Arvien vairāk sabiedrībā ir sastopamas sievietes, kuras bērnu nolemj “sev”, neprasot viedokli un nerēķinoties ar partneri. Vai to var dēvēt par piespiedu paternināti?
“Man bija 26 gadi, kad mani iepazīstināja ar precētu sievieti,” atceras 44 gadus vecais B. “Pusi dienas pavadījām kopā un bija skaidrs, ka šī tikšanās neizvērtīsies par mīlas dēku, jo viņa negrasījās šķirties no vīra. Pēc pieciem mēnešiem no kopīgiem paziņām uzzināju, ka viņa ir stāvoklī… Jau piecus mēnešus.
Man šķita, ka tā ir nejaušība. Pēc trim gadiem mēs satikāmies. Viņa bija kopā ar savu meitu. Ieraugot bērnu, es biju šokā: viņai bija manas acis! Es sāku uzdot jautājumus. Sākumā viņa visu noliedza, bet pēcāk atzina, ka tas ir mans bērns un apgalvoja, ka nedomāja, ka paliks stāvoklī.
Laiks ritēja un es nodibināju ģimeni – mums ar sievu ir divi bērni – un man šķita, ka šo stāstu būšu aizmirsis. Taču, kad ģimenē radās problēmas, es to atkal un atkal prātā pārcilāju. Sazinājos ar sievieti, taujāju pēc meitenes fotogrāfijām, bet ar to arī viss beidzās.
Mēs dzīvojam nelielā pilsētiņā un man ik pa laikam sanāk meiteni redzēt. Kad tas notiek, tad kaut kas manī iekšā notiek, bet, man šķiet, ka viņas oficiālais tēvs par to neko nezina. Un es negribu jaukt ģimeni. Man ir sajūta, ka esmu ļaunprātīgi izmantots.”
“Izmantots”, B. atklājot savu paternitāti, izrunā gandrīz tos pašus vārdis, kas vēl nesen tika attiecināti uz vientuļajām mātēm, kuras bērnus dzemtēja ārpus laulībām. Tad sievietes sacīja, ka ir “pavedinātas un pamestas”. Vai tas nozīmē, ka līdzsvars starp vīriešiem un sievietēm mūsdienās ir mainījies? Ka vīrieša loma tiek reducēta tikai uz bērna ieņemšanu un tēva loma vairs nav viņa darīšana?
Emancipētie un neatkarīgie
Ārlaulības bērna piedzimšana gadsimtiem ilgi sievieti citu acīs automātiski padarīja vai nu par nelaimīgu upuri, vai padauzu. Šodien situācija ir ļoti mainījusies.
“Daudzu sieviešu sapnis ir ģimene un bērni, bet gadi iet un ideālā vīra kandidāta nav, turklāt vairs nav laika gaidīt, kad viņš parādīsies. Turklāt daudzas veiksmīgas, neatkarīgas sievietes mātes lomu uztver kā personīgās sociālās bagātības apliecinājumu un tas arī “uzkurina” kaislīgu nepieciešamību pēc bērna,” apgalvo psihoterapeits Jurijs Frolovs.
Vienīgais risinājums – dzemdēt sev. Un patiešām daudzas mūsdienu sievietes to var atļauties, jo strādā labi apmaksātu darbu, bērnu audzina vienu un ir spējīgas bērnam dot izcilu izglītību. Turklāt sievietes, kurām ir izdevies apvienot karjeru ar bērna audzināšanu, savu likteni dēvē kā veiksmīgu.
Tomēr ko jūt partneri, kuri it kā negribot kļūst par tēviem? “Visbiežāk, kad sievietei bērns ir kā pašmērķis, viņai nemaz neinteresē pats vīrietis. Viņa vīrieti var ignorēt,” skaidro seksoloģe Tajana Agarkova. “Iemesli tam var būt ļoti dažādi: kaislīga iesaiste bērna dzīvē un konkurējošas attiecības ar vīriešiem, pat latenta homoseksualitāte.”
Šāda attieksme vīrieti aizskar, tāpēc, ka viņš neizprot, kāpēc viņš tiek noraidīts. Viņa domu gājiens: viņa mani izmantoja un tagad nevēlas komunicēt.
“Kopā pavadīta nakts nav iemesls satikties”
“Galvaspilsētā man izdevās dabūt labu darbu un esmu finansiāli neatkarīga,” stāsta 42 gadus vecā Anna. “Man ir bijusi kopdzīves pieredze ar vīriešiem. Bet šie romāni beidzās un es paliku viena. Kādā brīdī es pārstāju gaidīt princi baltā zirgā un gribēju, lai tuvumā man ir kāds cilvēks.
Reiz mani uzaicināja uz trīs dienu konferenci vienā no piejūras kūrortiem. Nesteidzīgais darba grafiks un brīvdienu noskaņojums darīja savu. Man bija īsas, nesaistošas attiecības. Mēs neesam apmainījušies ar tālruņu numuriem. Mūsu attiecības noritēja ar saukli: kopā pavadīta nakts nav iemesls, lai iepazītos. Es nebiju lietojusi kontracepciju. Viņš arī. Tāpēc testa rezultāti, ko veicu, atgriežoties pilsētā, mani nepārsteidza.
Es negribēju taisīt abortu – tas ir pretrunā ar maniem principiem. Es tikai domāju, kā saprātīgi organizēt savu ikdienu pēc dzemdībām. Mana bērna bioloģiskais tēvs nezina, ka viņam ir dēls. Dažreiz man, protams, ir grūti. Bet es atradu lielisku auklīti, kas vienmēr ir gatava man palīdzēt.”
Kad sieviete uzņemas visu atbildību
33 gadus vecais Vasilijs stāsta: “Man bija attiecības ar sievieti, kura ir nedaudz vecāka par mani. Sākumā iepazināmies, tad pārvācos pie viņas. Kādā brīdī viņa teica, ka ir stāvoklī. Man vajadzēja nedēļu, lai sagremotu šo informāciju. Es sapratu, ka viņa man ir mīļa un, ja viņa nolemtu laist pasaulē manu bērnu, es vēlos viņu audzināt kopā ar viņu.
Vispār es izlēmu un bildināju viņu. Bet saņēmu kategorisku atteikumu. Viņa teica, ka nevar izaudzināt divus bērnus – acīmredzot, viens no viņiem biju es. Un tad viņa lūdza, lai es vispār pametu viņas dzīvokli. Es jutu aizvainojumu un apjukumu: kāpēc viņa mani noraida? Izrādās, ka viņa mani vienkārši izmantoja, lai iegūtu bērnu.
Viņai piedzima dēls. Es cietu, jo reti bērnu satiku. Kad viņa īrēja vasarnīcu un pārcēlās no pilsētas, katru nedēļas nogali es devos pie viņiem ar somām – atnesu pārtiku un visu nepieciešamo, iedevu naudu. Iepriekš nevarēju iedomāties, ka man patiks komunicēt ar bērniem. Un šeit katra tikšanās ar manu dēlu man ir svētki.”
30 gadus atpakaļ šāda shēma, ka visa atbildība tiek novelta uz grūtnieces pleciem nebija nekāda problēma. Ja viņa vēlas bērnu – lai dzemdē. Un sieviete, saskaņā ar gadsimtiem senām tradīcijām, arī tika galā.
“Mūsdienu vīrieši, nespējot pieņemt lēmumu par bērna piedzimšanu, arvien vairāk vēlas būt atbildīgi par saviem bērniem,” saka franču psihoanalītiķe Muriela Flīsa-Trīva. “Viņi baidās, ka pretējā gadījumā viņi tiks pilnībā noraidīti, viņi šiem bērniem kļūs par neko.”
Tomēr ne visi no viņiem, tāpat kā Vasilijs, sirsnīgi uztver neplānotu bērnu. Gadās, ka tēvi neviļus aizdomājas par sievietes pašlabumu. Viņi baidās, ka sieviete var izvirzīt materiālas dabas pretenzijas vai piespiest viņus formalizēt laulības attiecības. Un tad viņi nolemj ieiet aizsardzības pozīcijā.
Kļūdas un pārkāpumi
“Man bija ilgs “neobligāts” romāns,” atceras 34 gadus vecais Konstantīns. “Mēs tikāmies manā mājā, jo viņa dzīvoja kopā ar vecākiem un bērnu no pirmās laulības. Es nedomāju par to, kāpēc viņai esmu vajadzīgs, man šīs tikšanās bija patīkamas un nebija apgrūtinošas. Dažreiz kopā gājām uz kino vai pastaigāties, bet nekad nerunājām par kopdzīvi un kopīgām mājām.
Tāpēc, kad teicu, ka vēlos pārtraukt attiecības – plānoju uz pāris gadiem doties uz ārzemēm -, man likās dabiski, ka viņa nav īpaši satraukta. Vairāku iemeslu dēļ es nekur nedevos, satiku citu sievieti un domāju par precēšanos. Un pēkšņi – zvans. Šī sieviete lūdza mani satikties. Biju pārsteigts, bet atnācu noteiktajā laikā.
Viņa mani sagaidīja… Ar ratiem, kuros gulēja bērns. “Tas ir tavs dēls,” viņa teica, “iepazīstieties.” Ko lai saka – es nebiju vienkārši apmulsusi, piedzīvoju tādu emociju gammu, ko grūti aprakstīt. Bet, iespējams, galvenā sajūta ir mežonīgs aizvainojums, netaisnības sajūta: Kā?! Kāpēc?! Kā viņa varēja?!
Un izrādījās, ka viņu ir bildinājis cits vīrietis. Un viņa man uzstādīja ultimātu, ka man no viņu dzīves ir jāpazūd. Pēc stundas es viņai piezvanīju un teicu, ka nekad vairs viņas dzīvē neparādīšos un novēlu viņai laimi. Varbūt es to nožēlošu. Mana māsa – vienīgā, kurai stāstīju šo stāstu – man jautāja: kā sauc manu dēlu? Es nejautāju. Jo tā man vieglāk būs turēt savu vārdu.”
Gaidu, kad viņš man parādīs savas jūtas
“Esmu vienīgais bērns. Mana mamma ir pasniedzēja univeristātē, intelektuāla sieviete, kas necietīs pat mīļotā vīrieša diktātu. Uzzinot, ka ir stāvoklī, viņa tēvam neko neteica, vienkārši pārtrauca attiecības. Viņa mani audzināja viena. Man ir neskaidras atmiņas par savu tēvu – viņš pie mums ieradās, kad man bija divi gadi. Kopš tā laika es viņu neesmu redzējis.
Es uzaugu bez tēva, un tas mani netraucēja. Es nejutos kā melnā avs, mans bērnības draugs bija tādā pašā situācijā. Pēc skolas beigšanas devos strādāt. Reiz viens no maniem kolēģiem izteica frāzi, kas mani aizkustināja: “Bet tev taču ir tēvs.” Viņa iedrošināja mani atrast savu tēvu.
Tēva atrašana man kļuva par apsēstību. Un es viņu atradu un piezvanīju. Viņš saprata, ka esmu viņa dēls. Es neuzdevu jautājumus un neko nejautāju. Mēs runājām, es viņam atstāju savu telefona numuru. Tagad bumba ir viņa pusē. Viņš var man piezvanīt jebkurā laikā. Es domāju, ka tagad viņš mēģina saprast, ko es no viņa vēlos. Es gribu vienu lietu – lai viņš man dod kaut kādu zīmi par savām jūtām.”
Tēva interesēs
Protams, vīriešiem, kuri kļuvuši par sieviešu neatkarības upuriem, var atgādināt par viņu pašu atbildību un ieteikt lietot prezervatīvu.
“Bet situācijas ir dažādas,” saka Tatjana Agarkova. “Mainās vēlme, pievilcība, mainās arī attiecības pārī, un ne vienmēr starp partneriem ir iespējams dialogs. Universāls padoms var būt tikai šāds: ja jums nav pietiekami nopietnu jūtu pret sievieti, nepadodieties viņas pārliecināšanai par to, ka viņai šīs ir “drošās” dienas!”
Netkarīgi no visa, vīrtietim arī ir jāatbild par sekām – ar savām emocijām, rīcību un, protams, fiansēm.
“Dažreiz bērns kļūst par ieganstu sievietes šantāžai vai manipulācijām,” saka psihologs Mihails Labkovskis. “Viņa vēlas saņemt paternitātes atzīšanu un finansiālu palīdzību.” Ja vīrietis nepiekrīt draudzīgi atrisināt šo problēmu, viņa var vērsties tiesā. Ģenētiskā izmeklēšana paternitāti noteiks ar 95–98% precizitāti.
“No šī brīža bērns var pretendēt uz materiālo palīdzību, alimentiem, viņš kļūst par mantinieku, tāds pats kā pārējie šī vīrieša bērni, kas dzimuši laulībā.” Un tomēr lielākā daļa sieviešu, kuras nolemj laist pasaulē bērnu, reti vēršas tiesā ar šādām prasībām. Tā ir modernu, enerģisku, atbildīgu sieviešu izvēle. Un šķiet, jo labāk dzīvosim, jo uzmanīgākiem un galvenais – atbildīgākiem vīriešiem būs jābūt.
“Starp dažādiem motīviem, kāpēc sievietes nolemj kļūt par vientuļajām mātēm var būt… Atriebība”
Amazones sievietes arhetipam nav vajadzīgi vīrieši. Šādas sievietes sacenšas ar viņiem. Kā jau jebkurās sacensībās, arī šajā konfrontācijā no sievietes puses lielākā vai mazākā mērā izpaužas agresija. Bet vienā numurā viņi nevar iztikt bez vīriešiem – bērnu piedzimšanā. Tāpēc Amazones sievietes ir spiestas kontaktēties ar vīriešiem.
Vēl viens variants ir, ja sieviete bērnībā redzēja, kā viņas tēvs slikti izturējās pret māti vai vectēvs pazemoja vecmāmiņu. Sieviete no šādas ģimenes var domāt apmēram šādi: “Es kā māte un vecmāmiņa nevēlos dzīvot. Bet es pat nevaru iedomāties dzīvi kopā ar vīrieti. Un šajā gadījumā ir iespējama vienīgā mijiedarbība ar vīrieti – kurš uzvarēs. Tāda sieviete nevēlas tikt sakauta, pazemota, nomākta. Tāpēc viņa izvēlas vīrieti, lai dzemdētu viņa bērnu.
Tad viņa var visu sieviešu vārdā pateikt: “Ej prom, man tevi nevajag.” Tā zināmā mērā ir atriebība visiem vīriešiem konkrēta šī dzimuma pārstāvja personā. Vīrietim tas ir pazemojoši. Viņa sieviete paliek stāvoklī un, viņu neinformējot, izlemj, vai laist pasaulē bērnu vai taisīt abortu. Tā ir varas demonstrēšana pār vīrieti. Galu galā jūs varat turpināt to demonstrēt – atļaut tēvam sazināties ar bērnu vai nē. Tādā ģimenē bērns aug bez otrā vārda: viņam ir uzvārds, māte, bet nav tēva, nav vīrišķā principa. Pilnīga vīriešu anonimitāte.