Tiek uzskatīts, ka uzticība ir patiesas mīlestības nosacījums. Vai tas nozīmē, ka tie, kuriem ir paralēlās attiecības, patiesībā nemīl savus dzīvesbiedrus vai mīļākos? Ja jā, kāpēc viņiem ir tik grūti šķirties?
Danielai ir 41 gads, viņa ir precējusies un viņai ir divi bērni. Trīs gadus viņa satiekas ar Paulu, kuram ir sieva un bērns. “Es nevarēju iedomāties, ka mīlēšu kādu citu, izņemot savu vīru Marku, ar kuru esam kopā jau 20 gadus. Es joprojām viņu mīlu. Bet es arī mīlu Paulu, saprotu, ka nevaru bez viņa dzīvot. Viņi abi ir daļa no manas dzīves. Marks neko nezina par Paulu. Pauls, kuram arī ir ģimene, ir apmierināts ar visu, kā ir. Reizēm es sev jautāju: vai tā tiešām ir patiesa mīlestība vai tikai romantisks aizliegtais auglis?”
Danielas gadījums nav nekas neparasts. Turklāt sievietes dzīvo “dubulto dzīvi” ar mazāku vainas apziņu vai pat bez tās – tāpat kā vīrieši
Bet tomēr šīs attiecības nav vienkāršas, tajās ir grūti saglabāt līdzsvaru un harmoniju. Sabiedrība vairs nenosoda šādus sakarus tik ļoti kā iepriekš – vismaz tagad ir mazāks sabiedriskās domas spiediens. Bet pat tad, ja visi iesaistītie pieņem šādas attiecības, pārvaldīt tās ir tikpat grūti kā aizliegtas lietas.
KAS TAD MĪLESTĪBA TĀDA IR
Vai ir iespējams mīlēt divus cilvēkus vienlaikus? “Teorētiski jā. Un kāpēc ierobežot sevi ar diviem?” atbild itāļu psihologs un psihoterapeits Marčello Bruognolo. “Ja kāds to var atļauties, kāpēc gan lai viņš to nedarītu?” Pasaulē ir sabiedrības, kurās tiek praktizēta daudzsievība, piemēram, arābu valstis.”
Tātad, individuālas attiecības nav nekas vairāk kā jautājums par normām, sociālajām konvencijām, tradīcijām un vajadzībām: “Mēs neesam dzimuši, lai būtu monogāmi,” saka psihoterapeits, psihologs un psihoanalītiķis Bruno Bončato. “Tomēr mēs pastāvam tā sauktajā pilsētas ģimenes modelī, kurā īpašuma jēdziens ir attiecināms uz laulību. Bet neviens nesaka, ka šis modelis ir ideāls un vislabāk atbilst mūsu dabai. Mīlestība ir apbrīna par sevi caur citu cilvēku. Iepazīstot citus, mēs atklājam sevi.”
“Mīlestība, pirmkārt, ir vēlme un iespēja kaut ko dot cilvēkam, kuru cienu. Un šī spēja prasa briedumu,” piebilst Marčello Bruognolo. “Praksē daudziem mīlēt nozīmē izlikties. Pieprasīt vairāk nekā dod.”
Šāda uzvedība ir ļoti līdzīga bērna uzvedībai, kad bērnam nepieciešama mīlestība un aprūpe.
Ja cilvēks turpina izlikties, viņš nekad neizaug. Šādas infantilas uzvedības iemesls gandrīz vienmēr ir vilšanās. Mēs bērnībā nesaņēmām patiesu mīlestību. Visbiežāk tāpēc, ka māte nevarēja apmierināt savu vajadzību pēc mīlestības un nebija spējīga uz nobriedušām jūtām.
Šis scenārijs bieži atkārtojas no paaudzes paaudzē. Nelaimīga māte nav apmierināta ar savām attiecībām ar vīru. Viņa nodod vajadzību pēc mīlestības bērnam un tāpēc nevar dot viņam īstu, realizētu mīlestību. Ja abi vecāki ir pilnīgi neatkarīgi viens no otra un izdzīvo mīlestību kādā citā, maz ticams, ka viņu bērni uzvedīsies citādi.
KĀPĒC IZMAIŅAS PĀROS IR NEIZBĒGAMAS
“Patiesībā mēs parasti mīlam, jo mums kaut kā trūkst – pieķeršanās, pārliecības, atzinības. Mēs cenšamies aizpildīt tukšumu un meklēt apmierinājumu citā cilvēkā,” saka psihoterapeite KonsuelA Kasula. “Nobriedusi mīlestība ir attiecības starp diviem autonomiem cilvēkiem, kuri vēlas realizēt sevi kā indivīdi un nebaidās, ka tas kaitēs otram.”
Daudzas attiecības nonāk strupceļā, jo mēs vēlamies, lai mūsu partneris nemainītos, tas ir, neattīstītos. Mēs baidāmies, ka viņš mūs pametīs. Vai, gluži pretēji, mēs pieprasām, lai viņš mainītos un kļūtu tāds, kādu mēs vēlamies un kādu mēs viņu iztēlojamies savā iztēlē.
Pāris aug un attīstās, kad abi dalībnieki apzinās pārmaiņu nepieciešamību un zina, kā par to runāt vienam ar otru.
Ja tas nenotiek, mēs pārstājam redzēt savu partneri patiesībā un dzīvot ilūzijās. Šajā gadījumā pastāv risks iemīlēties kādā citā, kādā, kas labāk atbilst mūsu vēlmēm.
KĀDI IR MĪLESTĪBAS VEIDI?
“Mana sirds vienmēr pukst straujāk, kad es domāju par Lieni,” saka 38 gadus vecais Dāvis. “Pirms gada viņa ielauzās manā dzīvē kā viesuļvētra. Un šķiet, ka pirmo reizi iemīlējos. Es nekad neesmu piedzīvojis tādu fizisku pievilcību pret savu sievu. Mana sieva ir atvērts cilvēks, viņa mani saprot un atbalsta darbā. Liene ir neparedzama, netverama un noslēpumaina. Viņa mani gan pievelk, gan liek ciest. Un es mīlu viņas abas.”
46 gadus vecajai Veronikai deviņus gadus ir romāns ar 54 gadus vecu vīrieti: “Viņš ir precējies 30 gadus, viņam ir divi pieauguši dēli. Viņa sieva ir viņa vecumā. Viņa ir labs cilvēks. Pieņem viņa biežo izbraukšanu vai izliekas, ka tic “biznesa braucieniem”. Viņš jūtas jaunāks ar mani. Es viņam lieku smieties, mēs daudz ceļojam un izklaidējamies. Bet viņš neatstās sievu, lai gan viņi ilgu laiku nav gulējuši kopā. Viņš mīl viņu savā veidā un saka, ka, ja viņu pamestu, justos kā nelietis. Tā mēs dzīvojam, starp kāpumiem un kritumiem. Un es jūtu, ka nevaru viņu pamest.”
Paralēlajos romānos viena un tā pati persona piedzīvo dažādas sajūtas
“Mēs vienmēr mīlam dažādos veidos, jo tie, kurus mīlam, ir atšķirīgi. Mēs veidojam attiecības ar visiem jaunā veidā,” skaidro Konsuela Kasula.
Turklāt mīlestībā ir trīs komponenti, kas katru reizi tiek apvienoti atšķirīgi:
- interešu saistība,
- pieķeršanās aiz cieņas,
- seksuāla pievilcība.
Ja cilvēks uzsāk paralēlas attiecības, visticamāk, kāda no oficiālajām sastāvdaļām ir mainījusies vai vājinājusies. Mīļākajā vai sievā mēs meklējam to, kas mums trūkst.
Piemēram, pastāvīgās un šobrīd aseksuālās attiecībās ar sievu var būt cieņa, pieķeršanās un draudzība. Un tad ar mīļāko fiziskais aspekts kļūst par galveno – notiek nevaldāmas kaislības sprādziens.
KĀPĒC PARALĒLIE ROMĀNI IR TIK SPĒCĪGI
Ir grūti kontrolēt divus romānus. It īpaši, ja abi partneri jums ir dārgi un jūs nevēlaties zaudēt nevienu no viņiem. Tāpēc, kad mīļākā vēlas pierunā pamest sievu, bieži vien tiek iedarbināts sava veida aizsardzības mehānisms.
“Bieži vien vīrietis baidās pamest sievu, jo būt viņas vīram ir daļa no viņa pašidentitātes,” saka Konsuela Kasula. “Un tad viņš nāk klajā ar attaisnojumiem, piemēram, “Es nevaru pamest savu sievu, jo viņa daudz cietīs, viņa to nav pelnījusi, viņa ir manu bērnu māte.”… Un viņš paliek abās attiecībās. Situācija joprojām ir pretrunīga un visiem sāpīga. Daļēji tāpēc, ka viņa mīļākā to atļauj, respektējot viņa ģimenes stāvokli.
“Es esmu iemīlējusies precētā vīrietī,” saka 45 gadus vecā Vija. “Es arī esmu precējusies. Trīs mēnešus mēs bijām gandrīz nešķirami. Tad viņš nobijās, ka lietas kļūst nopietnas, un nolēma pārtraukt attiecības. Taču patiesībā romantika nav beigusies: mēs redzam viens otru katru dienu un ilgi runājam pa telefonu. Viņš saka, ka vēlas mani, lai mums nevajadzētu šķirties. Viņš mīl mani? Vai es viņu mīlu? Man būtu jāsaka “pietiek”, bet es nevaru iedomāties dzīvi bez viņa. Tikmēr mana laulība pilnībā izjuka. Es nedomāju par nākotni, nevaru iedomāties sevi ar kādu citu un joprojām ticu, ka ar savu vīru varu sākt visu no jauna.”
KAS NOTIEK, KAD NOSLĒPUMS VAIRS NAV NOSLĒPUMS
Daudziem ideālā gadījumā viss izskatās šādi: oficiāli un neoficiāli mīļotie zina viens par otru un pieņem viens otru. Vai tas ir iespējams? Sekojošais stāsts ir piemērs tam, kā konfliktu var izraisīt ne tikai piekrāptā puse.
“Trīs gadus man bija pārsteidzoša romantika,” saka 46 gadus vecais Andris. “Maija ir astoņus gadus jaunāka par mani un deva man dzīvības enerģijas lādiņu, kas tika zaudēta laulībā. Kas tomēr bija mīlestības pilna. Kādu dienu es runāju ar savu sievu, un viņa mani saprata. Bet tas radīja problēmas ar Maiju. Neticami. Viņa vairs nebija slepena mīļākā, viņa mainījās un mīļākās vietā kļuva par greizsirdīgu sievieti.”
Parasti paralēlajos romānos otrais partneris zina par pirmo, bet ne otrādi
Viņš ir noslēpumu glabātājs, un tāpēc attiecībās viņam ir lielāka vara. Kad noslēpums pārstāj būt tāds, attiecības trijstūrī mainās. “Kamēr mīļākā/ais zina par vīru vai sievu, kurš nav informēts par romānu, viss ir kārtībā,” saka Konsuela Kasula. “Kad mīļākais uzzina, ka viņa oficiālais dzīvesbiedrs zina visu, viņš jūtas izmantots. Ja abi partneri zina viens par otru, oficiālajam laulātajam ir lielāka vara.”
Taču otrs partneris ne vienmēr ir vientuļš – viņam var būt arī ģimene vai ilgstošas attiecības. Šādos gadījumos iespējamo greizsirdību pret vīru vai sievu līdzsvaro domas par savu dzīvesbiedru. Dažkārt centrālajam pārim ir vieglāk šķirties no iepriekšējiem partneriem un leģitimizēt attiecības, ja visi visu zina. “Tas ir veids, kā beidzot būt brīvam, dažreiz pēc gadiem ilgām slepenām attiecībām,” komentē Konsuela Kasula.
KO DARĪT AR GREIZSIRDĪBU
Ja cilvēkam ir divi paralēli romāni, viņam jārēķinās ar viena vai abu partneru greizsirdību. Šī sarežģītā sajūta ir saistīta ar raksturu, bailēm no zaudējuma vai attiecību iznīcināšanas. Greizsirdība var parādīties tikai tad, kad oficiālais partneris pamana izmaiņas.
“Es sapratu, ka mans vīrs mani krāpj, kad redzēju, kā viņš ir mainījies: darbā viņš kļuva kluss un izklaidīgs,” stāsta 52 gadus vecā Nelda (precējusies 18 gadus, viņai ir 17 gadus veca meita. ). “Varbūt viņš agrāk krāpa, bet šoreiz bija tā, it kā viņš pats gribēja, lai es visu uzzinu. Es negribu zaudēt visu, tāpēc es neko nesaku. Esmu pārliecināta, ka viņam ir mīļākā. Es domāju, ka viņš mani pametīs.”
“Ja viena partnera uzvedība mainās — pārnāk mājās pārāk vēlu, dodas prom uz nedēļas nogali, otrs sajutīs, ka kaut kas nav kārtībā,” saka Konsuela Kasula. “Bet šeit parādās neatkarība un briedums. Katra krīze ir izaugsmes iespēja, ja katrs uzņemas daļu atbildības. Ja attiecības ir balstītas uz atkarību, vajadzībām, apsēstību, vilšanos, otrs vai nu tiešām to neredzēs, vai arī izliksies neredzam acīmredzamo.”
VAI UZTICĪBA IR NEPIECIEŠAMA?
“Esmu krāpusi savu vīru ar savu kolēģi sešus mēnešus,” atzīst 33 gadus vecā Anna, sešus un divus gadus vecu bērnu māte. “Kamēr viņu satiku, es biju uzticīgākā sieva pasaulē. Un no tā brīža likās, ka mani piemeklēja neārstējama slimība. Vai ir iespējams atteikties no bērniem, vīra, mājām? Tas notiek. Lielākā kļūda bija iemīlēties, bet mēs, sievietes, vispirms mīlam ar galvu un tikai tad ar ķermeni!”
Mūsu kultūrā uzticība tiek uzskatīta par patiesas mīlestības priekšnoteikumu.
“Šis jēdziens ir saistīts ar sociālajiem stereotipiem,” skaidro psihologs Bruno Bončato. “Mūsu sabiedrību spēcīgi ietekmē kristīgā reliģija, mēs jaucam mīlestības jēdzienu ar pašaizliedzību. Un mēs uzspiežam piespiedu, nedabisku mīlestību.”
Patiesībā lojalitātei ir jābūt brīvai izvēlei. Līdz ar to veidojas konflikti, ja jūtam, ka vairs nevaram vai negribam palikt uzticīgi kādam, ko vairs nemīlam. Morāle ir mainījusies, bet ne pietiekami, lai novērstu pretrunas.
Dažos gadījumos jauna mīlestība var palīdzēt oficiālajam partnerim, kurš bez svaigas enerģijas pieplūduma riskē novīst. “Šādos gadījumos,” secina psihoterapeits Marčello Bruognolo, “ir pat labi mīlēt divus cilvēkus vienlaikus. Tas dod labumu visiem, kas iesaistīti trīsstūrī.”