“Kur var atrast bagātu vīrieti? Kāpēc katru reizi uzkāpju uz viena grābekļa? Ko darīt, ja viņš man pēc randiņa neatzvana?” Lūk, vairāku slavenā krievu psihologa Maihaila Labkovska lekciju kopsavilkums par šo tēmu.
Darba diena, vakars, Maskavas centrs. Ziema. Vestibils ir noslogots ar rindu uz Mihaila Labkovska lekciju. Tēma: “Kā apprecēties” un jau iepriekš ir skaidrs auditorijas dzimums un sastāvs. Pārsvarā tās ir sievietes vecumā no 27 līdz 40 gadiem. Zālē ir trīs vīrieši – operators, organizatoriskais pārstāvis un pats Mihails.
Publiskā lekcija nav atzīta eksperta monolgs, bet gan īss, aptuveni divdesmit minūtes garš ievads, bet pēc tam seko interaktīvā daļa – tiek uzdots jautājums un saņemta atbilde. Ir divi veidi, kā izrunāt sasāpejušo: ar mikrofonu vai nododot zīmīti, kas rakstīta lieliem burtiem un vienmēr satur jautājumu.
Mihails uz zīmītēm neatbild, ja tās nav jautājuma formā. Šis, iespējams, ir viņa septītais likums. Pirmie seši:
- dari tikai to, ko vēlies,
- nedari to, ko nevēlies,
- uzreiz runā par to, kas tev nepatīk,
- neatbildi, tad, kad to neprasa,
- atbildi tikai uz jautājumu,
- skaidrojot attiecības, runā tikai par sevi.
Tā vai citādi uz klausītāju jautājumiem Mihails atbild. Pēc jautājumiem ir skaidrs, ka tēma ir daudz plašāka un apjomīgāka, nekā sākotnēji varētu šķist.
Pie mikrofona ir jauna blondīne. Bijušas attiecības ar “ideālo” vīrieti: izskatīgs, bagāts, no Maldīvijas. Ne pārāk emocionāls. Skandalējās, pašķīrās un tagad neviens cits vīrietis nevar izturēt šo konkurenci.
“Jūs esat neirotiska,” Mihails paskaidro. “Vīrietis jūs piesaistīja tāpēc, ka pret jums bija auksts. Jums ir jāmaina sevi.”
“It kā liekas, ka attiecības gribētos: lai būtu kāds, ar kuru parunāties. Bet tad taču ir jāpārkārto sava dzīve, plauktiņš skapī jāatbrīvo, savas lietas jāpabīda malā…” skaļi prāto 37 gadus veca brunete.
“Jums jāizlemj,” Labkovskis paceļ rokas. “Vai nu jums vienai ir labi un jūs pieņemat situāciju tāda, kā tā ir. Vai arī, ja trūkst tuvības, tad kaut kas ir jāmaina.”
Katram otrajam stāstam seko auksti, atraidoši tēvi, kuri nav klātesoši savu meitu dzīvē, vai arī parādās tajā neregulāri. Līdz ar to sievietei šķiet pievilcīgi tie, kuri izraisa sāpes: “Kopā slikti, atsevišķi vēl sliktāk!” Situācijas atkārtojas: divas klausītājas runā par to, ka katrai aiz muguras ir piecas laulības.
“Kā es varu piesaistīt turīgu vīriti? Tādu, kurs pelna trīs reizes vairāk kā es. Tādu, kurš par mani parūpēsies, ja došos bērnu kopšanas atvaļinājumā…”
“Proti, personības īpašības nav svarīgas?”
“Es tā neteicu.”
“Bet jūs taču pati sākāt ar naudu. Jau sākumā paziņojāt: pelna trīs reizes vairāk kā es. Ne divarpus, ne četras…”
“Nu, un tas ir nepareizi?”
“Pareizi, kas sieviete ar veselīgu pašcieņu meklē sev līdzvērtīgu vīrieti. Tas arī viss.”
Laimes tabletīte
Dažas uz lekciju ir nākušas jau iepriekš sagatavojušās. Izpētījušas noteikumus un cenšas tos ievērot. Meitene uzdod jautājumu: viņai ir pāri 30, ar vīrieti ir kopā divarpus gadus, bet vīrietis joprojām atsakās nopietni runāt par bērniem un laulībām – vai var paralēli sākt satikties ar kādu citu? Laiks tikšķ.
Auditorija smejas – mēģinājumi izdabāt šķiet naivi. Publika kopumā ir vienprātīga: uz dažiem stāstiem līdzjūtīgi nopūšas, par citiem šņāc.
Mēs nākam uz publiskajām lekcijām vienu iemeslu dēļ – gribās brīnumu, ātras zāles, vēlams visu problēmu novēršanu vienā lekcijā. Principā tas ir iespējams, ja ievēro sešus noteikumus. Un daļu no dzirdētā mēs pieņemam ar prieku: pasaulē, kurā visi aicina atstāt komforta zonu, pielikt pūles, Labkovskis stingri iesaka to nedarīt. Vai nevēlies doties uz sporta zāli? Neej! Un iekšējais dialogs: “Es tik tikko sevi piespiedu, bet tad sajutu enerģijas pieplūdumu!” ir vardarbība pret sevi.
Bet īpaši “novārtā atstātajiem” gadījumiem Mihails godīgi saka: jums ir jāsadarbojas ar psihologu (atsevišķos gadījumos – neirologu, psihoterapeitu vai psihiatru). To dzirdot, daudzi apvainojas: aprēķins tūlītējam brīnumam, ticība burvju “tabletei” ir pārāk liela.
Neskatoties uz to, lekcijas turpina pulcēt diezgan lielas zāles, un ne tikai Maskavā: viņa klausītāji ir Rīgā un Kijevā, Jekaterinburgā, Sanktpēterburgā un citās pilsētās. Jo īpaši pateicoties viņa uzvedībai, atslābumam, humoram. Šīs tikšanās palīdz arī dalībniekiem saprast, ka viņi nav vieni ar savām problēmām, ka ar viņiem notiekošais ir tik plaši izplatīts, ka to var uzskatīt par jaunu normu.
“Tā ir interesanta sajūta: šķiet, ka visi cilvēki ir atšķirīgi, arī katra fona stāsti ir atšķirīgi, bet jautājumi ir tik līdzīgi!” saka Ksenija, 39 gadi. “Mums visiem rūp apmēram viens un tas pats. Un tas ir svarīgi: saprast, ka neesi vienīgais. Un pat nav nepieciešams izrunāt savu jautājumu mikrofonā – noteikti lekcijas laikā citi to izdarīs tavā vietā, un tu saņemsi atbildi.”
“Ir tik lieliski saprast, ka ir pareizi nevēlēties precēties! Un arī nemeklēt savu “sievišķo likteni” ir normāli,” piekrīt Vera, 33 gadi.
Izrādās, ka Mihails saka to, ko ir svarīgi dzirdēt vairākumam: mīlēt sevi tādu, kāds esi. Tiesa, aiz tā slēpjas darbs, un katrs ir atbildīgs par to darīt vai nē.
Lasi arī:
- 7 lietas, kuras vīrietī NAV iespējams izmainīt: vīrieša psihoterapeita viedoklis
- Es neprasu ideālas attiecības: es tikai vēlos, lai centies tikpat ļoti kā es
- Partneris piedāvā iepauzēt attiecības: kā reaģēt?