir vērts iedziļināties eksistenciālajā izaugsmē.
Autors: Vjačeslavs Gusevs
Lasi arī:
- Galvenais sievietes noslēpums, kuru mīl pa īstam un ilgi
- “Mans cietoksnis”: kāpēc sievietes dod priekšroku dzīvot ATSEVIŠĶI no partneriem
- NEREDZAMĀS SAITES, kas cilvēkus vienu ar otru saista