Kā saprast, ka vecums jau ir pienācis? Kur ir mūsu pašu robeža starp briedumu un vecumu? Mūsu lasītāja dalās savos pašnovērojumos. Iespējams, viņas gudrā attieksme pret pārmaiņām kādam palīdzēs pieņemt no jauna sevi.
Bērnībā gribas ātrāk izaugt, un tad tik ātri nenovecot. Kā apzināti nodzīvot šo dzīves posmu? “Dzīves rudens, tāpat kā gada rudens, ir jāsaņem ar pateicību,” patiesībā tas ne vienmēr ir viegli.
Bet kāda jēga noliegt acīmredzamo? Jā, tas notiek ar mani. Un es nolēmu, ka gribu izbaudīt katru dienu, cik vien ilgi varu. Tāpēc es mēģināju vismaz reizēm ieņemt novērotāja pozīciju.
Rezultātā es uzrakstīju par 12 pārsteigumiem, ko man sagādāja mans vecums:
1. Negaidīju, ka teikuma vidū aizmirsīšu par ko runāju. Par laimi, tas nenotiek pārāk bieži, bet sākumā tas man bija ļoti neērti. Es mācos šādās situācijās jokot un godīgi pateikt sarunu biedram, ka esmu aizmirsis. Par laimi, sarunu tēmu vienmēr ir pietiekami daudz. Parasti pēc minūtes aizmirstais atkal uznirst atmiņā.
2. Pārsteigums, cik grūti ir ģērbties. Jaunībā mums kaut kā neienāk prātā, ka ar gadiem ķermenis vairs viegli neieņems sev vēlamo pozīciju. Vecumdienās jāiemācās kustēties savādāk. Kaitina, ja ar roku nevar aizsniegt muguras vidu, kad tur niez.
3. Nesapratu, ka man būs tik svarīgi noturēt līdzsvaru. Kā bērni skrienam, krītam, un ar plosītiem ceļiem atkal esam gatavi skriet tālāk. Tomēr ar vecumu kauli kļūst trausli, ja tikai nelūst! Slikts kritiens var izraisīt katastrofu, īpaši, ja runa ir par gūžām. Traumas var būtiski pasliktināt dzīves kvalitāti.
Es lasīju, ka Vinstons Čērčils pēc gūžas kaula lūzuma nekad neatgriezās savā bijušajā stāvoklī ne fiziski, ne garīgi. Tātad, tuvojoties vecumam, profilaksei ir vērts strādāt pie līdzsvara.
Es izmantoju vienkāršas metodes. Piemēram, kamēr gaidu, kad tējkanna uzvārās, vai es laisu puķes, stāvu uz vienas kājas. Un tā citreiz no vienas kājas uz otru. Tas palīdz man būt pārliecinātākai, kad man jākāpj pa kāpnēm.
4. Es nedomāju, ka tagad manas sarunas sāksies ar diskusiju par čūlām. Atnāca vecs draugs, nebijām redzējuši viens otru simts gadus, katram bija bērni un mazbērni. Daudz notikumu, ko apspriest. Un pirmo pusstundu ar entuziasmu spriedām, kuram kur sāp.
5. Es nebiju iedomājusies, ka kādreiz viņi ar mani runās kā ar bērnu. Šī ir diezgan slikta pieredze. Es kaut ko jautāju veikala darbiniekam – viņš ar mani runāja tā, ka es pat paskatījos apkārt: vai viņš man atbild, vai man aiz muguras ir bērns?
6. Pārsteidza, ka vienkāršu uzdevumu organizēšana paņem arvien vairāk enerģijas. Diemžēl vienkāršu un sarežģītu ikdienas jautājumu risināšana prasa spēku, un ar gadiem – arvien vairāk.
7. Es negaidīju, ka kādreiz aktuālās daudzās tēmas pārstās mani nomocīt. Ne jau tā ir bezrūpība. Vienkārši kaut kas svarīgs, protams, pēkšņi mainās. Es uztraucos par veselību. Mani mīļie, protams, arī nodarbina domas. Bet putekļi vai nemazgāti aizkari – agrāk es būtu īgna un pukstējusi, bet tagad esmu mierīga. Kad varēšu, tad darīšu.
8. Esmu pārsteigta, ka tagad mani vairs tik ļoti nesatrauc mājsaimniecības lietu plīšana. Man ir mīļākās lietas, krūze vai vāze – kā jau visiem manā vecumā. Bet esmu kļuvusi daudz pielaidīgāka pret to, ka priekšmeti plīst. Šeit palīdz apziņa, ka agri vai vēlu ar viņiem tas notiks – galu galā saplīsusi krūzīte ir lielisks iemesls, lai iepriecinātu sevi, iegādājoties citu.
9. Es nedomāju, ka mani vairāk uztrauks dzīves kvalitāte, nevis tās ilgums. Varbūt tas ir personiski un citiem savādāk. Bet tagad, domājot par nāvi, es drīzāk domāju par to, cik ilgi dzīve man būs tik ērta un interesanta, ka vēlme dzīvot nepazūd.
10. Es nedomāju, ka beigšu mēģināt labot citu cilvēku likteņus. Pirmkārt, vecumdienās tam nav laika. Un, otrkārt, gadu gaitā es sapratu, ka dzīve nemitīgi mainās. Vienmēr ir kāpumi un kritumi, panākumi un vilšanās. Bija liels atvieglojums atbrīvoties no atbildības sajūtas “par visu un visiem”, īpaši par tuvākajiem. Tagad es tikai cenšos viņiem sniegt savu mīlestību, bet neiejaucos.
11. Nesapratu, ka, kļūstot vecākai, es mazāk uztraukšos, kad kaut kas noiet greizi. Un ir tik daudz vieglāk. Kad ziņās redzu stāstus par traģēdijām, es, protams, uztraucos. Es varu raudāt. Ja man tuviem cilvēkiem ir problēmas, es centīšos palīdzēt, cik varēšu. Taču ar gadiem uz pasaules notikumiem un cilvēku likteņiem skatos savādāk – redzesloks ir plašāks, saprotu, ka ir prieki un bēdas un dažādi laiki. Ne viss, kas notiek, mani apmierina, bet nez kāpēc tagad tas rada daudz mazāk emociju.
12. Es vienkārši negaidīju, ka novecošu! Ziniet… Pirms daudziem gadiem, kad atbraucu ciemos pie mammas, pēkšņi ieraudzīju, ka viņa ir novecojusi – sejā grumbas, sirmi mati. Es jutos skumji. Bet kāpēc es toreiz nedomāju, ka ar mani notiks tas pats?!
Šie ir mani personīgie novērojumi un neatspoguļo katra pieredzi. Novecošana izraisa dalītas jūtas – esmu pārliecināts, ka tā nav tikai man.