Vai mīlestība ir akla un neatstāj mums iespēju pretoties jūtām? Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, mūsu varone atzīst: viņa nekad nevarēja iedomāties, ka piekristu attiecībām ar precētu vīrieti. Un tomēr tās ilga vairākus gadus. Gadu pēc šķiršanās viņa nolēma dalīties personīgā stāstā.
KĀ TAS BIJA
Ir sievietes, kurām nav pat aizdomas, ka viņu vīrietis ir precējies. Sāp zināt patiesību, bet piedzimst veselīgs aizvainojums un dusmas, kas dod spēku izkļūt no attiecībām. Manā gadījumā tas tā nav. Vīrietis jau no paša sākuma bija pret mani godīgs, zināju, ka viņam ir sieva un pusaudzis dēls. Atskatoties, es saprotu, ka patiesībā viņš man neko nesolīja. Pat tad, kad runājām par nākotni, tie bija neskaidri sapņi. Pārsvarā manējie, bet viņš tiem vienkārši netraucēja.
Mēs satikāmies ballītē ar draugiem. Izgāju uz balkona uzpīpēt un jau jutu, ka viņš izmantos šo iespēju, lai parunātos ar mani vienatnē. Kad viņš pacēla šķiltavas, es redzēju viņa saderināšanās gredzenu. Jau no pirmā brīža tas bija viegli – tā bija tā siltā pievilkšanās vēsma, kuru var pārvērst tikai patīkamā, smaidošā atmiņā. Viena vakara piedzīvojums, kas izvēršas tikai iztēlē un nespēj salauzt tavu dzīvi. Bet mēs atļāvāmies iet tālāk.
Galu galā mīlestība patiešām ir kā ēteris – tai ir tāda pati sitiena spēja, augsta nepastāvība un, iespējams, tāpēc – izvēles nejaušība. Šķiet, ka precēts vīrietis ar pienākumiem, vajadzība lielāko dzīves daļu pavadīt nevis ar mani – tas nav tas, ko es gribēju sev. Un tomēr es nevarēju no tā atteikties.
Tajā vakarā viņš mani aizveda mājās un gandrīz uzreiz nosūtīja ziņu: “Es priecājos, ka satikāmies.” Nākamajā dienā viņš uzaicināja uz vakariņām. Jautāju, ko viņš atbildēs, ja viņam jautās, kur viņš pavadīs vakaru? Viņš paņēma manu roku un pēc pauzes atbildēja, ka vienmēr atradīs man laiku.
Manis dēļ viņš ir gatavs aizmirst sievieti, ar kuru viņam ir nozīmīga pagātne. Tiesa, jautājumu vajadzēja uzdot savādāk: “Ja man ir tik labi, kāpēc viņš viņu nepamet?” Vairākus nākamos gadus es dzīvoju pastāvīgās emocionālās šūpolēs, kas mani pamazām iznīcināja, lai gan es atteicos to atzīt.
Tajos periodos, kad viņš sūtīja savu sievu un bērnu atpūsties, mēs pavadījām visas dienas kopā, un es jutu, ka viņš mani mīl. Tomēr lielāko daļu laika tas tā nebija. Cik reizes es viņu gaidīju un pēdējā brīdī uzzināju, ka viņš nenāks. Bērns saslima. Viņš apsolīja sievai kādu apciemot. Tikās ar draugiem. Un, kad viņš par to ziņoja, viss iekšā sabruka.
Pie šīs sajūtas nav iespējams pierast. Es ar to tiku galā savādāk. Reizēm mēģināju “savākties” un izlikties, ka nekas nav noticis. Sāku zvanīt draugiem, mēģināju kaut kur iziet ārā – lai tikai nebūtu jābūt mājās. Dažreiz es vienkārši iekritu gultā un mehāniski skatījos seriālu. Bet arvien biežāk es atvēru pudeli. Vienatnē.
Man kā atkarīgajai vajadzēja nolasīt viņa vēstījumu, kas varēja atnākt pat nakts vidū. Gaidu īsu tikšanos pilsētā. Es mēģināju ar viņu šķirties, bet viņš atkal piezvanīja. Atgriezās…
Tas atkārtojās vairākas reizes, līdz kādu dienu sajutu, ka man vairs nav spēka tā turpināt dzīvot. Paņēmu atvaļinājumu un aizlidoju uz tālu salu. Lūdzu viņu nemeklēt mani un atradu spēku izdzēst viņa ziņas.
Patiesībā, tā bija visīstākā atbrīvošanās no atkarības, kad tu pārdzīvo neizbēgamo izgāšanos. Es gāju maziem solīšiem, pamazām iemācījos pamosties un nemeklēt viņa ziņas, nesarauties no cerībām no katra zvana. Grūtākais bija atzīt: mums nav nākotnes. Mūsu attiecības veidojas nevis realitātē, bet gan manā fantāziju pasaulē.
KO ES ZAUDĒJU UN KO IEGUVU
Sajūtu un pārdzīvojumu pieredze ir vienīgais, ko es ieguvu. Un, ja esmu godīga pret sevi, viss pārējais ir mans zaudējums. Izrādās, ka visi dzīves plāni: kopīgas brīvdienas, ceļojumi, nedzimušais bērns, par kuru tik ļoti sapņoju – tas viss tika nolikts uz “stop”. Tajā pašā laikā vīrieša dzīve neapstājās: viņš audzināja dēlu, turpināja attiecības ar sievu, veidoja biznesu. Un mana dzīve sastāvēja tikai no jūtām, kurās es burtiski degu.
Pašvērtējums
Es centos būt pēc iespējas ērtāka, lai viņu nepazaudētu, nelēmu sevi pazemojumam, kad pastāvīgi gaidīju un pēc tam steidzos izbaudīt tikšanos. Tajā pašā laikā bez cieņas pret savām interesēm un personīgo laiku. Lai kā es sevi maldināju, pašapziņa kritās.
Vainas apziņa un stress
Tagad daudzas sievietes tiek pierunātas pie domas: ja neizdevās izveidot ģimeni, varbūt tā nemaz domāta sievietei, bet ģimene ir vīriešu izdomātas paternālistiskas pagātnes relikts. Izmēģiniet viesoties laulībās. Arī es iekritu šajā pašapmāna slazdā, pārliecinot sevi, ka šādas attiecības man atstāj vairāk laika sev. Taču pēc kāda laika mīts par pašpietiekamību sabrūk.
Jūs vēlaties iepazīt viņa draugus un vecākus, iepazīstināt viņu ar mammu un vidi, neizvēloties īpašus vārdus. Tas viss rada vainas apziņu un spēkus, liekot atkal un atkal staigāt pa apburto loku – līdz atrodi spēku to atzīt un sper pirmos soļus ceļā uz atbrīvošanos no atkarības.