Sākumā jāuzsver, ka nav absolūti nekā poztīva, ja esat toksiskas ģimenes grēkāzis. Grēkāža loma var būt specifiska verbālās agresijas forma, kas veidojas ne tikai sabiedrībā, bet arī ģimenē. Tad, kad kāda konkrēta persona vai grupa izstumj kādu, lai tikai uz otra fona izskatītos “perfekti” vai “satriecoši”, tad šis viens subjekts jeb subjektu grupa tiek vainots pie visām likstām un tā, kas veidojas “nepareizi”.
Daži cilvēki dalād savā pieredzē, kad cietuši no vecāku verbālās agresijas, un šajās attiecībās pildīja grēkāžu lomu.
Kā šāda uzvedība ietekmē bērnu attīstību
Tas, cik kaitīga ir grēkāža loma meitas vai dēla attīstībai, daļēji ir atkarīgs no personības un attīstības dinamikas jaunībā un vēlāk.
Kāda meita atklāja, ka viņa saprata, kas ar viņu notiek septiņu vai astoņu gadu vecumā: “Mana māte necentās mums izrādīt vienlīdzīgu vērtējumu; viņa deva priekšroku manai vecākajai māsai, kura nevarēja darīt ļaunu, un viņa pastāvīgi vainoja mani, ka neesmu pietiekami laba. Šis viss negodīgums mani mulsināja, un es aktīvi meklēju pozitīvas atsauksmes ārpusē, lai kompensētu mājās notiekošo. Mans tēvs nepievienojās apvainojumiem, tāpēc vismaz tas palīdzēja.”
Bet cita meita, kurai tagad ir 46 gadi, apraksta, kā viņa jutās “nepareiza”: “Es godīgi ticēju katram vārdam, ko par mani teica mana māte un brāļi un māsas, līdz devos uz terapiju pēc drauga ieteikuma, kad man bija 30 gadu. Es vainoju sevi par visu un nevarēju ne par ko lepoties. Kad notika kaut kas labs, es domāju, ka tā ir nejaušība. Kad es kādam patiku, es par to šaubījos. Kad kaut kas nogāja greizi, es zināju, ka esmu to izdarījusi, jo biju kļūdaina un nepilnīga.”
Dēls, kuram tagad ir 50, uzskata, ka pateicoties savai grēkāža lomai dzīvē guvis panākumus: “Mans tēvs un mani brāļi mani ietekmēja, un, lai gan mani iebiedēja, es biju liels bērns un spēju sevi aizstāvēt. Bet, galvenokārt, es negribēju būt ar viņiem vai līdzināties viņiem, un šī pārliecība manī nostiprinājās ļoti agri. Es biju pirmais koledžas absolvents un pēc tam devos uz medicīnas skolu. Nekas no tā nebija nejaušs. Es neesmu runājis ne ar vienu no viņiem gadiem ilgi.”
Gandrīz visi bērni, kuri ģimenē ir pildījuši grēkāža lomu, emocionāli ap sevi veido biezu aizsargslāni un ir pakļauti sevis nicināšanai, pat ja viņi apzinās, kā pret viņiem izturas un cik tas ir netaisnīgi. Piederības sajūtas laupīšana ģimenei viņos atstāj skumjas pēdas un var viņus nomākt pieaugušā vecumā. No vienas puses šādi cilvēki aktīvi strādājot var sasniegt augstas virstotnes, lai atspēkotu vecāku redzējumu par sevi, tomēr no otras puses viņi var būt tik ļoti integrējuši negatīvos vērtējumus sevī, ka sevi vērtē pārāk zemu un par katru cenu izvairās no neveiksmēm. Nav šaubu, ka šādos cilvēkos gruzd emocionālās un psiholoģiskas brūces.
Skaidrs priekšstats par toksisku ģimeni
Šajā visā var atrast arī kādu sudraba maliņu. No visiem bērniem, kas aug kopā ar verbāli aizskarošu vecāku vai vecākiem, grēkāzis bērns, visticamāk, samierinās un atpazīs toksiskos ģimenes dinamikas modeļus. Viņš vai viņa, visticamāk, meklēs palīdzību, lai izārstētos no šiem modeļiem un to sekām, atšķirībā no viņa brāļiem vai māsām, kuri ir absorbējuši ģimenes stāstu, uzvedību un vērtības. Paradoksāli, bet grēkāzis bieži vien ir vienīgais bērns ģimenē, kuram ir iespēja izveidot veselīgas un noturīgas attiecības, tiklīdz viņš vēršas pēc palīdzības.
Tas ir tāpēc, ka, pat nebūdami grēkāži, pārējie bērni ģimenē mācās no verbālā varmākas. Viņi uzzina, ka būt pasargātam no ļaunprātīgas izmantošanas un saņemt atbalstu ir darījums, nevis pašsaprotama aizsardzība; viņiem to atgādina, redzot, kā izturas pret grēkāzi. Viņiem rodas empātijas deficīts, normalizējot verbālo vardarbību, savā ziņā kļūstot par līdzzinātāju vai dažreiz iesaistoties vainošanas spēlē. Viņi mācās apspiest savas emocijas un turēt mēli aiz zobiem. Ja ir iecienīts dēls vai meita, vai viens no viņiem, šie trofeju bērni zina, ka mīlestību var nopelnīt, piepildot vecāku cerības. Viņi dzīvo pasaulē, ko pārvalda ārēji sasniegumi un tas, kā viņi izskatās citiem. Kas viņi patiesībā ir, tam nav nozīmes, tāpēc viņu pašcieņa balstās uz trausliem pamatiem. Trofeju bērni neko nezina par introspekciju un vēl mazāk par savu patieso būtību. Viņi izmanto šos garīgos modeļus savās pieaugušo attiecībās, jo viņi nevēlas skatīties tālāk par to, ko viņiem stāsta ģimenes mitoloģijas.
Tiklīdz grēkāži ir sasnieguši pilngadību un pametuši mājas, viņi kļūst par ģimenes melnajām avīm. Viņu pūles mēģināt izkropļot ģimenes mitoloģijas, tiks sagaidītas ar dedzīgu noliegumu un atriebību. Turklāt apsūdzot grēkāži tikai nostiprina pārējās ģimenes saites un attiecības. Par viņiem saka: “Viņa vienmēr bija traka, pat bērnībā”; “Neviens nekad nevarēja ar viņu tikt galā. Viņš vienmēr bija fantāzijai uzticīgs melis”; “Visnepateicīgākais cilvēks”; “Viņa nekad nav vēlējusies būt daļa no ģimenes” utt. Turklāt ģimene, visticamāk, nerīkosies klusi un neignorēs. Viņi bieži rīkos nomelnošanas kampaņu un izmantos citas taktikas, lai diskreditētu pieaugušo melno avi. Bieži vien grēkāzim neatliek nekas cits kā nekontaktēties.
Taču, kā daudzi no viņiem ir pierādījuši, grēkāzis bērns bieži spēj veidot ļoti atšķirīgu pieaugušo dzīvi bez verbālas vardarbības un sajūtas, ka šīs spirāle jāturpina attiecība uz savu ģimeni. Šajā ziņā grēkāzis vairāk līdzinās fēniksam, kurš spēj pacelties no liesmām.