2018.gadā Alberta Einšteina “Vēstule par Dievu” tika pārdota izsolē gandrīz par 3 miljoniem dolāru. Kāds gan bija šī vēsturiskā dokumenta saturs?
Viņš neticēja cilvēka eksistencei mākoņos
Vēstule bija datēta ar 1954.gadu un adresēta vācu filozofam no Prinstonas universitātes Ērikam Gutkindam. Einšteins tajā atklāti atzina, ka vārds “dievs” viņam ir ne vairāk, kā “cilvēka vājības izpausme un produkts, Bībele – cienījamu, taču vēl aizvien diezgan primitīvu leģendu apkopojums”.
Reiz, sarunājoties ar amerikāņu kolēģi Banešu Hofmanu, Einšteins izteica interesantu frāzi: “Reizēm es sev jautāju, vai es būtu iekārtojis Visumu tieši tā, ja izrādītos Dieva vietā”.
Einšteins neticēja Visuvaldītāja tēlam, kas tiek apdziedāts daudzās pasaules kultūrās. Viņš sacīja, ka debesīs nu gan nesēž bārdains vīrs, kurš tikai to vien dara, kā vēro mūs.
“Jo tālāk virzās cilvēces garīgā evolūcija, jo acīmredzamāk man izliekas, ka ceļš uz patiesu reliģiozitāti gulst nevis caur dzīvības bailēm, nāves bailēm vai aklu ticību, bet gan caur tiekšanos uz racionālām zināšanām”
Alberts Einšteins
”Mēs visi dancojam pēc neredzama muzikanta stabules”
“Es nevaru iedomāties personificētu dievību, kas tiešā veidā ietekmētu cilvēka rīcību un nosodītu tos, kurus pats ir radījis…” – teica zinātnieks. Taču piebilda, ka cilvēka dzīvi kontrolē spēki, kurus ietekmēt mēs nevaram.
“Cilvēki, dārzeņi vai kosmiskie putekļi – mēs visi dejojam pēc nezināmas melodijas, kuru mums spēlē neredzams muzikants,” – reiz sacīja zinātnieks.
Sevi Einšteins neattiecināja ne uz karojošiem ateistiem, ne arī uz tā laika ticīgajiem. Cilvēka prāts, pēc Einšteina domām, nespēj izprast Visumu tāpat, kā mazs bērns nesaprot automašīnas uzbūvi. Mēs apzināmies, ka viss mūsu pasaulē ir iekārtots noteiktā veidā, taču nevaram noteikt, kā tieši.
“Mūsu ierobežotais saprāts nav spējīgs aptvert to noslēpumaino spēku, kas kustina zvaigznājus,” – sacīja Einšteins.
“Es esmu dziļi reliģiozs bezdievis. Varētu teikt, ka tā ir sava veida jauna reliģija.”
Alberts Einšteins
Visums pakļaujas stingrai kārtībai
“Dievs kauliņus nemet” – šī ir vēl viena slavena Einšteina frāze, ar kuras palīdzību viņš raksturoja Visuma likumu sakārtotību.
Zinātnieks uzskatīja, ka mūsu dzīvē nejaušību nav, viss ir pakļauts formulām un vienādojumiem. Tieši tādēl cilvēki nevar atbildēt par savu rīcību Dieva priekšā, jo viss mūsu pasaulē taču notiek ar mūs kontrolējošo spēku ziņu.
1932.gadā Spinozas Biedrībā Einšteins uzstājās ar runu: “Cilvēcisko būtņu domas, jūtas un darbības nav brīvas, bet gan saistītas ar cēloņsakarības principu tāpat, kā zvaigznes savā kustībā”
Viņam arī pieder frāze par to, ka ar sakritību palīdzību Dievs saglabā anonimitāti.
Starp citu, mūsdienu gaišie prāti šim apgalvojumam nepiekrīt. Tā, piemēram, Stīvens Hokings uzstāja, ka Dievs arī ir sagadīšanās.
Dabiskā likuma harmonija atklāj par mums tik pārāku saprātu, ka salīdzinājumā ar to jebkura cilvēcisko būtņu sistemātiskā domāšana un darbības izrādās augstākajā mērā nenozīmīga atdarināšana. Mana reliģija izpaužas kā pieticīgas apbrīnas sajūta visaptverošā saprāta priekšā, kas apliecina sevi tās pasaules sīkākajās detaļās, kuru mēs spējam tikai daļēji aptvert ar prātu. Šī dziļā emocionālā pārliecība par Visuma augstāko loģisko uzbūvi tad arī ir mana ideja par Dievu.”
Alberts Einšteins
Cilvēks pats izvēlas savu ceļu
Einšteins mēdza jokot, ka pasaulē ir tikai divas bezgalīgas lietas – Visums un cilvēka muļķība. Un vēl viņš apgalvoja, ka apziņa, kas reiz paplašinājusi savas robežas, nekad neatgriezīsies iepriekšējā stāvoklī.
Lūk, kāpēc viņam patika pastāvīgi spriest loģiski. Uz daudzo atbalstītāju jautājumiem, kādēļ Dievs, ja viņš pastāv, pieļauj dažādas katastrofas un nelaimes, Einšteins atbildēja, ka cilvēkam ir dota izvēles brīvība un pareizā ceļa iekšējā izjūta. Viņš pats izlemj, kā rīkoties tajā vai citā situācijā. Taču, ja viņš ir rīkojies nepareizi, ir muļķīgi tajā vainot augstākos spēkus:
“Velti XX gadsimta katastrofu sakarā daudzi sūdzas: “Kā gan Dievs to pieļāva?”… Jā, viņš to pieļāva: pieļāva mūsu brīvību, taču neatstāja mūs neziņā. Labā un ļaunā iepazīšanas ceļš ir norādīts. Un cilvēkam pašam nākas maksāt par nepareizi izvēlētu ceļu.”
Pēc Einšteina vārdiem, morāle ir ļoti svarīga. Tikai nevis Dievam, bet cilvēkiem. Viņš arī atzina to, ka tas, ko cilvēces labā izdarīja Jēzus, Budda un Moisejs, uz viņu ir atstājis lielāku iespaidu, nekā mūsdienu zinātne.
1929.gadā pazīstams Ņujorkas rabīns (Einšteins bija jūdaists) atsūtīja Einšteinam telegrammu ar lūgumu pastāstīt par savu attieksmi pret reliģiju. Einšteins atbildēja, ka netic Dievam, kurš “gādā par cilvēku likteņiem”, taču tic “Dievam, kurš izpaužas likumsakarīgā esības harmonijā”.
Liekas, ka Alberts Einšteins ir nodzīvojis dzīvi, no sirds ticot brīnumiem un saprotot, ka pasaule ir daudz sarežģītāka, kā var iedomāties pat tādi ģēniji, kā viņš pats.