“Labāk pagaidīsim”, “vēl nav laiks”, “īstais brīdis ir garām”, “neesmu gatava ģimenes dzīvei” – to visu mēs sakām, kad laulības gredzens pirkstā mums liekas kā šausmīgs murgs. Vai jūs nekad neesat aizdomājušās, ka tās ne vienmēr ir ilgas pēc brīvas dzīves, varbūt vienkārši nav mīlestības?
Viss ir normāli, tikai es šogad vēl negribu precēties. Viss ir normāli, bet es vēl tā kā negribētu pārcelties pie viņa. Viss ir normāli, tikai es labāk gribētu gulēt atsevišķās istabās. “Viss normāli, viss normāli” – cenšas sev iegalvot sieviete, raugoties uz savu reiz tik “īsto” vīrieti. Viss ir normāli. Tiklīdz jūs atskaņojat šo sakramentālo frāzi, var uzskatīt, ka process ir sācies. Kopš tā brīža “labi” vai “lieliski” vairs nebūs nekad. Un te nav vainojama eiforija, kura agri vai vēlu beidzas, bet tukšums, kurš jūsos aug augumā kopš tā brīža, kad jūs pirmo reizi aizdomājāties, vai esat izdarījusi pareizo izvēli – laimīgie nedomā par izvēles pareizību, laimīgie vienkārši ir laimīgi un viss.
Jā, un vēl, vārdam “normāli” ir tendence transformēties uz “briesmīgi” un “man no tevis metas nelabi”. Tas ir tikai laika jautājums, cik ilgi notiks pāreja no vienas fāzes nākamajā. Šķietamā stabilitātē sievietes var dzīvot ilgi – daudz ilgāk nekā vīrieši.
Atrast tūkstošiem atrunu, kāpēc šķiršanos var atlikt uz nenoteiktu laiku, padomāt par to rīt. Un kādēļ gan ne uz visu mūžu? Nomierināties, apprecēties, dzemdēt bērnu, jo “tā visas dzīvo”. Un kurš gan ir teicis, ka sastapt savu lielo mīlu ir lems tieši jums? Kāda mana paziņa saka: “Kad tev ir 18, tev ir tiesības gaidīt princi. Kad tev ir 25, ir jāņem tas, ko dod, gan pieradīsi.”
Patiesībā pierast var gandrīz pie visa, izņemot pie dzīves ar vīrieti, kuru jūs kādreiz esat mīlējusi, bet dažādu iemeslu dēļ vairs nejūtat neko, izņemot pieķeršanos (justies atbildīgam par to, ko esi pieradinājis – tas ir normāli; taču, ja jūs esat pieķērusies vīrietim – tas nebūt nenozīmē, ka jūs viņu mīlat, visticamāk, tas nozīmē tikai to, ka jūs esat cilvēks ar veselīgām emocijām un sajūtām).
Lasi arī: Sūkā pirkstus, grauž nagus. Psihoterapeita pamatojums
Cenšoties neredzēt acīmredzamo, mēs ļoti bieži sev iestāstām, ka visu vēl var labot, jo… Tad nu papētīsim sīkāk šīs mūsu atrunas.
“Esmu vienkārši ļoti nogurusi“
Tā ir mūsu iemīļotākā atruna. Mēs vairs nevēlamies seksu, jo ‘’es tik ļoti esmu nogurusi darbā’’. Patiesībā mēs to negribam, jo esam nogurušas no konkrētā vīrieša. Tikai enerģijas trūkums liek jums likties gulēt atsevišķi, jo tagad jebkurš pieskāriens var izraisīt aizkaitinājumu. Vai jūs nekad neesat aizdomājusies, kāpēc esat pārstājuši apskauties? Ja vairs nav vajadzības pēc apskāvieniem, tā nav noguruma pazīme. Ja jums ir labi, jūs nepiekūstiet. Protams, darbs, bērni un pārējās rūpes nevar neatstāt iespaidu, bet tomēr, vai gan jums neatliktu spēka grūtas dienas izskaņā pieglausties sava aizstāvja platajām krūtīm?
“Pie visa vainīga ziema” (un citas gadalaiku variācijas)
Pagājušajā gadā es ziemā saslimu. Es negribēju celties no gultas, negribēju iet ārā, negribēju skatīties televizoru – es gulēju zem segas un raudāju. Es nevarēju atrast iemeslu savām asarām, viss beidzās ar vizīti pie ārsta un tablešu dzeršanu. Mans vīrietis, kurš par depresiju bija dzirdējis tikai pa televizoru, bija ļoti nobijies un līdz ar to nīgrs. Viņš sacīja: “Beidz māžoties, saņem sevi rokās”. Kopš tā laika man ir kļuvis daudz vieglāk, taču mieles viņam ir palikušas. Kad mēs šķīrāmies, viņš teica: “Es necietīšu tavas histērijas katru ziemu”. Bet ne jau ziema bija pie vainas, ne arī kāds cits gadalaiks. Un pa ne depresija, kura diemžēl ir kļuvusi par mūslaiku saslimšanu, neraugoties uz pārāk nenopietno attieksmi pret to. Ziema agri vai vēlu beigsies, taču raudāt jūs nebeigsiet, ja pastāvīgi atrodaties līdzās vīrietim, kuru vairs nemīlat. Nenoveliet visu atbildību sezonām.
“Iemīlēšanās vienmēr pāriet, tas nav iemesls šķirties“
Jā, iemīlēšanās eiforija ar laiku apdziest, taču visam pārējam, kam attiecībās ir vērtība, būtu jāpaliek. Ja bez tās ir zudušas arī visas citas emocijas, siltums un uzticēšanās jūsu starpā, tad tas nemaz nav tādēļ, ka jūtas būtu notrulinājušās.
“Mums vienkārši ir partneriskas attiecības“
Tagad ir moderni uzskatīt, ka partnerība ir laimīgu ģimenes attiecību ķīla. Protams, ja jūsu topošais vīrs kļūst jums arī par draugu, tad tas priecē. Bet, ja tā saucamā partnerība ir vienīgais iemesls, lai turētos kopā, derētu gan aizdomāties, vai turēties tādā gadījumā vispār ir vērts? Draudzība vēl nekad nav bijusi par iemeslu, lai precētos.
“Attiecības nemēdz būt vienkārša“
Protams, attiecībās mēdz būt dažādi posmi – reizēm mēs dzīvojam pilnīgā harmonijā, bet dažreiz gribas savākt visas savas mantas un aizbraukt, lai nekad vairs neredzētu šo vīrieti. Tomēr tam visam pāri stāv kaut kas augstāks – laime, vai nu tā ir, vai tās nav. Tas ir vienīgais, kam attiecībās ir nozīme. Pajautājiet sev: ‘’Vai jūs jūtaties laimīga no tā, ka jums blakus ir Viņš?’’ Un atbildiet godīgi – jā vai nē. Atcerieties, ka ‘’viss ir normāli’’, ‘’laikam jau laimīga’’ vai ‘’dažreiz jā’’ – liecina par to, ka laimes putns ir pasprucis vaļā no jūsu attiecībām. Nevar būt ‘’nedaudz’’ vai ‘’pa pusei’’ laimīgai.
Vai jums patīk pamosties ar savu vīrieti vienā gultā? Kā mainās jūsu pašsajūta, kad jūsu vīrietis ir blakus (un vai mainās vispār)? Vai jums patīk izrunāt viņa vārdu? Vai arī jums sen jau ir kļuvis vienalga? Reizēm mēs tik ļoti pierodam pie attiecībām, ka pārstājam sev uzdot šos mazos, taču ļoti svarīgos jautājumus – laimes indikatorus.
“Man vairs nav 18, lai mētātos ar vīriešiem“
Mūsdienu sabiedrībā vēl daudzas no mums uz sevis izjūt stereotipu ietekmi, kas saistīti ar vecumu. Vai nu mēs esam vēl pārāk jaunas, vai arī vairs neesam tik jaunas kādai darbības sfērai, kas mums šķiet pievilcīga. Dzemdēt 20 gados ir par agru, bet 35 – jau par vēlu, aiziet mācīties uzreiz pēc skolas ir par ātru, bet iegūt augstāko izglītību pēc 30 – ‘’traks var palikt, kam tev tas vajadzīgs?’’. Tas pats ir ar precēšanos. Ja sekosim apšaubāmā vairākuma stereotipiskajai domāšanai, tad līdz 24 gadu vecumam sievietei ir jābūt, ja ne precētai, tad vismaz ar skaidru redzējumu – ar ko, kad un, vēlams, cik būs bērnu. Tūlīt pat aizmirstiet, ka nedrīkst izkrist no vispārpieņemtajiem rāmjiem (tikai kurš un kad tos būtu pieņēmis?).
Un nākamreiz, kad sajutīsieties neērti vecāku, draudzeņu vai pat jūsu iespējamā vīra priekšā, padomājiet, vai jūs nebūsiet vainīga pati savā priekšā, ja nodibināsiet ģimeni, radīsiet bērnus ar nemīlamu cilvēku?
“Es pārāk daudz prasu“
Justies mīlētai – tā nav prasība, bet gan tas, kas nemainīgi piemīt laimīgai ģimenes dzīvei. Ja jūsu ‘’prasības’’ sastāv tikai no tā, lai justu rūpes, atbalstu un līdzdalību, tad nav vērts sevi nomocīt ar domu: ”Es pārāk daudz no viņa gribu’’.
“Viņš mani mīl” (viņš ir labs/ viņam ir perspektīva/ mums būs skaisti bērni)
Bet vai jūs pati viņu mīlat? Pajautājiet pati sev, pirms atkārtojat jau par nepieklājīgu kļuvušo apgalvojumu par vīrieti, kuram sieviete jāmīl vairāk, nekā viņai vīrietis. Ar dzīves labumiem tālu netiksi, bet tālā perspektīva, ka viņš reiz kļūs bagāts un slavens (no tā, starp citu, vecās jūtas diez vai atgriezīsies), nebūt nav iemesls paciesties un gaidīt. Gaidīt, paciest, būt dekabrista sievai un ar milzīgu degsmi doties uz Itāliju vai Sibīriju līdzi mīļotajam (atslēgas vārds šeit ir ‘’mīļotais’’) ir jēga tikai tad, ja ir jūtas.
“Bet kādreiz taču bija labi“
Ja kādreiz ir bijis labi, tas nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Domāt, ka pagātnes atmiņas spēs reanimēt tagadni, – nav godīgi, pirmkārt, jau attiecībā pašai pret sevi. Pagātne ir aizgājusi, paldies tai par jaukajiem brīžiem, kas nu jau pagājuši. Jūs skūpstījāties Eifeļa torņa pakājē un domājāt, ka tā būs mūžīgi? Bet tagad jūs uz darbu braucat ar tramvaju, taču tas nekļūst simpātiskāks no jūsu atmiņām par Parīzi. Tad ar ko gan jūsu gadījumā atšķiras jūsu centieni pieķerties pagātnei attiecībās? Glabājiet savas atmiņas, uzsmaidiet tām, tikai nevelciet tās līdzi savā nākotnē. Un necentieties saglabāt attiecības tikai pagātnes vārdā.
Jūtas mēdz pāriet. No tā nav pasargāts neviens, neatkarīgi no vecuma, ģimenes stāvokļa un dotajiem solījumiem. Pirms nolemt sevi dzīvei ellē (un tā neliks sevi ilgi gaidīt), padomājiet, cik gan daudz visa jūs sagaida nākotnē, atliek tikai nomest nēšus.