Mūsdienās lielākā daļa sieviešu apprecas mīlestības dēļ. 35 gadus vecā Laila ir izņēmums: viņa klausījās nevis tajā, ko diktē viņas sirds, bet gan saprāta balsī. Vai viņa ir laimīga?
Iepazīšanās. Savu topošo vīru iepazinu kādā brīvprātīgo organizācijā, kurā darbojos. Reiz es aktīvi darbojos bērnu nometnēs un biju angļu valodas skolotāja, tomēr laika gaitā biju nomainījusi karjeru biznesa sfērā. Darbojoties ar dažādiem projektiem es jutu, ka man pietrūkst komunikācijas ar bērniem. Reiz es iegāju rokdarbu veikalā un skatījos uz visiem mazajiem niekiem un domāju: “Ehh, kaut manā bērnībā tādi būtu bijuši. Būtu forši, kādam šādu prieku uzdāvināt!”
Nopirku visvisādus radošus materiālu un piekritu tos atdot meitenei, kura palīdzēja bērnu vēža centram. Bet tikšanās tika atlikta, es sapratu, ka nav lemts, un sāku meklēt, kur tos atdot. Rezultātā es nokļuvu brīvprātīgo organizācijā. Tagad piecas dienas nostrādāju birojā, bet nedēļas nogalē kopā ar citiem brīvprātīgajiem devos uz bērnu namu. Braucieni bija gari, kamēr braucām, mums bija laiks pārrunāt par visu ko, kas notiek pasaulē. Bieži vien ar vieniem un tiem pašiem brīvprātīgajiem gatavojām meistarklases bērniem, sākot no futbola līdz foto rāmju dekorēšanai, un tā mēs sadraudzējāmies.
Kādā no mūsu tikšanās reizēm es ieraudzīju Klāvu.
Viņa māsa kā teikt “saveda” viņu kopā ar brīvprātīgo organizāciju: viņš pārdzīvoja grūtu šķiršanos, un, kad tu pats jūties slikti, labākais veids ir palīdzēt citiem. Klāvs lieliski spēlēja ģitāru un viegli iederējās mūsu kompānijā. Un es nodomāju: “Cik garš puisis, noteikti nav mans tips”: Man patika īsāki vīrieši, un viņš bija divus metrus garš. Laika gaitā šai domai tika pievienota vēl viena doma: “Oho, ticīgs un adekvāts – mūsu laikā retums.” Bet te nebija absolūti nekā romantiska.
Es nemeklēju attiecības, jo pati biju piedzīvojusi šķiršanos. Bet citreiz pie manis atklejoja domas, ka būtu jauki, ja mans vīrs būtu ticīgs, strādīgs, laipns un dzīvespriecīgs. Es negribēju tērēt laiku vieglprātīgām attiecībām. Atceros, sarunā ar paziņu viņa teica: “Tu esi romantiska, tev patīk komunicēt, bet man visa šī komunikācija sagādā grūtības, man būtu vieglāk apprecēties – un tad veidot attiecības. ”
Piedāvājums. Gandrīz četrus gadus mani un Klāva ceļi krustojās brīvprātīgajā darbā, kopā gatavojām brīvdienas, runājām ballītēs, kopā ceļojām uz svētvietām un ilgi strīdējāmies par dažādām tēmām. Kad Klāvs piedāvāja satikties, es biju pārsteigta, bet piekritu, mēs tāpat jau bijām pazīstami ilgu laiku. Tad mēs atkal satikāmies.
Kādudien es devos glābt klaiņojošu kaķi uz drauga māju un aicināju Klāvu kompānijā. Pa ceļam piestājām pusdienās. Ēdam frī kartupeļus un pēkšņi: “Tu droši vien jau uzminēji, ka gribu tev bildināt?” Mana pirmā doma ir: “Tas ir dīvainākais veids, kā to formulēt. Būtu labāk piedāvājies vēl kaut ko ēdamu nopirkt…” un tad man aizleca…
Teikt, ka tas bija negaidīti, nozīmētu pateikt neko! Noskatījusies pietiekami daudz filmu, iztēlojos balto bruņinieku nometamies uz viena ceļa ar gredzenu rokā, nu noteikti ne pusdienu vidū šādu paziņojumu… Un vispār mēs tikko bijām sākuši satikties… Un Klāvs turpināja: “Es gribu to pateikt jau trešo reizi, bet es nevarēju saņemties.” Kas? Ko? Kuru trešo? Mēs tikāmies tikai trīs reizes!
Turklāt viņš paziņoja, ka plāno pārcelties uz piepilsētas ciematu un tur saimniekot.
Es mīlu dabu, bet dzīvi vasas mājā ar stabilu darbu saprotu labāk nekā nomaļā ciematā ar nestabilitāti. Es atbildēju, ka man par to jāpadomā.
Mēs viens pret otru izturējāmies labi, mūs vienoja ticība, taču nebija ne mīlestības, ne aizraušanās, un bija jāizvērtē, vai uz tādiem pamatiem varam veidot ģimeni. Lai gan, iespējams, bez iemīlēšanās to izdarīt ir pat vieglāk.
Mēs pasākām daudz sarunāties ar apkārtējiem: svarīga bija ārējā perspektīva. Pārrunājām bērnu audzināšanu, mājokli, darbu. Mēs ne par visu vienojāmies, bet sapratām, ka dzīvot ir iespējams un es nonācu pie vairākiem secinājumiem:
- Galvenais noteikums, kas mums palīdzēja izveidot kopīgu dzīvi, ir RUNĀT neatkarīgi no tā, cik grūti, mulsinoši vai nesaprotami reizēm tas var likties. Tas bija taustāms darbs, tas ne vienmēr izdevās, bet mēs kļuvām tuvāki viens otram. Otrais noteikums: runājiet pēc “es-formulas” par savām jūtām (“Es dusmojos, kad tu… vai “Es esmu laimīgs, kad tu…”). Mēs arī vienojāmies nedevalvēt viens otra sasniegumus un intereses un lūgt piedošanu. Noteicām, kas jādara un ko varam darīt, lai taupītu enerģiju un atpūstos.
- Pateicība. Izrādījās, ka ir svarīgi arī pateikties, neuztvert laulātā paveikto par pašsaprotamu un svinēt to, kas jūs iepriecināja. Un pats galvenais ir tas, ka ģimenē nav konkurentu, ir tikai divi cilvēki, kuri nolēmuši būt kopā uz visiem laikiem.
- Mīlestības valodas. Arī mīlestības atrašanas plāns nostrādāja. Tāpat kā bērns tiek mīlēts, jo vairāk pūļu, laika un citu resursu viņā tiek ieguldīts, tā tas notika arī ar manu vīru. Es uzzināju, kas Klāvam vajadzīgs un kā vislabāk viņam to dot. Mans vīrs godīgi atbildēja, ka viņš saprot, ka es viņu mīlu, kad gatavoju viņam ēdienu. Es arī neslēpu savas vajadzības, teicu, ka vairākas reizes gadā gaidu dāvanā ziedus, bez iemesla, un arī man ir ļoti svarīgi, lai viņš uzklausītu manus stāstus par to, kā pagāja mana diena. Šķiet, ka tie ir sīkumi – bet tāda ir mīlestības dienišķā maize.
Kopdzīve
Laulības sākumā man bija grūti plānot ģimenes budžetu: Klāvs krāja, lai iegādātos māju, un es nebiju pieradusi taupīt. Bet, kad draugi ievietoja sludinājumu par mājas pārdošanu, es uzreiz sapratu, ka tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Kad jūsu acu priekšā ir konkrēts mērķis, tas kļūst vieglāk.
Es dzemdēju savu ilgi gaidīto dēlu un aizgāju grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, un Klāvs pameta darbu un līdz brīdim, kamēr mēs ar dēliņu varējām ievākties puslīdz remontētā mājā. Laika gaitā mēs iedzīvojāmies, tagad mums ir apstākļi kā pilsētas dzīvoklī un vēl labāk: mēs paši nosakām, kad sākas apkures sezona, un vasarā karstais ūdens netiek atslēgts.
Ieņēmumi
No bailēm, kas pastāvēja pārcelšanās laikā, iespējams, palika viena lieta – ienākumi. Plānojām, ka mums būs govs, pārdosim piena produktus un audzēsim bioloģiskos dārzeņus. Sākām ar jaunas kūts būvniecību, siltumnīcu un sakņu dārza ierīkošanu. Pēc šiem notikumiem mans vīrs saprata, ka saimniekošana ir daudz grūtāka, nekā viņš iedomājās, un laika gaitā pārgāja uz darbu internetā, bet es joprojām reizēm gatavoju sieru ģimenei, eksperimentēju ar receptēm un ticu, ka kādreiz mums būs mājīgs siera pagrabs.
SECINĀJUMS
Es nevaru precīzi atcerēties, kad standarta frāze “es tevi mīlu” ieguva pilnu nozīmi, bet tagad varu droši teikt, ka mīlu savu vīru. Ne par ko, bet vienkārši tāpēc, ka viņš eksistē. Tās jau no sākta gala nav bijušas kaislību, greizsirdības un citādu pārdzīvojumu piepildītas attiecības.