Dažkārt – labprātīgi, bet dažreiz negribot, mēs it kā ar neredzamu saitīti esam saistīti ar kādu cilvēku. Viņa par viņu padomāja – zvans, viņa tikko pienāca pie durvīm, bet viņš jau tur stāv, viņa tikko sāka rakstīt ziņu, bet ziņa tikko atnāca no viņa – un mēs jau it kā sadzirdam vārdus, ko vēlējāmies pateikt no cita cilvēka…
Nredzamās saites cilvēkus saista. Ikdienišķas lietas un notikumi, viss šķiet tik pazīstams un tas notiek ar visiem. Dzīve turpina savu ritējumu un mēs šos mazos brīnumus sākam uztvert pārāk parasti. Mēs aizmirstam par krītošu zvaigzni. Mēs to ieraudzījām un devāmies tālāk. Tas ir mūsu personīgais slepenās saiknes brīnums.
Tomēr zinātnieki runā par to, ka komunikācijas un emocionālās saiknes laikā notiek viena cilvēka smadzeņu sinhronizēšanās ar otru cilvēku. Jā, līdzīgi mēs sinhronizējam savus viedtālruņus ar datoriem. Un abas smadzenes sāk darboties vienā “režīmā”, vienādās vibrācijās. Protams, šāds fenomena apraksts ir aptuvens, tomēr top skaidrāks “sinhronitātes” jēdziens.
Šo terminu lieto daudzās disciplīnās – fizikā, socioloģijā, psiholoģijā… Sinhronuma mīklu apraksta izcilais Karls Gustavs Jungs. Jungs baidījās, ka viņu apsūdzēs mistikā un okultismā, tāpēc viņš uzaicināja fiziķu Pauli kā līdzautoru. Un viņi rakstījā ļoti zinātniski, ļoti pārliecinoši, un, atvainojiet, ļoti nesaprotami.
Fenomenu aprakstīja, bet izskaidrojums bija diezgan neskaidrs. Galu galā noslēpumainas, bet parastas lietas izskaidrot patiešām ir grūti. Mīlestība, draudzība, izpratne, pilnīga iekšējo principu skaidrība, dīvaina garīgā saikne, pravietiski sapņi, priekšnojautas – tas viss eksistē, bet to IR grūti izskaidrot.
Iespējams tāpēc, ka šie iekšējie fenomeni nav pierādāmi – tie ir personīgie sapņi, klusa komunikācija un domu sakritība. Tās ir nepierādāmas lietas.
Bet starp cilvēkiem pastāv zināma saikne, tas ir neapšaubāmi.
Un reiz zinātnieks Flammarions laikrakstā publicēja lūgumu dalīties ar šādiem stāstiem – stāstiem par sarunām no attāluma, sapņiem un vīzijām, priekšnojautām un pareģojumiem. Nedēļas laikā redakcija saņēma aptuveni 8 tūkstošus lasītāju vēstuļu ar pārsteidzošiem stāstiem; un Flamaronu lūdza pamest Parīzes Zinātņu akadēmiju – nekas nav jādara antizinātniskiem pētījumiem!
Bet kā mēs jūtam savus mīļos! Kā sāp mūsu dvēsele, ja ar mīļoto cilvēku kaut kas nav kārtībā! “Man par tevi sāp sirds!” – tā mēs sakām. Mēs piedzīvojam trauksmi, kad kaut kas notiek ar mīļoto. Mēs nevaram aizmigt vai murgojam. Lai gan mēs dažkārt neko nezinām par to, kas notiek mums dārgā cilvēka dzīvē – tā notiek, tā attīstās apstākļi…
Un senos laikos, kad nebija pasta, kad uz cilvēki ceturtdaļgadsimtu devās dienēt uz svešām zemēm, radinieki nez kāpēc zināja, vai viņu karavīrs ir dzīvs. Tāpat juta, ja mīļo cilvēku tālu no mājām ievainojusi lode; vai Sinbada jūrnieka kuģis nogrima…
Tā bija informācija, kurai nebija oficiāla apstirpinājuma, tomēr šī “intuīcija” kā likums arī piepildījās. Kaut kā mīļais cilvēks informāciju nodeva – sapņos, caur dažādām zīmēm, dažreiz ar kāda cita starpniecību. Burtu nebija, bet bija sinhronitāte. Līdz pat šai dienai mēs jūtam tos, kurus mīlam, tos, kuri mums ir tuvi un satraucošos brīžos zanām, lai jautātu “Kas noticis? Man iesāpējās sirds…”
Mammas pamostas, ja bērni otrā ēkas galā sāk raudāt. Un ne jau no skaņas. No sajūtas.
Dažreiz sinhronizācija nerodas no mīlestības un emocionālas tuvības. Viens rakstnieks vilcienā ceļoja kopā ar slaveno Buņinu. Un visu ceļu Buņins emocionāli sūdzējās, ka viņam sāp roka. Karietē nav kur iet, šaurajā kupejā neizbēgami uzklausīsi rakstnieka žēlabas! Kad jaunais rakstnieks beidzot iznāca uz stacijas perona, viņam tik ļoti sāpēja roka, ka viņam palika slikti. Šķita, ka Buņins “apdzina” savu kolēģi, atklāja viņam savu slimību, pārraidīja savu stāvokli.
Rakstnieki parasti ir dīvaini cilvēki; visa viņu dzīve, darbs – tie ir vārdi un tēli, tie ir varoņu likteņi, tā ir viņu pašu pasaules radīšana. Un Gorkijs parādīja pārsteidzošu “triku”: viņš gāja pa ielu aiz vīrieša un vērīgi skatījās uz viņu. Un viņš nodeva domu: “paklupt un krist!” Un “fokusa” upuris tiešām krita. Kaut kā Gorkijs sinhronizējās ar svešinieku un izraisīja kritienu. Un tirgū Gorkijs garīgi piespieda tirgotājus pārdot viņam preces ļoti lēti – un viņš ar prieku parādīja šo triku saviem draugiem.
Ilgs mūžs ļaužu vidū, starp klaidoņiem, liellaivu vedējiem, ubagiem un laupītājiem, kaut ko iemācīja rakstniekam, kuram dabiski piemita spēcīga griba, spēja nodot savu stāvokli citiem. Antropologi un filozofi šo spēju sinhronizēt mēdza dēvēt par “maģiju”, spēju ietekmēt cilvēkus ar savu gribu – vai tumšo spēku gribu.
Tagad ir skaidrs, ka šāda “dāvana” ir saistīta ar smadzeņu darbību, kas kaut kādā veidā var sākt strādāt “unisonā” ar cita cilvēka smadzenēm, dažreiz vājākām.
Neredzamā saite, “garīgais telegrāfs”, kā to sauca Marks Tvens, pārraidīs pozitīvu informāciju un atbalstu ne sliktāk kā labi vārdi un svētības! Tātad jums ir pareizi jāsinhronizē. Un tad dzīve pamazām uzlabosies un mēs nezaudēsim dzīves cīņā nepieciešamo drosmi