Deviņpadsmitgadīgās Taras Kaliko pazušana uzjundīja visu pasauli – jau no paša sākuma velnišķīgi sarežģītā lieta noveda policiju un Amerikas iedzīvotājus uz nepareizā ceļa, un pat pēc 30 gadiem neviens nezina, kas notika ar meiteni šajā liktenīgajā dienā, un kurš ir vainīgs viņas pazušanā.
1988. gada 20. septembrī Ņūmeksikas universitātes studente Tara Kaliko pastāstīja mātei, ka viņa dodas izbraucienā ar velosipēdu pa mazas pilsētiņas nomalēm ASV dienvidrietumos, un šis ir pēdējais fakts, kas zināms par meitenes dzīvi. Pazudušās Taras operatīvā meklēšana nedeva nekādus rezultātus, un noslēpumainu pierādījumu masa un vesela virkne dīvainu pavedienu tikai sarežģīja izmeklēšanas gaitu. Saliekot kopā visus faktus, mēģināsim izprast vienu no dīvainākajiem gadījumiem Amerikā.
Tara Lī Kaliko dzimusi 1969. gada 28. februārī Belenas pilsētā, kas atrodas netālu no Albukerkas, Ņūmeksikas štatā. Par meitenes ģimeni zināms maz – saskaņā ar izmeklēšanu Tara dzīvoja kopā ar māti Petiju, patēvu Džonu Doelu un brāli Krisu, un viņu visu attiecības bija ļoti uzticamas un siltas.
Runājot par pazudušās meitenes identitāti, pēc ģimenes locekļu teiktā, viņa bijusi ļoti laipna un izpalīdzīga persona. Kopš bērnības Tara centās palīdzēt citiem, labi mācījās un nesagādāja problēmas saviem vecākiem, un, iestājusies Ņūmeksikas universitātē, viņa bija viena no labākajām kursa studentēm un sapņoja saistīt savu dzīvi ar psihiatra profesiju. Turklāt Kaliko paziņas stāstīja, ka meitene pieturējusies pie aktīva dzīvesveida – viņa mīlējusi sportot, regulāri braukusi ar velosipēdu pa pilsētu, daudz staigājusi un mīlējusi plānot savas aktivitātes, plānojot katru savas dzīves minūti.
1988. gada 20. septembrī Tara pamodās apmēram astoņos no rīta, paēda brokastis un gatavojās kārtējam velobraucienam. 9:30 no rīta meitene pastāstīja mammai, ka gatavojas braukt pa savu ierasto maršrutu pa šoseju #47, kā arī aicināja Petiju, taču sieviete atteicās, nolemjot kādu laiku atpūsties mājās. Zīmīgi, ka daži aculiecinieki apgalvo, ka īsi pirms incidenta Petija un Tara sacīkstēs uz ceļa sastapās ar agresīvu braucēja uzvedību, kas vairākas reizes brauca viņiem garām, cieši pietuvojoties, kas Dūlas jaunkundzi ļoti nobiedēja. Tomēr nav pierādījumu, ka šī informācija ir patiesa.
Izgājusi no mājas, Tara Kaliko paņēma rozā velosipēdu “Huffy”, savu “Walkman” atskaņotāju un amerikāņu rokgrupas “Boston” kaseti, sakot mātei sekojošo:
“Ja es neesmu atgriezusies līdz pusdienlaikam, nāciet mani meklēt.”
Tajā brīdī ne Tara, ne viņas māte nedomāja par to, cik pravietiski būs meitenes vārdi. Patija atgriezās pie mājsaimniecības darbiem, un viņas meita mierīgi devās izbraucienā ar velosipēdu, cerot pulksten 12:00 satikt savu draugu un uzspēlēt ar viņu tenisu. Tomēr viņas plāni nepiepildījās.
Kad pulkstenis sita pusdienlaiku, Petija Dūla uztraucās – vienmēr līdz otrajai punktualitātei Tarai jau vajadzēja atgriezties mājās, taču viņas joprojām nebija. Tā kā meitenes māte labi zināja meitas velomaršrutu, viņa devās meklējumos, kas nedeva nekādu rezultātu. Atgriežoties mājās, Petija nekavējoties sazinājās ar policiju, un dažu stundu laikā sākās pilna mēroga izmeklēšana par Taras Lī Kaliko pazušanu.
Atkārtoti izķemmējot meitenes maršrutu, policija neatrada ne Taru, ne viņas velosipēdu, taču detektīviem tomēr izdevās atrast vairākus lieciniekus, kuri apgalvoja, ka redzējuši Taru braucam ar baltu 1953. gada “Ford” pikapu. Automašīna ilgu laiku turējās aiz meitenes, un kādā brīdī viņu panāca, taču joprojām nav zināms, vai Kaliko pazušanā bija iesaistīts automašīnas vadītājs.
Starp citu, pēc pazudušā brāļa vārdiem, viņas ģimene uzreiz sajuta, ka noticis kaut kas šausmīgs: “Mēs ar vecākiem zinājām, ka ir notikusi nelaime. Mēs nezinājām, kas tieši notika, bet izjutām kaut kādas šausmīgas priekšnojautas.
Dažas dienas vēlāk meklēšanas zona tika paplašināta, un detektīvi atrada jaunus pierādījumus – aptuveni četrus kilometrus no Taras mājas tika atrasta kasete, ko meitene tajā dienā paņēma līdzi, un vēl trīsdesmit kilometrus no 47. šosejas – Walkman atlūzas. Pēc Petijas teiktā, Tara apzināti izmeta savas mantas divās dažādās vietās, lai norādītu, kādā virzienā noziedznieki viņu aizveduši, taču tas nepalīdzēja policijai izsekot nolaupītājus.
Neskatoties uz to, ka turpmākajos mēnešos ar departamentu regulāri sazinājās pilsoņi, kuri it kā redzējuši Taru dažādās ASV vietās, visas šīs norādes nedeva rezultātus – izmeklēšana beidzot nonāca strupceļā. Taču viss mainījās 1989. gada jūnijā – toreiz Floridas policija saņēma ziņu, ka vienā no Portsentdžo pludmalēm manīta Tarai Kaliko līdzīga meitene, kura tur atradās kopā ar pieaugušo balto vīriešu grupu. Pēc aculiecinieku teiktā, iespējamā nolaupīšanas upuris uzvedās ļoti dīvaini – bija redzams, ka viņa tur atrodas pret savu gribu un pakļāvās pavadoņu pavēlēm. Detektīvi nekavējoties ieradās ziņojumā norādītajā vietā, taču Taru neatrada, bet, izķemmējot apkārtni, atrada noslēpumainu fotogrāfiju, kas piesaistīja masu uzmanību Kaliko pazušanas lietai.
Attēlā, kas uzņemts ar Palaroid kameru, bija redzama meitene ar līmlenti aizlīmētu muti un sasietām rokām maza zēna (kurš arī bija sasiets) sabiedrībā. Viņas izskats sāpīgi atgādināja Taras izskatu, un turklāt blakus fotogrāfijai gulēja grāmata ar nosaukumu “Mana saldā Audrīna” – meitenes mīļākais darbs, un policisti nekavējoties parādīja kadrus pazudušajai mātei.
Visi bija pārliecināti, ka biedējošajā fotoattēlā ir viņa, un Patija Doela apstiprināja šo faktu. Taču Taras mātes un vietējās policijas viedoklis nesakrita ar Losalamos Nacionālās laboratorijas un FIB ekspertu viedokli – pirmās iestādes darbinieki viennozīmīgi atzina, ka pazudusī meitene attēlā nav iemūžināta, un Federālais izmeklēšanas birojs nekad nav izdevis galīgo spriedumu. Turklāt jautājumus raisīja arī otrās noslēpumainajā fotogrāfijā attēlotās personas identitāte – sākumā detektīvi zēnu sajauca ar pazudušo Maiklu Henliju, bet nedaudz vēlāk viņa mirstīgās atliekas tika atrastas netālu no pazušanas vietas, un šī versija tika atspēkota.
Uz atrastās grāmatas lapām eksperti atrada arī telefona numura nospiedumus – acīmredzot, kāds tajā ciparus pierakstījis, pēc tam izplēsis papīra lapu, taču tās nodrukātas uz nākamās lapas. Izmantojot visus pieejamos resursus, policija identificēja 57 reālus skaitļus, kas varētu būt ierakstīti tieši šajā grāmatā, taču neviens no tiem neļāva detektīviem atrisināt šo noslēpumu.
Taču ar to stāsts nebeidzās – dažus mēnešus vēlāk Kalifornijā tika atrasta līdzīga fotogrāfija, arī uzņemta ar Polaroid kameru, kurā iemūžināta tā pati meitene. Taras māte viņā atkal identificēja savu meitu, taču ekspertiem radās jautājumi – fakts ir tāds, ka attēlā attēlotā meitene izskatījās apmēram 15 gadus veca, savukārt Tarai Kaliko tobrīd bija jau divdesmit. Turklāt pati fotogrāfija uzņemta zemā kvalitātē, un tāpēc tika apšaubīts fakts, ka Petija tajā atpazina savu pazudušo meitu.
Noslēguma akords šajā sarežģītajā lietā bija trešā fotogrāfija, ko detektīvi atrada vienā no ASV dzelzceļa stacijām – tajā jauna meitene, līdzīga Tarai, tumšās brillēs un cepurē sēdēja pie galda pieauguša cilvēka sabiedrībā. Redzot attēlu, Petija Doela nevarēja viennozīmīgi atbildēt, vai atpazīst savu meitu. Šis bija pēdējais vadmotīvs, ko policijai izdevās atrast, neskatoties uz visiem pūliņiem izmeklēšanā.
Visu laiku, kamēr Tara Kaliko tika uzskatīta par bezvēsts pazudušo, daudzas valdības amatpersonas un vienkāršie Amerikas pilsētu iedzīvotāji izvirzīja savas versijas par notikušo – kāds uzskatīja, ka meiteni nejauši notrieca pusaudži, kuri bija pie stūres reibumā, un pēc tam apglabāja viņas līķi. Belēnas apkaimē citi uzskatīja, ka Tara pati aizbēga no mājām kopā ar savu mīļāko, tomēr saskaņā ar populārāko versiju meitene tika nolaupīta un pārdota seksuālā verdzībā, un dažādās ASV vietās atrastās bildes ir pierādījums.
Turklāt žurnālisti vairākkārt mēģināja atjaunot notikumu ķēdi – piemēram, stāsts par Taras pazušanu ne reizi vien parādījās televīzijā un pazīstamās publikācijās, tostarp atspoguļojās Erosa Pulielli dokumentālajā sērijā 48 stundas un tomēr arī citas privātās izmeklēšanas nenesa augļus.
Līdz pat šim brīdim Taras Kaliko pazušanas lieta joprojām ir atklāta, meitenes radinieki nezaudē cerību atrast viņu dzīvu, un gādīgi cilvēki turpina uzdot jautājumus: kas īsti notika tajā neveiksmīgajā dienā un kur viņa ir tagad?