Kad māte pastāvīgi spēlē upura lomu, tad viņa mērķē divos virzienos – vai nu bērnam uzspiest glābēja lomu, vai arī liek bērnam justies vainīgam savā priekšā. Šādas manipulācijas bērnam liek apspiest jūtas, domas, vēlmes un attālināties pašam no sevis.
Šādas upura spēlītes ir kontroles mehānisms, kas sevī ietver bērna “piesiešanu” pie atbildības. Tas ir mehānisms pār kuru bērnam nav kontroles un rezultātā bērna rodas ārkārtīgi noturīga vainas sajūta, kas savukārt dod iespēju mātei ar bērnu manipulēt. Mātei spēlējot upuri, bērns ir spiests spēlēt glābēja lomu neatkarīgi no tā vai viņam tas patīk vai nē, jo viņa dzīve ir atkarīga no vecākiem.
Vainīgais bez vainas
No pirmā acu uzmetiena pieaugušam cilvēkam šāda manipulācija var šķist samērā primitīva. Bet cilvēkam, kuram jau no mazotnes ir sacīts, ka viņš ir mātes ciešanu cēlonis, šādas struktūras ieraudzīt nemaz nav vienkārši! Šādas mijiedarbības formas starp bērnu un māti var atstāt spēcīgus nospiedumus pieaugušā vecumā:
1. Problēmas ar robežām
Spēlējot upuri un bērnu padarot atbildīgu par savu dzīvi un rīvību, viņa izjauc robežas. Viņa pasaka – bērns spēj ietekmēt māti, tomēr patiesībā šī ietekme neizdodas, jo notiek tikai tad, kad manipulatoram tas ir izdevīgi. Tā ir tāda mātes spēle, kas apmāna bērnus.
Bērnam piespēlējot glābēja lomu, mudinot uzņemties atbildību, tiek izjauktas veselīgas robežas starp vecākiem un bērniem. Tas savukārt pēc tam cilvēkā rada problēmas attiecību veidošanā un var palikt viņā ļoti ilgu laiku.
2. Iekšējais tirāns
Diemžēl bērni, kuri cietuši no vardarbības, ilgi var turpināt izmantot sevi un citus, un uzskata, ka tā ir viņu izvēle. Pasaule ir nežēlīga, tātad arī man ir jābūt nežēlīgam.
Attiecības ar vecāku tiek uztvertas kā paraugs – tā ir jāveido attiecības pašam ar sevi un cietiem. Tomēr, ja ieskatās vērīgi, tad var ieraudzīt, ka nevis pasaule, bet gan mani vecāki bija pret mani nežēlīgi. To, ko vecāki saka par bērniem, mazie cilvēki uztver kā neiznīcināmu patiesību. Ja šādi uzskati par sevi nemainās, tad paškritika kļūst par neapzinātu noklusējuma pozīciju pret sevi, kuru pamatā ir rakstura trūkumi.
3.Problēmas ar atbildību
Bērni normalizē vecāku uzvedību, kas tiek vērsta pret viņiem un, iespējams, paies ilgi gadi, līdz pieaugušais bērns sapratīs, cik paradoksāli tas ir: upura spēlēšana ir veids, kā saglabāt kontroli un varu. Jāpiebilst, ka bērns reāli var noticēt, ka viņa mamma ir upuris un cietēja. Piemēram, problēma ir tēvā, kurš aizgāja, vai arī vecākajā brālī, kurš neattaisnoja cerības.
Proti, tiek normalizēta doma, ka kāds cits ir atbildīgs par manu dzīvi. Paradoksāli, ka pieaugušais bērns turpina justies vainīgs, saprotot, ka viņš nav vainīgs. Ir vajadzīgi gadi, lai to saprastu.
4.Problēmas savu vajadzību apzinātībā un izteikšanā
Mātes manipulatīvā uzvedība bērnam piešķir stingri noteiktu lomu – vai nu kā ciešanu izraisītājam, vai kā atbrīvotājam. Kamēr māte spēlē savas spēles, bērna uzmanība tiek novērsta no viņa paša vēlmju un vajadzību izpratnes. Faktiski bērna vajadzību izpausme var tikt apmierināta ar pretestību vai pat sodu. Bērns mācās apspiest jūtas, domas, vēlmes un attālinās no tām.
Diemžēl tas turpinās arī pieaugušā vecumā.
Kad mēs neuzņemamies atbildību par savu dzīvi, mēs šādā veidā neatbrīvojamies no atbildības. Mēs to vienkārši pārnesam uz citu pleciem. Varbūt tas ir ārkārtīgi negodīgi, bet tas tā ir un šo nastu mēs uzkraujam uz bērnu pleciem.
Lasi arī:
- “Es neesmu gatavs(a) nopietnām attiecībām…”: ko slēpj šie vārdi
- Kad neko negribas – bīstama pazīme
- Kā palīdzēt sev un tuviniekiem kara laikā: efektīvas prakses