Mēs visi esam baiļu pilni – katrs no mums. Ja precēsities, lai izdzēstu savas bailes, jums izdosies tās apvienot tikai ar citas personas bailēm. Bailes pārņems jūsu laulību. Jūs asiņosit un sauksit to par mīlestību.
Klasiskajā un mūsdienu literatūrā, kino un skanīgos mūzikas skaņdarbos bezgalīgi tiek apspēlēta jēdziens “mīlestība”. Nepārtrauktais vēstījums ir tāds, ka tās dziļums jāmēra ar ciešanām, kuras mīlestība rada. Un mīlestības virtuvē ietilpst aizraušanās, dramatiski pārdzīvojumi, smagas garīgas ciešanas. Veselīgas attiecības, kurās partneri ir vienlīdzīgi, ciena viens otru bez manipulācijām, meliem un noslēpumiem skatītājam ir vienkārši garlaicīgi skatīties. Viņiem vajadzīgs popkorns un asaras, jā, un bailes aizvērt acis, šūpoles un kalniņus, ņemt dvēseli un nekad nelaist vaļā!
Vai jūs esat nobriedušās un veselīgās attiecībās, vai arī tajās, kuras labākajā gadījumā var saukt par nenobriedušām, nesabalansētām vai pat garīgi neveselīgām? Kā saprast, ka jūsu attiecības var saukt par destruktīvām? Vai jums šķiet, ka ar katru dienu zaudējat elpu, iznīkstat un zaudējat dzīvotprieku? Vai jūs nomoka garīgie dēmoni no iedomātas pārliecības, ka “visi dzīvo šādi” un “laulība ir grūta, jā, mums ir jāiztur”? Vai jūs pastāvīgi cenšaties, atdzīvināt mirušu zirgu? Vaimjūs attaisnojat partneri?
Ko var saukt par “destruktīvām attiecībām”?
- Tās kontrolē jūsu dzīvi, domas, izturēšanos un uzstāj uz to. Partneris jūs uzskata par savu īpašūmu;
- Viņš ir pastāvīgi neapmierināts ar tevi, kritizē tavu izvēli un rīcību, atrodot aizvien jaunas nepilnības;
- Vērš savas dusmas pret tevi. Taisa skandālus un draud, ka tevi nemīlēs un pametīs, ja nedarīsi to, ko viņš vēlas. Emocionāli šantāžē;
- Ir jauks, laipns un šarmants sabiedrībā un nežēlīgs vienatnē ar tevi. Strauji pāriet no maiguma līdz dusmām;
- Necienīgi izturās pret pretējo dzimumu kopumā, negatīvi runā par jums draugu kompānijā;
- Pieviļ tevi, kaut ko slēpj, auž intrigas aiz muguras, nodod tevi, izmanto un krāpj;
- Atriebjas tev, atlīdzinot par visiem, kas viņu reiz aizskāruši vai noraidījuši: mamma vai tētis, sieviete vai vīrietis, meitene no pagātnes vai par likumpārkāpēju bērnībā;
- Sevi apliecina uz tava rēķina. Nopeļ tavus sasniegumus;
- Atņem mīlestību, seksu, naudu, lai sodītu par nepareizu rīcību, kuru, viņaprāt, izdarījāt jūs;
- Vaino tevi visās savas neveiksmēs un trūkumos;
- Izrāda agresiju, ņirgājas, ļaunprātīgi izmanto, apvaino un pazemo, fiziski aizskar un iebiedē, ja kādam to saki;
- Pēc skandāla viņš atsakās apspriest problēmas, izliekoties, ka tās neeksistē, atkārtojot notikušo savā veidā;
- Uzstāj, ka jāatsakās no visa, kas jums ir vērtīgs un svarīgs, lai apmierinātu viņa vēlmes;
- Liek iesaistīties seksuālās darbībās, kas ir nepatīkamas un sāpīgas;
Ja uz daudziem puntiem jūs atbildējāt apstiprinoši, tā nav laba zīme, jo normāls pieaugušais cilvēks šādi neuzvedas. Bet atrodoties šajā virpulī, jūs varat nodzīvot gadus, pirms saprotat un redzat, cik viss ir nožēlojami. Jūsu apziņa ir tik ļoti sašķobījusies, ka jums tas var šķist normāli, jo sabiedrība to klultivē.
Kā tas gadās, ka mēs izvēlamies šādus partnerus? Vai, kad jāsaka vecākiem paldies un sveiki?
Cilvēki iet pa riņķi: meitene izvēlas vīru, kurš izskatīsies kā tētis, un zēns izvēlas tādu, kura būs kā viņa māte. Tā nav pilnīga taisnība, jo šis maģiskais aplis ir ieslēgts JŪTĀS.
Meitenes neapzināti izvēlēsies partnerus, kuri izraisīs jūtas, ko bērnībā devis tēvs. Zēni izvēlēsies partneres, kuras atspoguļo viņu jūtas pret māti. Šādu partneru sabiedrībā mēs esam pazīstami un saprotami. Pat ja darbības nav labvēlīgas un sajūtas sagādā neērtības, tas ir kaut kas, ko mēs pazīstam. Tāpēc rodas vēlme piederēt cilvēkam, ar kuru kopā var “dejot” atbilstoši zināmajam. Tas ir tas, kas veido jēdzienu “mana mīlestība”.
Šeit ir fragments no Robinas Norvudas grāmatas “Sievietes, kuras mīl par daudz”
Ja mūsu attiecības ar vecākiem lielākoties bija siltas, ar atbilstošas ieinteresētības, izpratnes un apstiprinājuma izpausmi, tad pieaugušā vecumā mēs jūtamies ērti tādu cilvēku sabiedrībā, kuri mantojuši līdzīgas siltuma un drošības sajūtu, kuri sevi vērtē pozitīvi. Turklāt mēs cenšamies izvairīties no cilvēkiem, kas kritizē mūsu pašapziņu ar kritikas vai atbilstošas izturēšanās palīdzību. Viņi mums nepatīk.
Tomēr, ja vecāki izturējās pret mums ar naidīgumu, kritiku un cietsirdību, ja viņi mēģināja ar mums manipulēt, mūs apspieda, bija pārmērīgi atkarīgi no mums vai izturējās neatbilstoši, tad mums saikne ar cilvēku, kurš izsaka (kaut arī slēptu) tos pašus domāšanas un izturēšanās veidus mums būs ērta. Mēs jūtamies kā “mājās” ar cilvēkiem, kuru sabiedrībā tiek atdzīvināti mūsu vecie anormālie komunikācijas modeļi, un, gluži pretēji, mēs jūtamies neērti un ierobežoti draudzīgāku, laipnāku un normālu cilvēku sabiedrībā.
Ja haoss un drāma vienmēr ir bijuši mūsu dzīvē; ja, kā bieži notiek, mums jau no bērnības ir iemācīts neuzticēties savām jūtām, tad mēs izstrādājam vajadzību pēc drāmas, kas ļauj mums saglabāt vismaz dažas jūtas. Mums jāpārdzīvo satraukums no nenoteiktības, ciešanām, vilšanās – mums vismaz jācīnās, lai justos dzīvi.
Tāpēc tik bieži meitenes iemīlas “sliktajos puišos”, nepievēršot uzmanību tiem, kuri atbalsta, klausās, uzmanīgi parāda sevi, rūpējas, viņas pārveido šādus vīriešus par parastiem “draugiem”. Jo emocionāli stabils vīrietis šādai sievietei nevar sniegt dedzinošu mīlestību un reiboņus. Ja cilvēki mainītu sevi, savu attieksmi un vecāku mantotās shēmas, tad pasaulē būtu daudz vairāk veselīgu attiecību un laimīgāku pāru.
Lasi arī:
- Nekad nevienam neatvainojies par šīm lietām!
- Kas ir ļoti svarīgi mūsu bērnam, pat ja viņam ir pāri 30?
- 7 veikli paņēmieni, kā uzzināt, ko cilvēki patiesībā par jums domā