Es uzskatu sevi par humānu cilvēku, tāpēc esmu pārliecināta, ka stulbums ir īslaicīgs prāta stāvoklis. Tomēr citreiz kļūst skumji, ja šis stulbums ir ievilcies kopš neatminamiem laikiem un apkārtējiem vairs nemaz nav jautri.
1.Muļķis runā tikai par sevi
Jebkura komunikācija nozīmē dialogu un nobriedis cilvēks parasti sparot, ka tas ir informācijas apmaiņas veids. Protams, ir situācijas, kad viena cilvēka ēters aizņem daudz vairāk laika. Bet, ja mēs runājam par patoloģisku solo, kad sarunu biedram nav iespējams pateikt ne vienu vārdi, tad ir vairāk kā skaidrs, ka te darīšana ir ar muļķi.
Un nestāstiet man par narcisiem. Šajā gadījumā vienīgais kopsavilkums ir tāds, ka persona nav sapratusi, ka klausīšanās ir svarīgs pieredzes iegūšanas resurss. Turklāt šī īpašība ir fundamentāli nozīmīga jebkurā komunkācijā.
2. Cilvēka ir daudz, viņš ir skaļš
Protams, ka ir cilvēki, kuri ir harizmātiski un skaļi, tomēr svarīgākais, ka šādiem cilvēkiem blakus mums nekad neienāktu prātā doma: “Kā viņš var būt tik dumjš?” Turklāt bieži vien stulbie cilvēki dziļum un jēgas trūkumu aizstāj ar intensitāti.
Iedomājieties: restorāns, blāvas gaismas, cilvēki tērzē, kāds strādā pie klēpjdatora, kādam ir klusa romantiska tikšanās. Šur tur skaņa nedaudz palielinās: cilvēki smejās, sasveicinās… Un pēkšņi starp šo omulīgo troksni sprāgst cauri dāmas balss, kura nepiedienīgi skaļi dalās ar savas intīmās dzīves detaļām. Un neviens no klātesošajiem nevar būt neiesaistīts.
3. Muļķis ignorē otra cilvēka vajadzības
Vai viņam tas ir interesanti? Vai viņš ir noguris? Varbūt viņam nepieciešama pauze? Atgriezeniskās saites nepieciešamības neesamība liecina par infantilu pašapziņu. Šādi sarunu biedri ir kā bērns, kurš nav apveltīts ar empātiju, kurš nespēj saprast, ka mamma ir nogurusi viņu ar ragavām velkot jau astoto kilometru. Tāpēc viņi it kā no vienas puses norāda: “Ja jums kaut kas nepatīk, tad vienkārši pasakiet to.” Un no otras puses ir aboslūti nesaprotoši par situāciju.
4. Stulbs cilvēks no visa baidās
Pastāvīga drošības un komforta zonas meklēšana kavē evolūciju. Jebkurš evolūcijas dzīvais prāts ir izsalcis un atrod veidus, kā risināt sarunas ar savām bailēm. Bet ir dumji ļaut savām bailēm vadīt visu dzīvi. Kaut ko darot cilvēks iegūst pieredzi pa tad, ja tā ir negatīva. Un ticiet, ka cilvēks, kurš nepārtraukti paliek četrās sienās ar TV pulti nekur tālu šajā dzīvē nevar aiziet…
5. Dumjš cilvēks neapšauba savu attieksmi
Iespējams, ka šis ir stulbuma kalngals. Apskatiet jebkuru zinātnes jomu, kā idejas procesa laikā mainās. Kaut kas tiek uzskatīts par patiesu un neapstrīdamu, bet tad kāds cits atklājums visu zināšanu sistēmu pavērš kājām gaisā un šie uzskati sekundē var pārvērsties par maldiem.
Turklāt taisnā ceļa gājēji, kuri neprot būt elastīgi, taisnā ceļā dodas uz Alcheimera slimību.
6. Muļķis realitāti krāso baltā vai melnā krāsā
Kategoriska attieksme, kas reizināta ar spītību, ir stulbuma pazīme. Pustoņu, konteksta un situācijas neatzīšana nav raksturīga gudriem cilvēkiem.
…Šis teksts ir lielisks piemērs. Dalīt cilvēkus gudrajos un muļķos ir ļoti stulbi. Galu galā katram cilvēkam ir savs stāsts un pieredze, kas noved pie konkrētās pieredzes. Katrs no mums reizi pa reizei var uzvesties stulbi, tāpēc labākais, ko varam darīt ir pievērst uzmanību savai iekšējai pasaulei un dot maksimālu labo gribu apkārtējai pasaulei.