“Fūūū, nu tas tik ir kaut kas,” Aija nopriecājās. Viņa bija spējusi pateikt NĒ. Turklāt ne jau kuram katram, bet gan savam mīļotajam vienīgajam dēlam Kasparam. Kādam svešam, piemēram zvanītājam, Aija klusi, bet skaidri pateiktu NĒ, bet, lūk, Kasparam nevarēja.
“Nē, nu, es arī esmu cilvēks, jo īpaši tāpēc, ka jau sen sapņoju doties uz salonu, vakar kāda impulsa pārņemta piezvanīju un sarunāju tikšanos uz manikīru, matu griezumu un krāsošanu, un šodien devos brīvdienā.”
Un pēcāk ar draudzeni Zani viņa dosies uz kino. Viņai ir tiesības! Bet vai patiešām? Aija gāja un attaisnojās kādam neredzamajam.
Kaut kā Kaspara priekšā viņai ir neērti, Aija sēž mājās ar Kasparu. Lai gan varianti it kā ir, viņi nevēlas algot auklīti, privāto bērnudārzu, lai gan viņai tika piedāvāta grāmatvedes vieta. Viņš saka, ka neuzticēs bērnu svešiniekiem. Lūk, kā. Un tuvumā nebija ne vīra, ne savu vecāku…
Svētuma sajūta vairs nav palīgs, viņa jūt spiedienu un prieks jau sen kā Aiju ir pametis.
“Nu tā,” sieviete domā. Gan jau dēls apvainosies. Bet ko lai iesāk? Šis mūžīgais parāds pret visiem,” Aija domā. Lai gan darba darīšanās viņa vienmēr ir bijusi dzelžaina, bet dēla un radu priekšā gluži kā mirāža parādās cita Aija – mīkstssirdīga, uzticama… Tāda Aija, kurai nezin kāpēc visiem jāpalīdz, jāpiekāpjas, jāpakalpo… Aija ieslēdza telefonu, viņai acīs sariesās asaras un kaklā juta augam lielu aizvainojumu. Viņa Kasparu audzina viena.
Māte teica – ja mācēji piedzemdēt, tad jāmāk arī audzināt. Un viņa nav nekāda māte dzeguze, turklāt Kaspars jau nav vainīgs, ka viņa tēvs viņai tik jaunai būdamai piedziedāja pilnas ausis. Kaut kur jau justa un piedzīvota situācija… Arī viņas mammas dzīvē. Kad patēvs parādījās pie apvāršņa, tad viņai parādīja durvis, iespieda rokās gultas veļu, segu un spilvenu un viņa sāka dzīvot vecmāmiņas istabā. Bija laiki, kad nebija, ko ēst…
Vecmāmiņas kaimiņiene Inna, redzot, ka meitene drīz no bada paģībs, sāka barot meiteni no savas pensijas. Viņai nebija neviena, tāpēc Aija Innai ļoti pieķērās. Kad piedzima Kaspars, tad tieši Innas tante visvairāk rūpējās. Aija sāka tīrīr ielas, kamēs Innas tante pieskatīja Kasparu, sēdēja un šūpja ratus. Staro citu ratus ar kruzuļiem, jaunus un uzpucētus, uzdāvināja patēvs un māte.
Tad kāda draudzene piedāvāja pārdevējas vietu veikalā. Tur Aija piedzīvoja visu. Tad viņa dabūja darbu bērnudārzā. Innas tante tikmēr bija smagi saslimusi, kādu laiku Aija par viņu rūpējās, bet tad viņas dzīvība izdzisa. Innas tante visu mantojumā bija atstājusi Aijai, līdz kādu dienu pie durvīm klauvēja vīrietis ar tetovējumu. Nevarēja saprast vai tetovējumā saule uz viņa rokas riet vai lec. Tas bija Innas brālis un Aija juta, ka viņas deniņos iezogas bailes, bet pakausis draud uzsprāgt… Kurš par viņu iestāsies? Patēvs? Protams, nē.
“Kā tevi sauc?” prasīja svešais.
“Aija…”
“Tavs puika?”
“Jā, Kaspars.”
“Kaspars, esmu Andronkulis. Nebaidies. Tagad padzīvosim kopā!”
Lieki teikt, ka Aija visu nakti pavadīja sēdus un neaizvēra ne acu, tik nobijusies viņa bija. No rīta ātri pabaroja dēlu, aizveda uz bērnudārzu un metās uz darbu. Vakarā pie istabas durvīm klauvēja.
“Kas tur ir?”
“Es… Nebaidies, neesmu tak nekāds slepkava… Vai šo var pagatavot ar olām un lociņiem?”
Tā nu Aija ar Kasparu tagad dzīvoja vienā dzīvoklī ar Andri. Kur viņš pabijis, kas to lai zina! Kad reiz viņa mājās atveda kādu vīrieti un tas pārāk uztājīgi centās iegūt Aiju, istabā ienāca Andris un uzbrēca, lai savāc drēbes un dodas. Kopš tā laika uz Aiju neviens nezudrošinājās palūkoties. Kad kāds nervozs jauneklis jautāja vai Andris ir viņas tēvs, Aija tikai mēmi pamāja.
Tā viņi nodzīvoja piecus gadus un Aija patiešām sāka ticēt, ka Andris ir viņas tēvs. Lai gan tā nebija. Un kādu dienu, kad Aija gatavojās darbam un Kasparu skolai, viņi ieradās. Viņi izmeklēja dzīvokli, bet neko neatrada. Andris un Aija raudāja, Andris lūdza vai pēdējo reizi var apskaut Kasparu un Aiju, bet jaunais policists to neļāva. “Piedod, Aija, esmu vecs muļķis… Šķita, ka man ir piedots un dāvāta meita un mazdēls, bet nē… Manas domas bija zemiskas.”
“Andri, tu man esi kā tēcs. Es tev uzrakstīšu. Gaidi.” Pēc sešiem mēnešiem Aiju informēja, ka Andra vairs nav. Šķiet, ka slimība. Un izrādās, ka viņš visu bija nokārtojis tā, lai Aija kļūtu par pilntiesīgu trīs istabu dzīvokļa īpašnieci. Labā rajonā, klusajā centrā.
Tad pēkšņi māte un patēvs materializējās, kāpēc viņai vienai vajadzīga tik liela dzīvojamā platība. Aija ar Kasparu lai nāk uz viņu vienistabas dzīvokli. Samainīsimies. Aija sadusmojās un atteica, pamatojot, ka viņa nav viena – ir viņa un viņas dēls.
Aijai bija nepieciešams ilgs laiks, lai iekrātu. Bet viņa lika kapeiku pie kapeikas un ļoti izdevīgi savu trīsitabu dzīvokli iemainīja pret diviem dzīvokļiem – vienistabas un divistabas, tiesa gan tālāk no centra. Viņai palīdzēja draudzenes mamma. Viņa iekrāja, izremontēja vienu no dzīvokļiem un to izīrējā. Turklāt visu šo laiku arī vīrieši gar viņu spietoja, bet viņas acupriekšā vienmēr uzpeldēja patēvs.
Ar draudzeni pēc gadiem viņa atvēra veikalu, tad otru un nu jau viņām ir astoņi veikali. Naudas nav daudz, bet labai dzīvei pietiek. Kaspars nemanāmi izauga, izmācījās un apprecējās. Viņi jau ilgu laiku nav dzīvojuši nabadzībā, bet Aijai joprojām ir ieradums taupīt uz sevi un dzīvot dēlām. Un kādu dienu pie apvāršņa parādījās Kaspara tēvs.
Viņi norunāja visu nakti. Aija izstāstīja visu pa šiem gadiem notikušo. Arī Kaspara tēva dzīvesstāsts bija smags. Un tad kaut kas dziļi viņas iekšienē notika. Viņa saprata, ka viņa priekšā sēž tieši tāds pats dzīves cilvēks kā viņa. Ar savām kļūdām. Un dzīve norit neatkarīgi no lomām, naudas un citiem ārējiem faktoriem. Tas ir katra iekšējais ceļš. Kaspara tēvs viņai lūdza piedošanu. Un dzīve Aijai bija iemācījusi nebūt lepnai. Pieņemt to, ko dzīve dod.
Viņa vienkārši gāja pa ielu un skatījās uz šo pasauli ar smaidu. Cik labi. Šķita, ka Aija bija pamodusies no mūžīgā ziemas miega, no skriešanas kā vāvere ritenī. Tu skrien un skrien. Un nav jābaidās kādu aizvainot vai kaut ko darīt nepareizi. Tu vairs neesi zīdainis, kuru patēvs var lamāt vai uz kuru māte var kliegt. Kuru var izmest no mājas aiz apkakles. Tev nav jācenšas kādam izpatikt, būt vajadzīgai, baidoties, ka, ja nebūsi izpalīdzīga, viņš no tevis novērsīsies tāpat kā tava māte. Izvēloties patēvu un jaunus bērnus…
Aija gāja un pasmaidīja, cik ilgi vajadzēja, lai to saprastu. Veseli četrdesmit dzīves gadi! Četrdesmit gadi! Viņas māte apprecējās otrreiz, kad Aijai bija septiņi… Un visus šos gadus viņa skraida apkārt, baidās kādu aizvainot vai izdarīt ko nepareizi…
Bet izrādās šo mūžīgo parādu viņa bija parādā tikai un vienīgi sev.