Kas viņās ir vairāk – mīlestība vai agresija, savstarpējā sapratne vai līdzatkarība? Psihonalalītiķis atklāj mātes un meitas starpā esošos mehānismus.
Kāda meita savu māti idealizē, bet cita atzīst, ka viņu nievā un nespēj atrast kopīgu valodu. Kāpēc šīs attiecības ir tik īpašas un kāpēc tās mūs tik ļoti sāpina, izraisot dažādas reakcijas? Māte nav tikai svarīgs tēls bērna dzībē, bet. saskaņā ar psihoanalīzi, cilvēka psihe veidojas tieši agrīnajās attiecībās ar māti. Tās nevar pielīdzināt nekam citam.
Pēc psihoanalītiķa Donalda Vinkitona sacītā, māte bērnam ir vide, kurā viņš veidojas. Un mirklī, kad attiecības neveidojas tā, lai bērns justos labi, viņa attīstība tiek izkropļota. Praksē attiecības ar māti nosaka gandrīz visu cilvēka dzīvē. Tā ir milzu atbildība, jo māte pieaugušam bērnam nekad nekļūs par cilvēku, ar kuru veidot līdzvērtīgas attiecības. Māte nav salīdzināma ne ar vienu citu figūru cilvēka dzīvē.
Šīs ir attiecības, kurās pieaugušas sievietes turpina saziņu, viņas dzīvo katra savu dzīvi. Sievietes var būt viena uz otru dusmīgas, viņu domas var nesakrist, bet šāda vai citāda veida agresija tajā pašā laikā neiznīcina mīlestību un cieņu, neviens nevienam neatņem bērnus un mazbērnus.
Mātes un meitas attiecības ir visgrūtākās no četrām iespējamām kombinācijām (tēvs – dēls, tēvs – meita, māte – dēls un māte – meita). Māte meitai ir pirmais pieķeršajās subjekts, bet aptuveni 3 – 5 vecumā šīs jūtas meitenei ir jānodod tēvam. Un viņa sāk fantazēt: “Kad es izaugšu, es apprecēšos ar tēti.”
Tas ir tas pats Edipa komplekss, ko gaismā izcēla Freids, bet dīvaini, ka neviens pirms viņa to nedarīja, jo tas ir tik universāls. Meitenei ir ļoti grūti iziet šo attīstības posmu, jo brīdī, kad meitenē rodas šādas domas, tad mamma kļūst par sāncensi, ar kuru ir jādalās tēva mīlestībā. Meitenei ir ļoti grūti sacensties ar māti, kura viņai joprojām ir mīļa un svarīga. Un pretēji – bieži vien māte ir greizsirdīga par uzmanību, ko tēvs velta savai meitai.
Tomēr tas ir tikai viens atzarojums. Ir arī otrs. Lai maza meitene kļūtu par sievieti, viņai ir nepieciešams ar mammu identificēties. Šeit atklājas zināma pretruna: meitenei vienlaikus sava mamma ir jāmīl, kā arī jācīnas ar viņu par tēva uzmanību. Un šeit rodas jauna sarežģītība. Māte un meita patiesībā ir ļoti līdzīgas un viņām ir ļoti viegli identificēties vienai ar otru. Meitenei ir viegli sajaukt savu likeni ar mammas likteni, bet mātei ir viegli meitā saskatīt savu turpinājumu.
Daudzas sievietes īsti neatšķir sevi no savām meitām. Un tas līdzinās psihozei. Ja pajautā viņām tieši, tad viņas apgavos, ka lieliski visu atšķit un dara visu savu meitu labad. Bet kaut kādā dziļā līmenī šī robeža ir izplūdusi.
Rūpes par meitu – tās ir rūpes par sevi?
Māte caur meitu vēlas realizēt to, ko pati nav savā dzīvē realizējusi. Vai arī to, ka viņa pati ļoti mīl. Viņa patiesi tic, ka meitai ir jāmīl tas, ko mīl viņa, ka viņai patiks darīt to, ko dara viņa pati. Turklāt māte neatšķir meitu no savām vajadzībām, vēlmēm un jūtām.
Vai esiet dzirdējuši joku: “Uzvelc cepuri, man ir auksti!” Mātes patiešām jūt līdzi savām meitām. Reiz kāds mākslinieks sacīja, ka bērnu audzināšana ir kaut kas līdzīgs kaķu audzinšanai. Kaķim nevar iemācīt trikus. Var tikai apjaust, uz ko viņš sliecas, kas viņam patīk. Viens lec, otrs spēlējas ar bumbu. Un jāatīsta tā tendence, kas tīkamāka bērnam.
Tā ir saprātīga pieeja, ja uz bērnu skatās kā uz atsevišķu būtni ar savām personiskajām īpašībām. Un cik gan daudz mēs zinām māmiņu, kuras it kā izrāda rūpes: ved uz pulciņiem, treniņiem, koncertiem, jo viņas dziļā izjūta ir tāda, ka tieši tas bērnam ir vajadzūgs. Un pēcāk šantažē ar atklātām, vai ne tik atklātām frāzēm: “Es tev atdevu visu savu dzīvi!” Un šī frāze pieaugušos bērnos izraisa kolosālu vainas sajūtu. Jau atkal izskatās pēc psihozes.
Pēc būtības psihoze – tas arī ir tas, kas norisinās cilvēka iekšienā un ārienē. Māte ir ārpus meitas. Bet, kad māte uzskata, ka meita ir tieši tāda pati kā viņa, tad viņa sāk zaudēt šo smalko robežu starp iekšējo un ārējo pasauli. Ar meitu notiek tas pats.
Un rodas tāda kā savstarpēja psihoze. Savstarpējs neprāts. Un to var arī tik viegli nepamanīt. Šo divu sieviešu komunikācija ar citiem būs diezgan normāla, lai gan ir tik daudzi iekšēji izkropļojumi.
Šādas psihozes cēlonis?
Šeit jāatgādina par tēva figūru. Viena no tēva funkcijām ģimenē ir kādā brīdī nostāties starp māti un meitu. Tomēr ļoti bieži mātes panāk to, ka meitas saziņa ar tēvu iet caur viņu. Un sabrūk trijstūris: meita – māte, meita – tēvs, māte – tēvs.
Esmu sastapis ģimenes, kurās šis modelis ievijas vairākās paaudzēs: ir tikai mātes un meitas, tēvi tiek noņemti, vai arī viņi ir šķīrušies, vai arī viņu nebija, vai arī viņi ir alkoholiķi. Kurš šajos gadījumos iznīcinās mātes un meitas saplūšanu? Kurš palīdzēs viņām atspoguļot viņu vājprātu?
Starp citu, vai zinājāt, ka gandrīz visos Alcheimera vai citu senilu demences slimību gadījumā mātes savas meitas dēvē par “mammu”? Patiesībā šīs simbiotiskās attiecības neatšķir, kurš pieder kuram. Viss saplūst.
Vai meitai ir jābūt “tētuka meitiņai”?
Vai zināt, ko saka tauta? Lai bērns būtu laimīgs, meitenei ir jāizskatās kā tēvam, bet zēnam kā mammai. Un ir arī teiciens, ka tēvi grib dēlus, bet mīl meitas. Šīs tautas gudrības pilnībā atbilst dabas sagatavotajām psihiskajām attiecībām.
Meitenes izaug, nonāk reproduktīvā vecumā un it kā izspiež mammu “veco sieviešu” laukā. Iespējams, tas vairs nav redzams tik uzkrītoši, bet daudzas mmamas to diezgan sāpīgi pārdzīvo. Tas ļoti spilgti tiek atspoguļots tautas pasakās par ļaunu pamāti un pameitu.
Pusaudžu meitai ir savi uzdevumi: viņai ir jāšķiras no vecākiem. Teorētiski libido, kas meitenē mostas 12 – 13 gadu vecuma latentajā periodā, būtu jāvērš no ģimenes uz āru, uz vienaudžiem. Un bērnam šajā periodā simboliski ģimene jāatstāj.
Ja meitenes saikne ar mammu ir ļoti cieša, tad atbrīvoties ir grūti. Un viņa paliek “vecāku meitiņa” jebšu meitas, kas ir mājās, turklāt tā tiek uztverta kā pozitīva zīme: izaudzis pateicīgs bērns. Lai atdalītos, pārvarētu saplūšanas situācijas, meitenē ir jābūt gana daudz protesta un agresijas, ko traktē kā dumpinieciskumu un samaitātību.
Nav iespējams realizēt visu, bet, ja mamma sapratīs šīs attiecību nianses, tas viņām būs vieglāk. Man reiz uzdeva radikālu jautājumu: “Vai meitai ir pienākums mīlēt savu māti?” Patiesībā meita nevar nemīlēt savu māti. Bet tuvās attiecībās vienmēr ir gan mīlestība, gan agresija. Tikai jautājums – kas uzvarēs?
Vienmēr gribas ticēt, ka mīlestība.
Lasi arī:
- Tēvs ir svarīgākā persona sievietes dzīvē
- Par destruktīvām attiecībām: Kāda veida attiecības tās ir un kāpēc mēs izvēlamies šādus vīriešus un sievietes
- Grūts dzīves posms? Kā sevi uzmundrināt, ja nav neviena, kas atbalsta