Ne reizi vien ir dzirdēts, ka laulība kā institūcija lēnām tuvojas finiša taisnei. Šādas prognozes ir dzirdamas gan TV ekrānos, gan publiskās diskusijās. Tomēr… Kāpēc statistika apgalvo prētējo un kāpēc joprojām ir tik daudz pāru, kuri savu savienību vēlas noslēgt oficiāli? Kādi motīvi tiem, kuri laulības slēdz un kas viņus sagaida nākotnē?
“Kad pirms 25 gadiem apprecējos, es domāju, ka mēs, tāpat kā pasakās, dzīvosim ilgi un laimīgi,” atcerās 44 gadus vecā Irina. “Bērni pieauga un neviļus mēs ar vīru viens otram uzdevām jautājumu: kāpēc mums jābūt kopā un kas mūs sagaida pēc 5, 10 un 20 gadiem? Un mēs nonācām pie secinājuma, ka mums kā sievietei un vīrietiem nākotnes vairs nav. Tāpēc mēs iesniedzām šķiršanās pieteikumu.”
Savukārt 27 gadus vecā Anna un 30 gadus vecais Jurijs nemaz negrasās precēties, lai gan viņi kopā dzīvo jau sešus gadus un viņu bērniņam drīz būs divi gadi. “Jurijs uz mana vārda nopirka dzīvokli un esmu pārliecināta, ka pat tad, ja šķirsimies, viņš parūpēsies gan par meitu, gan mani. Tas ir uzticības jautājums, nevis zīmogs. Un, ja tu cilvēkam neuzticies, tad kāpēc vispār dzīvot kopā…”
Tā uzskata daudzi. Iespējams, ka laulība pati par sevi mūsdienās ir zaudējusi savu pievilcību. Tomēr, ja aplūko statistiku, tad ir redzama cita aina.
SAVI IEMESLI
Laulāto skaits, salīdzinot ar 2011. gadu, ir samazinājies, taču precēties gribētāju joprojām ir vairāk kā šķirteņu. Turklāt arī lielākā daļa bērnu dzimst oficiālās laulībās.
“Laulību statistika nav pilnīgi precīza,” atzīmē eksistenciālais humānisma psihoterapeits Staņislabs Malaņins. “Netiek vērā ņemtas civilās savienības, kas ir ļoti izplatītas.” Turklāt ir potenciāls, ka kopdzīves likums kaut kad var kļūt tikpat spēcīgs kā laulība.
Kas liek pāriem attiecības noformēt dzimtsrakstu nodaļā? Dažkārt tam ir ļoti nopietni iemesli: “Mūsdienas daudzas sievietes vada sapnis – krāšņas kāzas, paziņu pārsteigšana, skaista princešu kleita un skaisti attēli sociālajos tīklos. Viņas vada fantāzija un vēlme paveikt neaizmirstamo. Šo scenāriju sievietēm jau kopš bērnības kodē filmas, mūzika, seriāli un pasakas,” skaidro Maļanins.
Papildus “ideoloģiskajiem” iemesliem ir arī ekonomiskie: partneru personīgās mantas uzkrāšana un tālāknodošana. Laulības likumā ir vairāk tiesību. Lēmumu pieņemšana cilvēkam, kurš pats to nespēj, piemēram, ir slims, tiek uzticēta vīram vai sievai. Bet, ja neesat precējies, tad šīs tiesības pāries radiniekiem, lai arī cik jūs censtos pierādīt, ka dzīvojat kopā jau daudzus gadus,” atgādina humānistiskais psihoterapeits Aleksejs Stepanovs.
Un, lai gan pastāv alternatīvi veidi, kā juridiski noformēt attiecības: rakstīt testamentu, pilnvaru, iecelt pārstāvi, šī ir darbietilpīga procedūra, kas arī liek aizdomāties: kas mēs viens otram esam? Kādu atbildību esat gatavs uzņemties? Laulība no šī viedokļa ir vienkāršāka un izsmeļošāka atbilde.
“Laulība un kāzas ir paziņojums sabiedrībai, ka “mēs tagad esam pāris, dzīvojam kopā, veidojam noteiktas attiecības un mums pienākumi vienam pret otru,” uzsver Aleksejs Stepanovs.
Kamēr mums būs nepieciešamība aicināt sabiedrību un valsti, lai liecinātu par mūsu attiecībām, laulības institūts turpināsies. Bet laulība un ģimene ir jēdzieni, kas sakrīt tikai daļēji. Kas ietekmē precēta pāra spēku?
OTRĀS PUSĪTES MĪTS
“Daudzi nedomā par to, kas notiks pēc kāzām. Līgavas un līgavaiņa lomas ir viena lieta, vīra un sievas lomas ir kas cits,” saka treneris un izteiksmīgais psihoterapeits Mariks Khazins. “Vakardienas līgavainis pēkšņi izvirza dažas pretenzijas. Viņai vai viņam ir savs pieprasījumu saraksts. Eiforijas stadija, iemīlēšanās, ko psihologi uzskata par neirozes formu, iet garām.”
Ilgtermiņa attiecības tiek veidotas, kad partneri ir reālistiski un saprot, ka viņi paši var mainīties, un viņu jūtas var izbalēt vai pārveidoties. “Ja pārim sākotnēji nebija nekas cits kā aizraušanās, agri vai vēlu savienība izjuks,” ir pārliecināts Staņislavs Malaņins. “Bet zinu piemērus, kad mīlestības virsotnē izveidotie pāri 18-19 gadu vecumā joprojām ir laimīgi, viņiem ir vairāki bērni. Viņiem bija krīzes, kas ir absolūti normāli ilgtermiņa attiecībās, taču viņi tās pārvarēja.”
Mīlestība laulībā ir nepieciešams nosacījums, bet ne pietiekams. “Ja katrs no partneriem attiecības uzskata par savu sistēmu veidojošo pamatvērtību, visticamāk, pāris izdzīvos un veiksmīgi atrisinās konfliktus un risinās problēmas,” secina Aleksejs Stepanovs.
Bieži vien aiz vēlmes būt kopā ar kādu slēpjas šaubas par sevi, un mēs sākam meklēt “dvēseles palīgu”. “Kad mēs sakām “mans dvēseles palīgs “, tas ir tā, it kā mēs apzināmies, ka bez otra esam kļūdaini un tikai savienībā ar kādu mēs esam veseli. Tas ir iespējams, taču tas drīzāk liecina par neveselīgām, līdzatkarīgām attiecībām,” saka Staņislavs Malaņins. “Veselīgās partnerattiecībās cilvēki dzīvo kopā, neaizmirstot ne savas, ne partnera vajadzības, katram ir personīgā telpa.”
Tātad uz optimistisku laulības prognozi var cerēt tikai tie pāri, kur abi ir nobrieduši, pilnīgi veseli un sevi piepildījuši? Nē, tā tas nav. Reizēm diviem neirotiķiem tiešām sadzīvot ir vieglāk. “Piemēram, narcisa un atkarīgā laulība,” turpina Aleksejs Stepanovs, “viņu neirotisma veidi papildina viens otru, un šāda savienība var būt ilga.”
LABUMS NO ŠĶIRŠANĀS
Laulība ierastajā formā (viena uz mūžu) noveco, taču, mainoties, tā pastāvēs arī turpmāk, ir pārliecināts Mariks Khazins. Vienkārši mēs biežāk saplūdīsim un biežāk atšķirsimies. “Lai cik paradoksāli tas izklausītos, mēs apprecamies, lai izklīstu. Ja partneri sapratīs, ka laulība nav mūža pienākums un kādu dienu tā var beigties, tad viņi redzēs jaunas iespējas. Piemēram, viņi neradīs traģēdiju no šķiršanās un pieņems to kā resursu nākamajam periodam. Vai arī viņi veiks godīgu “auditu un modernizāciju” savā pārī.”
Mēs bieži neatzīstam, ka laulība ir sevi izsmēlusi: baidāmies lauzt ģimenes tradīciju (“Mūsu ģimenē neviens nav šķīries!”), vai arī negribam palikt vieni (“Lai arī ar tādu vīru, bet ne viena”), vai mēs dzīvojam “bērnu dēļ”, iegremdējot viņus ikdienas vecāku strīdu ellē.
Šveices Junga analītiķis Ādolfs Gugenbīls-Kreigs piedāvā negaidītu skaidrojumu: Svētās Ģimenes tēls – Marija, Jāzeps un bērniņš Jēzus – tiek tulkots dažādās mūsdienu dzīves sfērās kristīgajā Eiropā. Priekā mirdzošas ģimenes reklāmās visi dzer sulu, obligātās laimīgās beigas rezumē romānus un filmas.
Visi pāri tiecas pēc “svētā ideāla”, dažreiz pat to neapzinoties, saka Mariks Khazins. Daudzu ģimeņu dzīve ir pastāvīga pastaiga pa Kannu sarkano paklāju īstu vai iedomātu skatītāju acu priekšā. Un nav svarīgi, ko vēlāk aizkulisēs “dārgie laulātie” izkliedēs – daži ae televizoru, daži ar viedierīcēm, daži ar pudeli.
Pajautājiet sev: cik daudz laimīgu pāru jūs zināt? Un cik daudziem frāze “līdz nāve mūs šķirs” izklausās kā nereāls teikums? Pirms simts gadiem 40 gadus veci cilvēki tika uzskatīti par veciem. Tagad, pateicoties medicīnai, esam aktīvi deviņdesmit gadu vecumā. Viena lieta ir dzīvot laimīgi līdz mūža galam 15 gadus, cita lieta – 50. Daudziem tās ir mokas.
Attiecības principā nav “jāsaglabā”, iebilst psihoterapeite: “Tie nav konservi un ne Ļeņins mauzolejā! Tā vienmēr ir dinamika un attīstība, ar kāpumiem un kritumiem. Ir strīdi, konflikti, kļūdas, partneru nepilnības. Laimīgi ir tie, kas atzīst viens otra nepilnības un mīl īstu cilvēku, nevis priekšstatu par viņu. Jā, laulībā ir daudz rutīnas, bet, kad tajā ir tikai rutīna, tas jau ir purvs, un no tā ir jātiek ārā.”
Mēģiniet atklāti, bez apsūdzībām un pretenzijām atbildēt: cik no 0 līdz 100 esmu apmierināts ar savām attiecībām? Šis vienkāršais jautājums var aizsākt godīgu sarunu pārī. “Lai attiecības nepazustu, laulātajiem jāatrod vismaz divas stundas nedēļā, lai pabūtu vienatnē un sarunātos, bez bērniem, vecmāmiņām un draugiem,” iesaka Mariks Khazins. “Reizi mēnesī pavadiet kopā vismaz vienu dienu, vēlams ārpus mājas. Un ceļojiet kopā vismaz reizi gadā. Tad laulībai ir izredzes uz nākotni.”
LAULĪBA ŠODIEN UN RĪT
Anna, 34 gadi: “Randiņi un kopdzīve ir kā mēģinājumi un melnraksti, kā cilvēki dod sev iespēju atkāpties. Bet kāzas – tas jau ir nopietni. Abām meitām saku: viņām jāprecas 17-18 gadu vecumā, mīlestības un laimes eiforijā, nevis 30 pēc scenārija karjera-dzīvoklis-auto-Parīze. Mums kopā jādodas uz Parīzi un jāuzkāpj Eifeļa tornī, veidojot kopīgas vēlmes.”
Aleksandrs, 48 gadi: “Mana prognoze 2050. gadam ir atļaut laulības ar trīs un četriem cilvēkiem, daudzsievību.”
Juris, 32 gadi: “Ja ar mīļoto kaut kas notiks un mēs neesam salaulāti, es pat nevarēšu iekļūt reanimācijā. Laulība ir nodoms būt kopā, pat ja tas ir slikti un grūti. Cilvēkiem, kuri kopdzīvei tuvojas apzināti, laulības institūcija saglabās savu nozīmi.”
Natālija, 28 gadi: “Naivie muļķi domā, ka zīmogs ir garants tēvu atbildībai par bērniem. Dažreiz viņi nospēlē kāzas, lai uzvilktu kleitu. Iemesls, ko pieļauju: mantojuma un migrācijas jautājumu atvieglošana. Tāpēc es neprecējos: to varu izdarīt ar testamentu, pilnvarām. Ar uzturēšanās atļauju ārzemēs, protams, ir grūtāk, bet ir arī varianti. Laulībai jābūt, kamēr ir stulbums.”
Lasi arī:
- Es nesapratu, ka dzīvoju ar varmāku, jo viņš mani NEsita
- Noņem ROZĀ BRILLES! 10 skarbas dzīves patiesības…
- “62 gados es apprecējos un pārcēlos uz citu valsti”