Sadzīves problēmas, rūpes par bērniem, nesaprašanās, aizkaitinājums…Kad tas viss sakrājas, mīlestība un savstarpējā pievilkšanās vājinās. Kā iegūt otro elpu un iemācīties priecāties vienam par otru?
1.Atjaunot uzticēšanās dialogu
Vai mums pietiek ar tādu saskarsmi, kas ir pārvērtusies par informācijas apmaiņu par bērniem un saimniecību? Gribas taču būt nozīmīgam savam partnerim, redzēt viņa acīs interesi. Ja mēs tiecamies izveidot savstarpēju uzticēšanos, vispirms šī vēlēšanās ir jāizklāsta partnerim. “Pasakiet viņam par to miermīlīgi un ar cieņu, izvairoties no jebkādiem pārmetumiem,” – piedāvā ģimenes psiholoģe Inna Šifanova.
Pārstāt uzlūkot partneri ar vilšanos un pārmest, ka viņš vairs neatbilst tam ideālajam tēlam, kurš bija jūsu attiecību sākumā, – lūk, pirmais solis, lai atjaunotu tuvību. Paraudzīsimies uz viņu citādāk: kā uz cilvēku, ar kuru mēs, sākot ar šo brīdi, vēlamies būt laimīgāki, un pamēģināsim par viņu rūpēties tā, kā vēlētos, lai viņš rūpējas par mums.
“Ja sarunu sāksim mīļi, ir daudz vairāk izredžu, ka tā noritēs labvēlīgi, – atgādina Inna Šifanova. Bez tam, ir svarīgi apzināties, kādu pāri mēs sapņojam izveidot. Bet pēc tam apspriest to ar partneri un padomāt, kā sasniegt mērķi. “Tā vietā, lai sastādītu sarakstu ar visu to, ko tuvais cilvēks nedara, – turpina ģimenes psiholoģe, – vajadzētu pajautāt, ko mēs viņa labā varētu darīt, lai viņš justos mīlēts.” Iespējams , tas viņu pamudinās rīkoties tāpat.
Kopīga iziešana sabiedrībā ļauj partneriem atkal saskatīt vienam otrā neatkarīgus, pievilcīgus cilvēkus
“Es tikai nesen beidzot sapratu: mīļotais no manis atšķiras, uz daudzām lietām viņš raugās savādāk, tādēļ ne vienmēr nojauš par to, ko es neesmu pateikusi skaļi, – atzīst 43-gadīgā Svetlana. – Tagad, kad es kaut ko vēlos, es to vienkārši viņam palūdzu. Stāstu, kas man ir svarīgs, un izjautāju par viņa vēlmēm. Es atkal jūtu, ka varu viņam uzticēties. Bet tas, ka mēs esam dažādi, vairs nekaitina. Tieši otrādi, ir interesanti!”
2.Veltīt laiku viens otram
Līdz ar bērnu piedzimšanu pāris kļūst par vecākiem, un bieži apjūk jaunajā lomā. Vīram un sievai vajadzētu rast laiku, lai pabūtu divatā. Tas ir noderīgi gan pārim, gan arī bērniem, kuriem ir jāzina, ka vecāki ir sagājuši kopā ne tikai tāpēc, lai gādātu par viņiem.
“Man bija nepieciešams pusgads, lai pierunātu sievu aiziet ciemos un atstāt bērnu vecmāmiņai, – atceras 36 gadus vecais Fjodors. – Un man, var teikt, paveicās. Tagad mēs kaut retu reizi kaut kur aizejam divatā. Bet mums ir zināmas ģimenes, kuras it kā ir sadalījušās: sieva sēž mājās, bet vīrs staigā pa draugiem.”
Daži emocionāli atsvešinās no partnera, riskējot viņu aizsūtīt mīļuma meklējumos citur. Bet kopēja iziešana sabiedrībā dod partneriem iespēju novērsties no rūpēm un atkal saskatīt vienam otrā neatkarīgus, pievilcīgus cilvēkus.
Lasi arī: Attiecību neatgriezeniskais punkts”: Vai ir iespējams atgriezt vīrieti, kurš aizgājis?
Taču psihoanalītiķis Fabians Krēmers piedāvā “atrast laiku, lai pabūtu divatā mājās. Ja mēs katru vakaru vienu stundu pavadām divatā, bez televizora, bez mobilajiem telefoniem, bez bērniem, mēs parādam viens otram, ka attiecības mums ir svarīgas.”
Var kopīgi izdzert pa glāzei vīna, gatavojot vakariņas, vai iziet pastaigā ar suni. “Ar laiku tu sāc izjust nepieciešamību pēc šādiem brīžiem, jo tie patiešām tuvina”, – dalās 37 gadus vecā Darja.
Ja attiecības kļūst pārāk ierastas, iemesls, iespējams, slēpjas tajā, ka abi vai viens no partneriem izvairās sastapties aci pret aci ar partneri. No kā tieši viņi baidās? No tā, ka kļūs garlaicīgi? Atklāt, ka viņi neatbilst otra gaidām vai arī savējām? Tie ir jautājumi, par kuriem ir vērts padomāt.
3.Turpināt aplidošanu
“Mājās viņa staigā sporta tērpā, bet sapošas tikai tad, kad mēs kaut kur izejam, – ar nožēlu stāsta 44 gadus vecais Deniss. – Man liekas, es viņai vairs neesmu svarīgs.” Protams, visam jābūt ar mēru. Reizēm ir patīkami atpūsties mājas apstākļos. Taču pastāv bīstamība, ka kaut kādā brīdī attiecībās izzudīs erotika.
“Palikt valdzinošam – tas ir veids, kā pateikt otram “es vēlos tev patikt”, un ar to dot viņam pārliecību,” – uzskata psihoterapeite Izabella Konstana. Bez ārienes sakopšanas ir arī citas ieinteresētības zīmes, kas ir oriģinālākas par dežūrbuču no rīta un vakarā. Var pacensties kaut ko izdomāt, lai otram būtu patīkami atgriezties mājās, sagādāt mazus pārsteigumus.
“Gribi, negribi, bet “mīlestības slepkavas” pastāv!” – ir pārliecināta 34 gadus vecā Jekaterina. Tik tiešām, ir grūti saglabāt noslēpumainību, kad mēs viens par otru zinām praktiski visu: sākot no slikta garastāvokļa pazīmēm un beidzot ar fizioloģiskiem sīkumiem. Mīlestības cēlums gribētu to visu piedot. Bet vēlēšanās nebūt nav tik iecietīga. Un šeit, pēc Izabellas Konstanas domām, palīgā nāk spēle.
Savstarpēja jūsmošana nostiprina pašvērtējumu un spēcina vēlēšanos palikt divatā
“Mēs norunājam viens ar otru satikšanos bāros un izliekamies, ka tā ir mūsu pirmā tikšanās, – stāsta 34 gadus vecais Nikolajs. – Katru reizi, iepazīstoties ar sievu no jauna, es uz viņu raugos citām acīm.” Viņa sieva Jeļena saka, ka joprojām brīnās par mīļotā komplimentiem un to aizrautību, ar kuru viņš iekaro viņu atkal un atkal.
Savstarpēja jūsmošana nostiprina pašvērtējumu un spēcina vēlēšanos palikt divatā. Mūsu pūliņi, kas vērsti uz to, lai stiprinātu partnera pārliecību par viņa skaistumu un personības vērtību, atgādina viņam – un mums, – kāpēc viņš ir kļuvis neaizvietojams.
4.Attiecības nolikt pirmajā vietā
Pāris ir ne tikai divu cilvēku savienība. Tajā katrs sev atklāj svarīgas vērtības: saskarsmi, tuvību, pārliecību par nākotni. Kad mēs sākam šaubīties par savu nozīmību un vietu pasaulē, priekšstats par sevi kā pāra daļu var mūs spēcināt. “Radot rituālus, kas apliecina, ka mēs esam priecīgi par attiecībām, mēs sniedzam partnerim pārliecību, atgādinām viņam par mūsu saiknes nozīmību, bet sev – par saistībām, ko esam uzņēmušies,” – atzīmē Fabjens Krēmers.
Bet kopējai intīmajai telpai ir nepieciešama aizsardzība. Tāpēc mums ir jānovelk robežas starp mūsu pāri un ārējo pasauli. Tādu robežu apliecināšana ir tā cieņa, ar kuru mēs vienmēr runājam par savu partneri ar citiem, neatkarīgi no tā, kas notiek attiecībās. Fabjens Krēmers aicina arī “apliecināt saikni ar partneri cilvēkos un izvairīties no divdomīgas uzvedības, tas ir, netikties ar bijušajiem viņa prombūtnē un neuzturēt tuvas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem.”
Vecmodīgi? Katrs pāris pieņem savus uzvedības noteikumus. Galvenais – saudzēt mīļotā jūtīgumu un neradīt viņā greizsirdību. Saprast, kas viņu aizvaino, lai prastu nomierināt, kā arī labi apzināties iemeslus, kuru dēļ mums reizēm gribas izveidot attiecības ārpusē. Jo “kad mēs uzņemamies atbildību, mums neizbēgami no kaut kā ir jāatsakās. Bet tā ir cena par to, lai mūsu savienība ar mīļoto kļūtu par kaut ko patiešām brīnišķīgu,” – secina psihoanalītiķis.
Atbalstīt vienam otru
Nostādīt partneri par vissvarīgāko – nozīmē, cita starpā, ņemt vērā viņa sarežģījumus, uzmanīgi viņu uzklausīt, būt spējīgam sniegt palīdzību, atliekot visu pārējo. Protams, tas nav viegli. Mūsu laikmetā tiek veicināta patstāvība, un reizēm mēs, kā ierasts, noslēdzamies sevī tā vietā, lai atvērtos, palūgtu mīļotajam palīdzību un atbalstu.
Un vēl, nav viegli atzīt it kā vienkāršu faktu, ka šis vistuvākais cilvēks – ir cits, viņa jūtas, domas, nodomi, vajadzības atšķiras no mūsējām. Un tomēr “ir jāpieņem partnera citādums, nevēloties to mainīt,” – atzīmē psihoanalītiķis Žans Mišels Hirts. Paciest to, ka ne vienmēr viņš ir savā labākajā formā, ka viņš var būt slims un vājš.
“Tas nozīmē, -turpina psihoanalītiķis, – ka mēs esam spējīgi pieņemt arī savas personīgās vājības.” Lūk tam ir nepieciešams briedums. Bez tam, ir jāpieņem partnera pagātne. Piemēram, saprast viņa atbildību par bērniem no citas laulības un rīkoties tā, lai šī atbildība būtu savienojama ar to pāri, kuru mēs veidojam. Runa nav par to, lai upurētu sevi partnera dēļ vai censties pār viņu gūt varu, aizstāvot viņu. Bet par to, lai būtu spējīgi piekāpties, cerībā uz abpusēju sadarbību.