Kad divi cilvēki solās savas dzīves pavadīt kopā, tad nevienam no viņiem nenāk ne prātā, ka mīlestība var pazust. Tomēr tā notiek – vīrs un sieva var kļūt viens otram sveši. Kāpēc tā notiek? Par to anonīmā sievas vēstulē.
“Es nekad neaizmirsīšu, kā tavs skaistums mani pārsteidza, kad mēs tikāmies. Man nekad nav apnicis teikt, cik tu esi skaists. Un brīžiem tas tevi tracināja. Tu biji ambiciozs un tas bija lipīgi. Ja tu apsolīji kaut ko darīt, tu vienmēr turēji savu solījumu.
Dzīve bija tik aizraujoša. Mums patika iet roku rokā un doties atvaļinājumos uz eksotiskām valstīm. Es jutu, ka tu gribi un mīli mani. Mēs apprecējāmies un mums piedzima bērni. Un tad viss mainījās. Es sapratu, ka es vairs neesmu galvenā persona tavā dzīvē un nekad nebūšu.
Tu pazaudēji interesi par dzīvi, tevi vairs nekas nerūpēja, izņemot gadžetus. Komunikācija ir kļuva vienvirziena. Tu pārtrauci uzdot jautājumus, un uz manējiem atbildēji vienzilbēs. Tu kurnēji un mēģināji neskatīties man acīs. Naktīs mēs gulējām plecu pie pleca, nepieskaroties viens otram un nerunājot. Pirms gulēšanas es vairs neraudu, jo zinu, ka asaras ir bezjēdzīgas. Neviens mani nedzird.
Tu neesi man pieskāries, kopš otrā bērna ieņemšanas. Un man vajag, lai tu mani apskauj un saki, ka novērtē mani. Es vēlos dalīties dzīves mazajos priekos ar cilvēku, ar kuru es gatavojos dalīties savā dzīvē un pasaulē. Bet tevi kaitina, kad mēģinu organizēt atvaļinājumu visai ģimenei. Tu vēlaties tikai gulēt.
Mēs abi strādājam pilnu slodzi un nopelnām vienādi. Bet tu izturies pret mani tā, it kā es būtu garīgā invalīde. Kad tava diena ir beigusies, mana turpinās. Man ir jāmazgā veļa, jāiepērk pārtikas preces, jāgatavo ēst, jāpilda mājasdarbi, jāpērk dāvanas… Dažreiz ir tik daudz raižu, ka es to nevaru izturēt. Es gribu kliegt: “Kur ir vīrietis, kurā es iemīlējos?”
Sāpes ir jūtamākas, ja tuvumā atrodas iemīlējušies pāri. Viegls pieskāriens, kas ir daiļrunīgāks par vārdiem, vai skūpsts uz kakla manī izraisa skumjas. Jo es saprotu: tu nekad mani tā neaiztiksi un neskūpstīsi. Man ļoti pietrūkst maiguma izpausmju. Tiem vajadzēja būt manai degvielai, nevis dusmām, kas aizstāj mīlestību.
Draugi piekrīt, ka mana situācija ir bezcerīga. Es saprotu, ka arī es esmu vainīga notikušajā. Kad pastāstīju vecākiem par to, es atbildē dzirdēju: “Mīļā, viņš vienkārši pārāk daudz strādā. Lūdzu, nespied viņu.” Es neko neatbildēju. Es gribu raudāt, un vēl viens gabals nolūza no manas sirds.
Man ir bail, ka šajā pasaulē aug bērni, kuri noskatās kā māte un tēvs ir pazaudējuši mīlestību. Tava attieksme pret dzīvi ir pilnīgs pretstats manējai. Es gribu mesties tavās rokās, kad atgriezies mājās, gribu, lai tu atbildi man ar mīlestību. Man ir neizsakāmi skumji. Žēl mūsu. Žēl bērnu. Bet es nevaru palikt bērnu dēļ. Es zinu, ka tas tikai šīs mokas pagarinās.
Es vienmēr esmu uzskatījusi sevi par stipru, bet, ja tā turpināšu, tad salūzīšu. Lūdzu, atzīsim sakāvi un iesim katrs savu ceļu.“