Attiecībās ir viena, no pirmā acu uzmetiena šķietami nenozīmīga, bet svarīga detaļa. Kā mīļotais cilvēks jūs satiek? Nav svarīgi kur – lidostā, uz dzelzceļa stacijas perona vai mājas koridorā. Šis tikšanās brīdis pasaka jums priekšā, cik ļoti jūs kādam rūpat, cik ļoti jūs mīl un lolo.
Mīlestības pierādījumi ir pārliecinoši: cieņa, sapratne, atbalsts un rūpes. Bet ir viena svarīga lieta, bez kuras, mūsuprāt, mīlestība nav iespējama – satikšanās. Vai atverieties kā bērnībā ar satrauktu sirdi un prieku skrējāt pie durvīm, kad griezās atslēga? Mēs satikām mammu vai tēti, samīļojām viņus par to, ka viņi beidzot ir atgriezušies, tajā pašā laikā meklējot somā gardumus… Jo mēs mīlam viņus vairāk par visu citu uz šīs pasaules un mēs priecājamies atkal dzirdot viņu balsis, apskaujam un nobučojam uz vaiga.
Satikšanās ir svarīga. Tā ir par mīlestību
Lai arī šajā dzīvē mēs ienākam vienatnē, bet visi mūs ļoti gaida un sveicina: ārsti, dzemdību speciālisti, mamma, tētis, radi un draugi. Mēs nepiedzimstam tuksnesī ar čemodānu rokās.
Mūs sagaida bērnudārza audzinātāja, pirmā skolotāja. Draugi mūs sagaida ar smaidu vai rokas mājienu, ja redz mūs tālienē. Jūs atgriežaties no nometnes un vecāki jūs sagaida ar pīrāgu maisiņu un pat ar ziediem. Dvēselē uzreiz paliek tik silti un mājīgi. Mīlestība nozīmē to, ka viņi ieradās, viņi neatstāja mani mirstam uz perona dzīves vientulībā…
Reiz es lidoju atvaļinājumā un nolēmu 8. martā sagādāt sev dāvanu – apskatīt okeānu. Vīrs strādāja un nevarēja sev noorganizēt atvaļinājumu. Mūsu attiecības bija mierīgas, labas, bez skandāliem un aizliegumiem. Tādas visi apskauž. Viņam mans lidojums bija zināms, bet precīza solījuma satikties nebija. Patiesībā tā bija mūsu pirmā atsevišķā atpūta.
Un, lūk, 10. martā es atgriežos mājās. Pases kontrole, čemodānu lente. Es dodos uz izeju, esmu priecīga, laimīga un nez kāpēc man ir sajūta, ka mani satiks. Redzu kā citiem pretim skrien radinieki, dāvina ziedus, ir daudz prieka un smaidu.
Bet es esmu viena. Ar savu meklējošo skatienu.
Man pienāk īsziņa, lai no transporta izkāpju trešajā pieturā. It kā šķiet, ka neapmierinātībai nav pamata. Aiz apkakles līst smalks, ledains lietus, man ir aukstas kājas. Beidzot viņš piebrauc. Smaida. Un smaidu es. Ejam, runājam, smejamies. Izrādās viņš piestājis paēst un viņam pazudusi laika izjūta. Un tomēr – tas ir dīvaini.
Bet nezinu kāpēc, iekšēji man tomēr ir skumīgi. Un ziedus neuzdāvināja, jo 8. marts jau sen kā pagājis. Es neprasu, lai man ziedus dāvina visu laiku. Bet kāpēc mānīties – es gribēju, lai mani satiek pūlī ar ziediem.
Un tad es sāku pievērst uzmanību tam, kā viņs mani satiek – kā gaida, kā sagaida no darba utt.
Un es pamanīju vienu lietu: es viņu vienmēr satiku durvju priekšā. Tāds ir mans ieradums. Es esmu patiesi laimīga, kad mans mīļotais cilvēks atgriežas mājās. ES GAIDU! Es viņu gaidīju un satiku gan agros rītos, gan vēlos vakaros. Tomēr izrādījās, ka viņš mani nekad nesatika… Pati atnācu, pati pakāru drēbes, aizgāju uz virtuvi. Nekad ne pie durvīm. Viņš gulēja.
Starp citu, es pat aptaujāju paziņas. Turklāt vīrieši atzīmē, ja viņi ļoti mīl to, ka sievietes viņus sagaida pie durvīm, kad viņi atgriežas mājās. Gandrīz visas sievietes atzina, ka vīrieši viņas sagaida pie druvīm. Šī ir tāda norma, kurai daudzi nepievērš uzmanību, kamēr es neuzdevu šo jautājumu.
Kās puisis godīgi atzinās, ka viņam šādu tikšanos trūkst. Viņam ir sajūta, ka viņš nevienam īsti nav vajadzīgs un viņa sieva atzinās, ka viņa ir nogurusi un viņai ir neērti pārtraukt tv skatīšanos: “Vai tad viņš ir mazs bērns? Nezina, kur drēbes pakārt un kā ienākt istabā?”
Jā, es nestrīdos. Ģimenes ir dažādas, tāpat arī attiecības. Bet sēdēšana dīvānā, kad ierodas mīļotais cilvēks, šķiet, auksta… Daudzi sāks teikt ko līdzīgu. Tas viss ir absurds un te nav nekāds bērnudārzs. Galvenais, lai viņš nes mājās naudu, nedzer un ir izpalīdzīgs. Jā, tas ir galvenais. Dabiski. Un joprojām ir arī daudz citu galveno lietu.
Bet satikšanās ir tikpat svarīga! Jo tieši šajā brīdī, kad mīļotais cilvēks jums nāk pretim ar mirdzošām acīm ir nenovērtējams! Tas ir tāpat kā bērnībā – tas nozīmē, ka jūs mīl, jūs nepalikāt viens pats šajā milzīgajā zālē – dzīve. Tātad jūs esat svarīgs un ļoti dārgs!
Dabiski, ka jūs variet izdzīvot. Jūs varat izsaukt taksometru, bet katrs no mums sapņo par to, ka mūs mājās sagaida mīļotais cilvēks. Lai mums nebūtu iekšējā spriedzē, ar augsti paceltu galvu jāiet citiem garām, kamēr sirdī krājas rūgtums.
Bija laiks, kad mana mamma strādāja līdz vēlai naktij. Vieta nebija tā spožākā un nebija ne tuvu pilsētas centram. Ziema, sniegs, 90. gadi. Mēs ar tēti ņēmām ragavas, es sēdos virsū un mēs slīdējām viņas virzienā. Mēs viņai vienmēr gājām pretim, viņa iznāca pa druvīm, iesmējās un māja mums ar rokām. Un viņas darba kolēģe vienmēr nāca ar mums. Runājās, deva saldumus un pļāpāja. Bet man vienmēr bija interesanti, kāpēc viņas vīrs nenāca viņu satikt. Viņa vienmēr atbildēja kaut ko tādā garā, ka viņš ir aizņemt, viņš ir darbā utt. Tad es uzzināju, ka viņš skatās televizoru. Ļoti svarīgas programmas. Un viņš zina, ka mēs ar tēti vienmēr ejam pretim mammai.
Un man bija tik žēl mammas kolēģes.
Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai mani sveicina. Tā es sajūtu, ka šeit, tagad un šajā vietā mēs pa īstam satiekamies.
Lidostas un dzelzceļa stacijas ir svētas. Te noteikti runa ir par mīlestību.
Man šķiet, ka, ja es būtu vīrietis un mana mīļotā pat divsimt reižu man teiktu nenākt viņu satikt lidostā, es tomēr nāktu ar ziediem un gaidītu. Jo tā es būtu cilvēks, kurš ļoti mīl.
Prakse rāda to, ka tieši tie, kuri nesatiekas, pēcāk arī dzīvē sašķīst. Jo viņi jau tā viens bez otra var izdarīt visu ko.