Teoretizēt par mīlestību ir diezgan nepateicīgs temats. Dzejas, stāstu, vēstuļu un romānu rakstīšana ir pavisam cita lieta… Galu galā neviens nekad nav spējis tā patiesi izmērīt mīlestības spēku ar zinātnes metodēn un novērtēt tās “patiesumu”.
Šodien aplūkosim vēlās mīlestības tēmu. Cik ļoti tā atšķiras no “jaunas”? Un vispār – kāda veida mīlestība tiek uzskatīta par novēlotu? Ļoti bieži cilvēki, kuri sasnieguši 50 gadu vecumu un nesen piedzīvojuši mīlestības laimi, to dēvē par “vēlu”. Bet atļaujiet sacīt, ka vecums līdz 60 gadiem ir iekļauts definīcijā “briedums”, bet ne “vecums”. Iespējams, ka paši mīlnieki savā ziņā piesaista šos formulējumus, jo bieži ir dzirdēts: “Tā ir spēcīgākā mīlestība, ko esmu piedzīvojis savā dzīvē. Kāpēc tā pie manis atnāca tik vēlu?”
Tukšā ligzda
Neizbēgami pienāk brīdis, ko sauc par “tukšās ligzdas” sindromu – bērnu patstāvīgās dzīves sākums, piemēram, kad studijas beigušie bērni dodās strādāt uz citām valstīm. Šajā laikā laulātajiem ir jāiemācās atkal sadzīvot, ar kaut ko aizpildīt tukšumu, kas izveidojas līdz ar bērna aiziešanu no ģimenes. Ja laulātajiem ir kopīgi vaļasprieki, tad viņi interesanti pavadīs kopā brīvo laiku, tad dzīves pārstrukturēšanas periods ģimenei beigsies bez lieliem “zaudējumiem”.
Bet gadās arī tā, ka laulātie pēkšņi atskārš, ka šos gadus kopā ir turējušies “bērnu dēļ”, atcerās pagātnes mīlestības un attiecības, kas izplēnēja dēļ pienākuma apziņas pret ģimeni. Un rodas impulss: uzdevums ir izpildīts, tagad es varu būt brīvs! Un atnāk “vēlā” mīlestība…
Lasi arī: Cietsirdības iemesli: Bērni saņem to pašu, ko bērnībā saņēmusi mamma
Ar šādu problēmu ļoti bieži pamestās sievas vēršas pie psihologa. Vai vīrieši biežāk pakļaujas jaunās vēlās mīlestības valdzinājumam? Tomēr nav faktoloģiska statistika, lai kaut ko pierādītu. Bet pietiekoši bieži izskan atziņa: “Man ir 50 gadi, bet esmu no jauna iemīlējusies,” kas nāk no precētu sieviešu mutēm.
Cilvēks, kurš piedzīvo šķiršanos nobriedušā vecumā un visu dzīvi ir dzīvojis ar pārliecību “līdz nāve mūs šķirs”, piedzīvo milzīgu stresu un, iespējams, tā arī vairs nekad nespēs atgūties no šī trieciena.
Jautājums: “Ar ko man būt kopā?” var rasties jebkurā vecumā. Šeit ļoti lielu nospēlē tas, cik cilvēks ir elastīgs, pastāvīgs savos ieradumos, ikdienas dzīvē, dzīvesveidā un kādi cilvēki viņu ieskauj. Parasti līdz “vēlās mīlestības” brīdim ģimene ir materiāli nostabilizējuies, un bagātības zaudēšna vai dalīšana tiek uzskatīta par juridiski sarežģītu un izmaksu ziņā ārkārtīgi dārgu procesu. Gan laulātajiem, gan bērniem šķiršanās ir stress.
Visi šie iemesli bieži noved pie tā, ka laulātais atgriežas ģimenē, piedzīvojot gan nelaimīgu mīlestību, gan spiedienu būt līdzās nemīlamam laulātajam līdz pat savai pēdējai stundai. Un vēlā mīlestība uz visiem laikiem kļūst par nobriedušo gadu spilgtāko pieredzi, lai arī bez nākotnes.
Kad ceļš ir brīvs
Pretējā gadījumā attiecības sāk veidot cilvēki, kuri jau ir šķīrušies vai atraitņi. Šķiet, ka nekas vairs neliedz viņiem no jauna apprecēties, bet vai to izdarīt ir tik viegli? Daži mīlestības ideju noraida divu diametrāli pretēju uzstādījumu dēļ: 1) “Kāpēc man vecumdienās sagādāt sev jaunas problēmas?” 2) “Es nekad vairs nesastapšu tādu cilvēku kā viņš/viņa!” Visi pārējie, kuri nav tik traumēti un nav idealizējuši partneri, potenciāli ir gatavi jaunām attiecībām.
Tomēr šīs attiecības ne vienmēr var saukt par mīlsetību. Dažkārt runa vairāk iet par divu cilvēku “ērtības” aliansēm. Iespējams, ka šie cilvēkiem ir nepanesama doma, ka viņi ir vieni paši, nevienam nav vajadzīgi un viņiem ir nepiciešams cilvēks, kurš ir līdzās un ar kuru var sarunāties.
Cilvēkiem ar hedonistisku ievirzi ir nepieciešams, lai kāds par viņiem pastāvīgi rūpētos, apmierinot visas viņu vajadzības. Nereti ir novērojami pāri: hedonistisks vīrietis un sieviete ar vientulības domas nepanesamību. Protams, šādām attiecībām ir tiesības pastāvēt, tomēr te ir maz sakara ar mīlsetību.
Cilvēkiem novecojot, vēlme būt kādam cilvēkam intersantam nesamazinās. Turklāt viņi gadu gaitā ir uzkrājuši gudrības bagāžu, kas ļauj būt pret otru iecietīgākam, empātiskākam un veidot atvērtāku dialogu. Tas viss, kā arī “gatavība mīlestībai” rada lielisku pamatu jaunām attiecībām.
Intīmās attiecības, vecums un nāve
Vēls briedums un vecums ir laiks, kad cilvēks īpaši dziļi domā par dzīvi, analizē savu vietu tajā un izdara secinājumus. Atzīstot savu un mīļoto cilvēku mirstību, mēs neapzināti cenšamies sevi nošķirt no visām ar to saistītajām šausmām. Tajā pašā laikā intīmās attiecības visā procesā iegūst īpašu, mistisku nozīmi. Bet ir nepareizi uzskatīt, ka vēlā mīlestība ir tikai seksuālā pievilcība, sava veida jaunības talismans, lai gan dzimumu lomu šajā vecumā nevajadzētu to novērtēt par zemu.
Vēlā mīlestība ļauj samierinieciskāk pastāvēt līdzās eksistences būtībām: vientulība dziedinās dzimstot jaunam “mēs”, mīlestība piedēvē nākotnei perspektīvu, piepilda dzīvi ar jēgu. Tieši tāpēc vēlā mīlestība ir lieliska iespēja pārvarēt negatīvo pieredzi, kas saistīta ar novecošanu un uzlabot dzīves kvalitāti. Turklāt tas nepavisam nav nekāds absurds vai dīvaina iegriba, bet ceļš uz veselīgāku psihi, lai saglabātu jaunības garu.
Lasi arī: Kā salauzt ledu: 5 soļi, lai attiecībās atjaunotu savstarpējo tuvību
Un vēl nedaudz par mīlestību…
Mīlestība, ko cilvēki piedzīvo novēloti, bieži vien tiek novērtēta īpaši un uztverta ne tikai kā “novēloya”, bet arī kā “pēdējā”. Iespējams, tāpēc jūtas ir tik spilgtas ar vēlmi tās saglabāt. Mīlestība nav tikai sajūta, tas ir arī darbs pie sajūtām. Ar mīlestību jābūt tikpat uzmanīgam, cik ar ziedu. Ja jūs vēl esiet jauns un jūsu vecāki vai vecvecāki piedzīvo šīs sajūtas, tad esiet maigi. Nesamīdiet smalko asnu.
Tantes Ērikas mīlestība
Mana kaimiņiene, tante Ērika, bija vientuļa un nogurusi sieviete ap 65. Bet kādu dienu viņā notika interesantas pārmaiņas. Ērika šķita pārveidota, vispirms iekšēji, bet pēc tam ārēji. Viņas skatiens bija kļuvis mirdzošs, draiskulīgs un nedaudz koķets pat tad, kad viņa tikai svētkos sveica kaimiņus. Viņas mugura iztaisnojās un kļuva skaidrs, ka viņas figūra ir gana laba. Tad tante Ērika sāka krāsot lūpas, bet pēc tam jau acis. Un tad viņa uzvilka bikses! Tās bija klasiskas bikses, tik negaidīti sievietei, kura vienmēr valkāja pensionāru svārkus. Viņa pārstāja sēdēt uz soliņiem, kaimiņi bija pārsteigti un baumoja. Izrādījās, ka tante Ērika ir iemīlējusies! Šī tēma vairākus mēnešus bija baumotāju topa augšgalā. Viņš izrādījās viņai tik ļoti piemērots vīrietis. Dažus gadus vecāks par viņu. Ļoti bieži viņus var redzēs sadevušos rokās un viņi patiešām izskatās laimīgi!
Mēs ar vīru kopā nodzīvojām 27 gadus, bet pirms trijiem gadiem viņš iemīlējās. Es ar visiem saviem spēkiem mēģināju viņu atgūt, bet likās, ka viņš mani vairāk neredz. Šobrīd “mīlestība” jau ir beigusies, bet es vairs nevēlos ar viņu kopdzīvi un esmu piekritusi šķirties. Galu galā, caur lielām sāpēm, es apzinos, ka nevaru atrasaties ar otru cilvēku vienā mājā gluži kā mēbeles statusā. Vai vispār ir vērts veidot ģimenes attiecības?
Irēna, 52 gadi
Mūsu mežā ir izcirtums, kurā pulcējas pensionāri. Mēs organizējam tikšanās reizes, ņemam līdzi akardeonu vai magnetofonu, dziedam dziesmas, spēlējam kārtis un domino. Dāmas pulcējas grupās un apspriež kungus. Un vīriešu uzvedas tāpat kā jebkurā vecumā: kāds steidzas visiem pa priekšu, kāds sievietes speciāli “nepamana” un kāds patiešām iemīlas. Esam piedzīvojuši pat vairākas kāzas!
Pēteris, 67 gadi