Kaila sieviete starp apģērbtiem vīriešiem, atklāts perspektīvas kropļojums – kāda nozīme ir šīm detaļām un paņēmieniem, kas šokē skatītāju? Psihoanaltīķis Andrejs Roshohins un mākslas kritiķe Marija Revjakina analizē attēlu.
Manē šo gleznu gleznoja izstādei Parīzes gleznu salonā. Stingrā žūrija viņu noraidīja, bet darbs ieguva skandalozu slavu. Jau no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka autora mērķis ir bijis šokēt skatītāju, iznīcinot visas idejas par “pareizu” gleznošanu.
Kailums bieži figurēja Manē laikabiedru darbos, tomēr tā tika attēloti tikai dievi, vai citi “debesu cilvēki”. Manē savā gleznā varoņus ir padarījis ne tikai par parastiem cilvēkiem, bet arī atpazīstamiem cilvēkiem: Viktorīna Mūrāna, modele, kura bieži māklsiniekam pozēja.
Lai atklātu māksilinieka nodomu, jāaplūko detaļas.
1.Piekrastes līnija
A. Roshohins: piekrastes līnija attēlu sadala divos plānos. Priekšplāns ir atklāti dekoratīvs. Trīs figūras, tumšs mežs – tas viss izskatās it kā zīmējums uz aizkara, kas piesedz skatuvi. Kas notiek fonā? Mēs redzam meiteni upē un ceļu, kas ved tālumā, kā arī atklātu telpu. Šis fona attēls ir dzīvīgāks un krāsaināks, tas izskatās kā fantāzija jeb sapnis, jo tiek pārkāptas visas ierastās proporcijas.
2.Centrālā plāna figūras
M. Revjakina: Mēs redzam kailu sievieti un divus galanti apģērbtus vīriešus, kuri sarunājas. Cilvēki ir pārāk tuvu viens otram. Autors šo sajūtu pastiprina izmantojot “saspiestās” perspektīvas tehniku, kurā objekti parādās viens otram daudz tuvāk. Tomēr tajā pašā laikā starp vīriešiem un sievietēm pastāv kaut kāda neredzama robeža, viņi nesadarbojas.
Zīmējot sievietes figūru, Manē izvēlējies toņus tā, lai viņa izskatītos plakana, bet vīriešu figūras apjomīgas. Es domāju, ka caur šiem kontrastiem, spēlējoties ar perspektīvu un uztveres sagrozīšanu, mākslinieks vēlējies pieskarties dzimumu nevienlīdzības tēami, mūsdienu sabiedrībā pieņemtajām vīriešu un sieviešu uzvedības formām.
A. Roshohins: Melnie uzvalki uz mežonīgās dabas fona izskatās tikpat nedabiski kā kailā sievietes figūra uz ģērbtu vīriešu fona. Vīrieši ir noslēgti un inteliģenti, lai gan šķiet, ka visi izrāda seksualitāti. Viens no vīriešiem tur roku aiz sievietes muguras uzsverit, ka viņa ir viņa īpašums. Otra vīrieties slēptā veidā izrāda agresiju – pavērtās kājas, spieķis un kāja, kas atrodas pa vidu starp sievieti un vīrieti. Tomēr tā ir tikai virspuse, nepatiesa seksualitāte, dzīvās dzīves rotājums.
Ja ar roku aizklāsiet kailo sievietes ķermeni, tad ieraudzīsiet tipisku 19. gadsimta beigu gleznu. Tā atspoguļo ārēji pieklājīgas, bet bezkaislīgas attiecības, kurās nav jūtu, rotaļīguma, siltuma.
3.Kailā sieviete
M. Rekjavina: kailās sievietes figūra izskatās pārāk gaiša un autors pastiprina šo “mirdzumu”, apņemot viņu ar tumšiem toņiem, liekot viņai it kā “izvirzīties” no attēla. Viņa izaicinoši lūkojas uz skatītāju. Tajā pašā laikā vīrieši neskatās ne uz viņu, ne uz skatītāju, un tas savukārt izraisa zināmu seksualitātes trūkumu. Ir ziņas no laikabiedriem, ka Viktorīnai Murānai ir bijusi netradicionāla seksuālā orientācija. Iespējams, mākslinieks mēģināja pieskarties sabiedrības nosodītajai seksuālajai tēmai.
A. Roshohins: Sievietes ķermenis ir kails, bet šeit nav erotikas. Nedabiskais, gaišais ādas tonis rada aukstuma un viltojuma sajūtu, jo īpaši uz fona sievietes siltā ādas toņa. Sievietes ķermenis ir gandrīz tādā pašā tonī kā vīrieša krekla apkakle. Tas atgādina porcelāna figūriņu, vīrieša atribūtu. Šķiet, ka sievietē dzīva ir tikai viņas seja, kas vērsta uz mums.
4. Meitene fonā
M. Revjakina: mākslinieks pārkāpj perspektīvas likumus un apzināti izkropļo mūsu telpas uztveri: fonā attēlotās sievietes figūra šķiet pārāk liela, viņa ir daudz lielāka par laivu un upi. Viņas rokas gandrīz pieskaras attēla centrā esošā vīrieša rokai.
A. Roshohins: meitene ir kā Alise, kura pēkšņi atrodas Brīnumzemē. Viņas figūra ir dzīvības pilna, ar kreiso roku viņa pietur kleitu pie maksts. Šis žests, no vienas puses, simbolizē erotisku fantāziju aizliegumu un, no otras puses, to kūdīšanu.
5. Klusā daba
A. Roshohins: izmētātajos augļos, pudelē un drēbēs, kas attēloti audekla apakšā, ir kaut kas haotisks, tas viss šķiet liecina, par vardarbīgu seksu. Bet cilvēku figūras ir uzsvērti atdalītas no šīs attēla daļas. Varoņi augļiem un maizei nav pieskārušies. It kā visi dzīves prieki, ko pārstāv sekss un pārtika ir izmesti, noraidīti.
6. Sarkankrūtītis
A. Roshohins: sarkankrūtītis ir ziemas putns, vasaras ainavā tas izskatās nedaudz dīvaini. Tas atrodas attēla augšpusē, it kā uz divu pasauļu robežas. Tā klātbūtne uzsver pasaules fantāziju “aiz priekškara” un vienlaikus runā par emocionālo aukstumu, kas valda dekoratīvajā pasaulē. Īsta seksualitāte šeit ir mirusi, sastingusi. Šo aukstumu uzsver vīriešu melnbaltās drēbes un sievietes baltais ķermenis.
Mākslinieka dumpis
M. Revjakina: darba galvenā ideja ir ņirgāšanās, mākslinieka sacelšanās, opozīcija sava laika oficiālajai mākslai. Pēc gleznas neloģiskā rakstura (dīvains sižets, perspektīvas likumu pārkāpšana, dažādu rakstu tehniku kombinācija utt.) Mākslinieks parāda mūsdienu mākslas bezjēdzību un saka, ka ir tēmas, kas ir daudz svarīgākas par vispārpieņemtajām klasiskajām, piemēram, seksualitāte vai nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm.
A. Roshohins: gleznā, kas no pirmā acu uzmetiena šokē skatītāju, patiesībā tiek runāts par sievietes likteni 19. gadsimtā. Viņa ir spiesta spēlēt noteiktu sociālo lomu un dzīvot viltus ceremoniālu dzīvi. Un tikai fantāzijās viņa iedomājas sevi kā šo juteklisko meiteni un skumst par neizmantotajām iespējām, prieku, laimi. Un, iespējams, viņa nožēlo, ka nav devusies meklēt kaut ko citu – pa to gaišo ceļu, kas ved tālumā.
Lasi arī:
- Vārdu “paldies” un “pateicos” noslēpumainā nozīme
- Nenormētā leksika: Pasaki “kā tu strīdies” un es pateikšu “kas tu esi”
- 4 noslēpumaini likumi, kas nobriedušai sievietei ļauj mirdzēt