Tēma par cietsirdīgu attieksmi pret bērniem ir neglīta un mokoša. Un pieaugušie, kas pieļauj rupjību un vardarbību, ir pelnījuši visbargāko nosodījumu. Tomēr psihologi uzskata, ka par cietsirdības iemeslu šajā gadījumā var būt pašu vecāku bērnības traumas.
Bērni saņem to, ko bērnībā ir izjutusi viņu māte. Spēja izdzīvot un dziedēt bērna dvēseles traumas – tas ir rets talants. Taču tā labumu ir grūti pārvērtēt, kad jūs redzat sava bērna uzticēšanās pilno skatienu. Ir ļoti daudz “neērtu” tēmu, par kurām daudzi negrib runāt, un izrādīt neglītās lietas no mūsu ikdienas dzīves. Viena no šīm tēmām – cietsirdīga attieksme pret bērnu, vardarbība.
Mammas bērnība atsauksies uz viņas bērniem
Elementārs piemērs no dzīves (kurā daudzi pat nesaskatīs neko nosodāmu): bērnu rotaļu laukumā vecmāmiņa norāda mazulim, ko viņam darīt un ar kuru spēlēties. Bērns apzinīgi izpilda pavēles, viņam pašam nav savas rotaļas, nav radošuma, pavēlēm viņš nepretojas, jo ir jau salauzts. Nenozīmīgas ikdienas vardarbības epizodes ir pierastas, un mēs tās pat neuztveram kā vardarbību. Tās neredzami eksistē bērna dzīvē, veidojot viņa raksturu. Jautājums par fizisko/seksuālo vardarbību biežāk tiek pacelts, kad lieta nonāk līdz tiesvedībai.
Cik daudz vardarbības bija jūsu bērnībā?
Vai jūsu bērnība bija laimīga? Vai tajā bija vieta vardarbībai? Veiksim vienkāršu vingrinājumu. Vienkārši atbildiet, no kāda vecuma jūs skaidri sevi atceraties. Ja no pašas dzimšanas un agrāk (ir arī atmiņa pirms piedzimšanas), tad jūs patiešām var nosaukt par laimīgu cilvēku, jums ir ārkārtīgi paveicies ar vecākiem. Jums ir labs, gaišs liktenis. Parasti mēs sevi sākam atcerēties no 3-4 gadu vecuma un vēlāk. Tie gadi, kurus kāds it kā būtu izdzēsis no atmiņas, psihologi uzskata par “slēgtajiem”. Cilvēks nevēlas tos atcerēties, jo tieši tolaik bija sāpes, stress, bailes.
Lasi arī: Kā salauzt ledu: 5 soļi, lai attiecībās atjaunotu savstarpējo tuvību
Nostrādā dabiskais psihiskās aizsardzības mehānisms, tāpēc mēs no tā laika neko neatceramies. Taču tas nenozīmē, ka zemapziņā nekā nav, un ka tā neiedarbojas uz mūsu tagadējo dzīvi.
Kā tas notiek ar jaukām sievietēm, kas vēlas dzemdēt bērnus un grib stipru ģimeni, ka viņas pārvēršas par sāpju un briesmu avotu pašas saviem bērniem, izjauc viņu dzīves un salauž psihi?
Speciālisti uzskata, ka tikai sieviete, kas pati tikusi traumēta, spēj traumēt savu miesīgo bērnu. Bērnībā redzētais un dzirdētais burtiski ieprogrammējas zemapziņā kā postoša programma. Ja šāda sieviete dzemdē bērnu vai apstākļu sakritības dēļ ir kontaktā ar bērniem (audzinātāja, medmāsa), viņa sāk uzvesties tā, kā pieaugušie bērnībā attiecās pret viņu.
Paškontrole un morālie uzstādījumi
Kad paškontrole un morāles principi ir augstā līmenī, sieviete visādi pretojas savas zemapziņas atmiņas negatīvajai ietekmei. Viņa cenšas attiecībā pret bērnu būt adekvāta. Taču šajā situācijā visi spēki aiziet uz pretošanos savai zemapziņai. Sāpju un baiļu atmiņa cenšas ierauties apziņā un tikt reāli izdzīvota. Šis process turpinās 24 stundas diennaktī. Rezultātā kontaktēšanās ar bērnu nesniedz gaidīto apmierinājumu, bet tikai nogurumu un psiholoģisko iztukšošanos. Bet, kad paškontroles pietrūkst vai morālo uzstādījumu nav vispār, sieviete pilnībā realizē to, kas slēpjas viņas zemapziņā no bērna gadiem.
Bērna pilnīga bezpalīdzība un neaizsargātība tādās situācijās, kad viņš nespēj atbildēt, bet tikai klusēt un raudāt, vēlāk atsauksies uz viņa paša bērniem. Psiholoģija, radi un draugi sniedz rekomendācijas, kā pareizi audzināt bērnu. Dvēselē mēs katrs pats zinām, kā tas pareizi jādara. Bet kāpēc tad šie padomi nenostrādā, no zemapziņas negaidīti izraujas atmiņa, kad cilvēks dara to, ko nepavisam nevajadzētu darīt?
Atrodoties līdzās jebkuram bērnam, jūs savā zemapziņas atmiņā netīši aktivizējat atmiņas no tā vecuma. Tās rezonē ar bērnu, kurš jums šobrīd ir blakus. Tas automātiski provocē sasprindzinājumu. Izgāzt īgnumu vai ieslēgt paškontroli – to izlemjat jūs paši dotajā situācijā. Taču īgnums nekur nepazūd, pat, ja tas ticis apspiests. Tas “sit” pa veselību, rada hroniska noguruma sajūtu. Tas tad arī ir iemesls cietsirdīgai attieksmei pret bērnu – cilvēks sargā savu personīgo iekšējo sāpi, izgāžot dusmas uz īgnuma “izraisītāju” – savu paša bērnu.
Fiziskā atmiņa par bērnības stresiem ir visiem. Tā var kļūt pat par iemeslu neauglībai. Tomēr apspiest šādus pārdzīvojumus vai izgāzt tos uz bērnu – tā nebūt nav izeja no situācijas. Šobrīd tie ir apspiesti, bet tāpat realizēsies, atstājot iespaidu uz veselību un dzīvi.
Ko darīt ar savām dusmām un īgnumu?
Pirmkārt, godīgi atzīt, ka dusmas un īgnums jums piemīt. Ka jūs dusmojaties, ka izejat no rāmjiem, kad jākontaktējas ar bērniem. Ja jūs to atzīstat un pieņemat, tad esat uz pareizā ceļa. Bet nesodiet sevi. Jums tas ir ticis lielākā vai mazākā mērā tāpat, kā citiem.
Otrkārt, šo apspiesto īgnumu ir svarīgi sajust savā ķermenī slēpta vai atklāta sasprindzinājuma formā. Pamēģiniet apzināti pabūt šajos pārdzīvojumos, izdzīvot tos. Neiejaukties, necensties tūlīt pat kaut ko mainīt. To vajadzētu praktizēt sistemātiski, pa drusciņai. Ķermenis sāks pa nelielām devām izdzīvot sen sakrājušos spriedzi.
Tas, kas ir izdzīvots, aiziet un vairs jūs netraucē. Runa ir par zemapziņas atmiņu. Tā jūs sev mācāt sajust savu ķermeni un slēpto spriedzi tajā. Un kādā brīdī jūs sajutīsiet, ka ķermenis un dvēsele sāk atlabt. Un tad, kontaktējoties ar bērnu, jūs spēsiet sajust viņa spriedzi, bailes kā savas personīgās. Jūs pilnā mērā spēsiet apzināties bērna pārdzīvojumus, viņa bezspēcību, nespēju aizstāvēties no cilvēka, kuram pēc idejas būtu jāsniedz mīlestība un aizstāvība. No jums jau netiek prasīts nemaz tik daudz – mīlēt, dāvāt maigumu un uzmanību savam bērnam. Taču tas nenotiks, ja jūs netieksities pēc laimes.
Pienākums būt laimīgai
Tikai laimīgai mātei un arī vienkārši sievietei atradīsies spēki, lai mīlētu, lolotu bērnu un rūpētos par to. Un tas jūs nenogurdinās, neatņems spēkus. Jo vairāk rūpju un uzmanības jūs sniegsiet, jo pilnīgāk apjautīsiet savu enerģiju un apmierinājumu.
Un nobeigumā
Esiet godīgi pret sevi. Jūs noteikti sastapsieties ar iekšēju neapzinātu pretestību. Un pārvarēt to, kas krājies gadiem, nav viegli. Taču mīlestība pret bērnu pārvarēs jebkurus šķēršļus. Un viņa uzticības pilnais un skaidrais skatiens būs jums dāvana visai dzīvei. Tikai pacentieties.