Emocionālā vardarbība nav tik acīmredzama kā fiziskā vardarbība, bet tā cilvēka veselībai ir ne mazāk bīstama. Mēs dalāmies stāstā par sievieti, kura ilgu laiku bija emocionālās vardarbības upuris, bet to neapzinājās.
Mans pirmais puisis, ar kuru satikos skolas vecākajās klasēs, pirmo reizi uz mani kliedza vakarā, kad es zaudēju nevainību.
Mēs abi bijām gatavi, jau sen visu izplānojuši, tomēr pēdējā brīdī es nobijos un teicu, ka gribu vēl pagaidīt. Tad viņš man teica, ka neviens, izņemot viņu, nekad mani negribēs un, ja es ar viņu nepārgulēšu, tad viņš mani pametīs. Viņš mani pacieš tik, cik vien ir viņa spēkos.
Šie vārdi iesvila manā dvēselē. Un tad es tos dzirdēju vēl ļoti daudz reižu. Tajā laikā tie izklausījās ļoti reāli.
Padevos, jo baidījos, ka palikšu viena. Viņš mani pazemoja visos iespējamos veidos: krāpa, izsekoja, kad bijām pašķīrušies un pat izsita logu manai mājai.
Tas viss atkārtojās, kad man bija astoņpadmit un es devos uz augstskolu. Mēs uzreiz sākām dzīvot kopā. Apkārtējie teica, ka esam ideāls pāris un apskauda mūs. Tajā laikā situācija pie vecākiem arī bija nestabila, tāpēc man pirmo reizi bija sajūta, ka man īstas mājas. Mans pusis man bija viss.
Bet laika gaitā mūsu kopdzīve pārvērtās par vienu lielu lietusmākoni. Viss aizsākās ar to, ka viņš izlasīja manu dienasgrāmatu. Tad sāka sekot līdzi tam, cik liels nobraukums ir mašīnai, lai pārliecinātos, ka braucu tieši tur, kur teicu braucam. Viņš kaut kādā veidā izstūma visus manus draugus, jo es galvenokārt draudzējos ar puišiem. Tas viņu sadusmoja.
Viņš mani neatstāja ne uz minūti – pat dušā mēs gājām kopā. Viņš pastāvīgi vēlējās seksu un, ja attiecos, tad apsūdzēja mani nodevībā. Un es nezinu, kāpēc ļāvu viņam šādi uzvesties, tomēr šīs kontroles dēļ viss aizgāja šķērsām.
Kādu dienu es skatījos sarunu šovu televīzijā. Tā tēma bija emocionālā vardarbība. Un es aptvēru, ka psiholoģe runā par tādiem cilvēkiem kā es. Mana situācija nav unikāla. Mans draugs uzvedās kā tipisks varmāka.
Drīz vien es viņu pametu. Sametu mantas mašīnā un aizbēgu. Nebija tā, ka es baidījos, ka man nodarīs pāri, es vienkārši vairs negribēju būt iesprostota būrī kā zvērs.
Es vairs negribēju miljono reizi dzirdēt, ka ar mani nav iespējams dzīvot. Un, ka man jābūt pateicīgai, ka viņš mani pacieš.
Man joprojām ir neērti par šo rakstīt. Bet par to ir jārunā. Nebūt nav vajadzīgs cilvēku sist un apdraudēt viņa dzīvību, lai viņu pazemotu, apkaunotu, padarītu atkarīgu un iebiedētu.
Ja cilvēks nav pat ar mazo pirkstiņu aizskāris, bet vienkārši uzvedas kā cūka, tad sākumā ir grūti ko pārmest. Tu klusē un izturi, lai situācija nesaasinātos. Un varmākas saož, ka tas, no kā visvairāk baidāties ir vientulība, izolācija un noraidījums.
Viņi patur jūs sev līdzās un tas līdzinās spēlei – vienbrīd tie ir skūpsti, bet jau otrā brīdī draudi. Un tas viss notiek tāpēc, ka tu ļauj sevi padarīt par upuri un paciet to, ko citi neiztur.
Kad tas notika ar mani, es jutos šausmīgi viena un baidījos par to runāt ar citiem. Mums bija pārāk daudz kopīgu draugu, kuri viņu mīlēja un atbalstīja mūsu attiecības. Žēl, ka tuvumā nebija cilvēka, kurš man pateiktu, ka neesmu ne kļūda, ne problēma, ka esmu pelnījusi cieņu, uzticību un personīgo telpu. Ka es neesmu viena.
Avots: psychologies. ru