Ja attiecību sākumā cilvēkam piemīt pārlieku liela enerģija, vai gluži pretēji enerģijas trūkst, tad neatkarīgi no tā, cik ļoti partneris cenšas būt “neitrāls”, nelīdzsvarotība pastāv jau no sākuma.
Patiesībā viss ir vienkārši. Cilvēku attiecības nav veikals, kurās vienas lietas apmaiņa notiek pret citu. Attiecībās mēs dodam, bet arī sagaidām, kad pienāks “atgriešanās”, bet ja tā nepienāk, tad mēs dodam atkal. Bet ko tad, ja cilvēks kaut ko nav sapratis?
Mūs vada šķietami saprotama vēlme: es jūtos tik labi, man tik ļoti patīk dāvināt, man patīk rūpēties, kāpēc gan nedot? Un, ja plūsma nenotiek arī pretējā virzienā, tad sākumā mēs piedzīvojam neizpratni, tad rūgtumu, tad dusmas un, visbeidzot, aizvainojumu. Kā tā? Nu, kāpēc tas notiek ar mani?
Kopš šī brīža cieņa pret cilvēku sāk zust. Mīlestība… ar nosacījumu, ka tā patiešām ir mīlestība, kļūst par nicinošu došanu un palīdzība vairs nesagādā prieku, tā drīzāk bojā garstāvokli. Mēs kaut ko darām un uz sevi dusmojamies – nu, kāpēc es atkal to daru? Un tad, pēkšņi uzliesmojot, rodas asas aizvainojuma sajūtas. Sēžam un raudam. Mēs zvēram, ka nekad vairs. Un atkal kā zombiji skrienam glābt, dāvināt, lūgt. Slikti, ka pat aizvainojums cilvēku neattur.
Lasi arī: LAIMES pievilkšanas likumi
Un mēs turpinām dot. Ar sava veida neatlaidīgu rūgtumu: “Lūk, tev vēl! Un tālāk! Kas par nelieti!” Pat cienīgs un mīlošs cilvēks argāk vai vēlāk no tā aizbēgs. Un tas, kurš nav sapratis – mīl vai nē – jo vairāk.
Un nevajag dzīvot ilūzijās, ka mīlošs cilvēks vienmēr atdos. Runa ir par to, ka mīlēt ir viena lieta, bet cita – spēt izteikt mīlestību un dalīties ar enerģiju vienā līmenī. Daudzas attiecības nenonāktu līdz šķiršanās brīdim, ja partneri reiz apsēstot viens otram pretī un runātu par savām vēlmēm, cerībām attiecībās un par to, ko mīlestība nozīmē viņiem.
Un bieži gadās tā, ka patiesībā cilvēku turam tuvumā sava izdevīguma pēc, dāvinām viņam sava izdevīguma pēc. Jo tas kurš mīl, tāpat dod. Ir vērts ieskatīties savā dvēselē un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem, jo paši ciešat, tad atņemat sev un otram tiesības uz veselīgu dzīvi.
Cilvēki, kuru attiecībās trūkst līdzsvara pasliktinās gan raksturā, gan izskatā. Bieži vien sejas mīmikas ir neapmierinātas, dusmīgas un uzvedība līdzinās mazohismam. Tie, kuri saņem vairāk par mēru, kļūst augstprātīgu sejas izteiksmi un uzvedību, bet acīs nav patiesa prieka. Viņi izrāda kaprīzumu un stingrību attiecībā pret citiem cilvēkiem. Jaunās attiecībās ņēmējs un dāvinātājs gandrīz vienmēr mainās vietām. Starp citu, ši niansi pagājušā gadsimta sākumā lieliski aprakstīja franču rakstnieks Andrē Maurioss romānā “Mīlestības peripetijas”.
Iemācīties dzīvot līdzsvarā nav viegli. Teorija ir teorija, kas runā par vispārīgiem principiem, taču patiesībā viss ir daudz sarežģītāk. Galvenais, kas jāsaprot – vai jūs patiešām vēlaties būt kopā ar šo cilvēku. Un, ja jā, tad iemācieties ar viņu vest sarunas un būt kopā ar šo cilvēku. Tomēr, ja sirdī ir šaubas, tad atkāpieties un izrpotiet sevi.
Galu galā, jo vairāk jūs esat nelīdzsvarotās attiecībās, jo grūtāk tās būs pārveidot. Ir “neatgriezeniskais punkts” pēc kura egoists paliks egoists, kuce – kuce, upuris – upuris. Ar citu cilvēku, iespējams, viņš mainīsies, bet ar šo vairs ne.
Un vēl jāpiebilst: ja attiecību sākumā cilvēkam ir pārmērīga enerģija vai trūkst enerģijas, neatkarīgi no tā, cik ļoti partneris cenšas būt “neitrāls”, pastāvēs nelīdzsvarotība. Tāpēc no jebkuras psiholoģijas un pat elementāra veselā saprāta viedokļa vispirms vajadzētu atjaunot sevi un tikai pēc tam sākt satikties ar kādu.