Viņi izskatījās kā paraugģimene: kopīgi izveidoja biznesu, iegādājās māju, audzināja bērnus. Kas pamudināja sievieti pēdējā grūtniecības mēnesī pamest ģimeni? Stāsta pati varone.
Dēls sēž uz soliņa grupas ģērbtuvē.
-Tu pie visa esi vainīga, – viņš kliedz. Seja sarkana, acis pilnas ar asarās.
Tā vietā, lai uzvilktu bikses, viņš ar tām vicinās un prasa:
-Paskau tūlīt! Kur ir priekša un kur aizmgure?
Man gar degunu aizlido bikses. Jau divus gadus viņš prot pats saģērbties.
-Tu pie visa esi vainīga!
Es klusēju. Pirmie seši mēneši pagāja reaģējot uz kaprīzēm. Tagad esmu iemācījusies saņemt sevi rokās, kas gribas aurot vai pat iepļaukāt kādu.
-Tu man nepalīdzi! Tu pie visa esi vainīga!
Es domāju, kas par lietu. Kā spiež krūtis. “Cieties, viņam ir vēl sāpīgāk,” saku sev, saproto iemeslu. Punkts. 10 dienas padzīvoju pie tēta, kurš divus gadus nevar man piedot šķiršanos un izlej savas sāpes uz bērniem.
-Jā, protams, vainīga esmu es, – atbildu cik mierīgi vien iespējams un glaudu dēlam muguru, – ja nebūtu manis, arī tevis nebūtu. Tāpēc, ka tevi dzemdēju es!
5 minūtes pacietības un kliedzieni norimst. Bikses, zeķes un kedas ir mugurā. Dēls ir novadījis spriedzi un nu priecīgs skrien uz treniņu.
Es nepaķeru telefonu, lai gan mana roka jau sāk taustīties par rokassomiņu. Es gribu nolādēt (ko 99% kā labi audzināta dāma nedarīšu) to otro “vainīgo”, ka mūsu bērni ir nākuši pasaulē. Viņi ir trīs. Meitiņa piedzima īsu brīdi pirms konflikta.
Lasi arī: 13 pazīmes attiecībām, kurām nav nākotnes
Mūsu laulības šķiršanai iemeslu ir daudz. Viens no tiem – mūsu vēlme būt ideāliem. Ideāli laulātie, ideāli vecāki. Un iespējams, ka tieši mans stāsts kādam labāk palīdzēs sadzirdēt trauksmes zvanu. Un atrodiet sevī spēku kaut ko mainīt, līdz nav par vēlu…
Kad es aizgāju?
Kad es beidzot izlēmu šķirties, vecākajam dēlam bija 4,5 gadi, vidējam – 2,5 gadi (viņš ģērbtuvē vicināja drēbes), mana meita gatavojās dzimšanai. Kad saku, ka atstāju vīru ar trim maziem bērniem, sievietes parasti ir šokā, un vīrieši smalki mēģina slēpt savu attieksmi pret šādām lietām.
Un frāze no pazīstamas divu bērnu mātes: “Es jau sen būtu šķīrusies, bet kur es iešu viena ar viņiem?” vēl nesen skanēja normāli. Kad sieviete finansiāli ir atkarīga no vīrieša, viņa pēcnācēju drošības labad piekāpjas faktam, ka viņu neapmierina laulība un partneris. Citām tik lielu lomu nospēlē materiālā atkarība no laulātā, bet nevēlēšanās sāpināt bērnus un bailes no nosodījuma. Nevēlēšanās atzīt neveiksmi projektā ar nosaukumu “ģimene”.
Es aizgāju, sadedzinot visus tiltus. Es būtu varējusi palikt ģimenē, kļūstot par staigājošu līķi, kas ir gandrīz vienaldzīgs pret apkārt notiekošo.
Kā tas notika?
Dīvainā kārtā viss sākās ar vēlmi būt laimīgai. Un ar vēlmi izveidot savu biznesu. Kad mans nākamais vīrs gribēja, lai es ar viņu braucu uz citu pilsētu, vecāki centās mani atturēt. Mamma baidījās, ka netikšu galā. Ka mūsu attiecības beigsies pēc trīs gadiem. Tad es sev teicu (acīmredzot, lai mazliet arī iespītētu mammai): “Es būšu laimīga!”
Mamma kļūdījās. Mēs kopā nodzīvojām nevis 3, bet gan 11 gadus. Pat vairāk kā mana mamma, kļūdījos es. Nokļuvusi pozitīvās domāšanas slazdā, es centos saskatīt labo gan savā vīrā, gan situācijā.
Es centos nepamanīt, ka visi viņa stāsti ir par mānīgām sievām un sliktām mātēm uz labu vīriešu fona. Manu ego sildīja doma: “Tā kā viņš ir tik vīlies sievietēs un izvēlējies mani, tad es esmu īpaša.” Pieņēmu viņu tādu, kāds viņš bija. Es sekoju viņa vērtībām un principiem, atsakoties no saviem.
Vīrs mēdza sacīt, ka, ja sieviete nepelna pati naudu, tad viņa ir parazīts, kura sēž uz vīra kakla. Un es iemācījos pelnīt naudu. Mērķis bija izveidot savu biznesu, kuru varu vadīt attālināti, lai pārvāktos ārpus pilsētas. Augsti mērķi, kai citos raisīja apbrīnu.
Tā arī bija: dzīve turpinājās. Kad situācija to prasīja, es iemācījos dzīvot Spartas apstākļos. Dažreiz nebija ko ēst. Mēs praktizējām veselīgu gavēni jeb badošanos. Un dzīvojām pēc principa: nav parādu un aizņēmumu. Mēs nelūdzām palīdzību pat no vecākiem. Mums nebija draugu, jo mums tam nebija laika: mēs virzījāmies uz mērķi.
Pat tad, kad man astotajā mēnesī bija jādodas uz “aukstajām izpārdošanām”, vīrs nepieļāva domu, ka man kāds varētu palīdzēt. Tas novērsīs mūs no mērķa, atmetīs atpakaļ. Un es nespēju viņu nodot, lai arī man bija tik fiziski un emocionāli grūti. Es darīju to, ko no manis prasīja. Vīra izturība bija apbrīnas vērta. Un es viņu apbrīnoju. Viņš bija cīņu biedrs. Tikai pēc 10 gadiem es sapratu, ka kopdzīve ar viņu ir bijusi cīņu cīņa.
Paralēli biznesam mēs veidojām ģimeni. Viņš bija ģimenes galva un stratēģis, viņš pieņēma lēmumus un uzņēmās atbildību. Viņš uzņēmās hipotēku. Tad kāpēc mani pārņēma bailes? Jo ar zīdaini uz rokām es aptvēru, ka no maniem biznesa ienākumiem ir atkarīgs tas vai mēs šo hipotēku varam nosegt. Bailēs par bērniem es sevi vēl vairāk liku darbos: darbs, bērni, dārzs. Es arvien vairāk sāku izskatīties pēc zirga nevis sievietes. Un nebija laika uzdot lielos dzīves jautājumus.
Pat tad, kad hipotēka tika nomaksāta, es nevarēju apstāties, lai uzdotu sev tik būtiskus jautājumus: kāpēc mūsu kopdzīvē ir tik maz kopīga? Kur ir prieks? Vai pietiek tikai ar sarunām par naudu un bērniem?
Kāpēc lēmumu, kurus pieņēmām “kopā” beigu beigās gulstījās tikai uz maniem pleciem? Piemēram, mēs nolēmām, ka bērniem nevajadzētu valkāt vienreizlietojamās autiņbiksītes. Bet kurš cēlās piecas reizes naktī, lai autiņus mainītu? Kurš skrēja ar ratiņiem mājās -25 °C, jo bērns bija apčurājies?
Lasi arī: Vēlā mīlestība un “tukšās ligzdas” sindroms: Vai vecumdienās mīlestība ir iespējama?
Pirmo reizi man kaut kas iedeva pa galvu, kad mūsu pirmajam bērnam tika liegta piekļuve attīstības nodarbībām, jo viņš trešo reizi aptaisīja Montesori centra paklāju. -Nu tad neved viņus uz nodarbībām, – teica vīrs. Man šķita neiedomājami atņemt bērnu izglītību un attīstīt kāda dumja principa dēļ. Es nopirku vienreizlietojamos autiņus vismaz valkāt 1 stundu centrā.
Otro reizi es neprotestēju. Tikko sākās jauns domāšanas process, kad apziņā iezagās biedējoša doma: “Un kas notiks ar mani un bērniem (tajā laikā viņi bija divi), ja kaut kas notiks ar manu vīru?”
Es sāku atgūt spēkus, meklēt iespējas, apzināties vēlmes. Devos uz treniņiem, meklēju kaut ko tādu, kas man liktu justies dzīvai. No darba zirga, ko spīdzināja dzīve, tas sāka lēnām pārvērsties par dzīvu cilvēku. Es sāku (pirmo reizi 10 gadu laulības laikā) lasīt grāmatas ne tikai par reklāmas tekstu rakstīšanu, pārdošanu un par bērniem, bet arī grāmatas, kas man patīk. Es nopirku klēpjdatoru un priecājos par pavasari, jo nevarēju nosēdēt mājā, bet gan zem mūsu dārza ziedošajām ābelēm. Es jutu, kā mans īstais “es” atgriežas pie manis.
Un es arī iemīlējos un gribēju pamest ģimeni. Apkārtējie cilvēki, protams, nosodīja, un mani vecāki atteicās atbalstīt, sakot: “Centied saturēt ģimeni kopā. Jums ir bērni.” Sāpēja, ka mani vecāki nebija manā pusē. Kas tad vispār ir man? Vai tiešām visa pasaule ir pret to?
Klausījos vecāku strīdos. Pusgadu, kamēr mēs centāmies glābt ģimeni, mans vīrs man dāvināja ziedus un pat vienu reizi mani aizveda uz restorānu 170 km attālumā no mājām. Viņš mani pārsteidza ar brokastīm, veica masāžu, dāvāja grāmatas par to, kā būt kārtīgai sievai.
Bet es nespēju piedot ne sev, ne viņam par tām pārcilvēciskajām pūlēm, kuras biju 10 gadus virzījusi mūsu kopīgajos mērķos. Turklāt sieviete, kurai bija jāiemācās noliegt savas vēlmes manī mira pārāk sāpīgi. Un škita, ka man nav kur iet, jo dzīvojām tālu no pilsētas.
Trešo reizi es to neizturēju. Es atteicos rakstīt pārdošanas tekstus par tēmām, kas mani jau sen vairs neinteresēja. Jā, teksti mūs pabaroja. Bet pats process no manis paņēma tik daudz, ka to nevarēja izmērīt naudā. Manī it kā izveidojās milzīgs melns caurums, caur kuru jaudīgs putekļu sūcējs izsūknēja dzīvesprieku un morālo spēku.
Es biju 7. grūtniecības mēnesī un nolēmu (kāpēc tā, ja?!), Ka man ir tiesības vismaz reizi būt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā. Atteicos atkal paplašināt melno caurumu sevī.
Mans vīrs (un biznesa partneris vienā) mēģināja mani pierunāt “atgriezties biznesā”. Pirmo reizi viņam neizdevās mani pārliecināt. Es nolēmu pārtraukt būt cīņu draugs, cīņu biedrs. Es gribēju būt un justies kā Sieviete. Es gaidīju meitu. Tas palielināja atbildību.
Tas, ko es viņai varu dot tagad, kamēr viņa ir manī, ir enerģija un veselība. Es negribēju, lai melnais caurums paņem to, kas domāts mazulim. Es mēģināju to izskaidrot savam vīram. Bet 10 gadus es neesmu iemācījusies runāt viņam saprotamā valodā par to, kas man ir kritiski svarīgs. Un es teicu: “Iemācies rastīt pats.” Un turējos kā klints, bet vīrs man neticēja.
Un es salūzu tad, kad mums mēnesi no vietas bija jāpārtiek no makaroniem. Tomēr tad, ka manu nopelnīto vīrs atsacījās man dot, man bija vajadzīgs sakopot visus iekšējos spēkus, lai pieņemtu galīgo lēmumu.
Priekš manis ģimene bija kaut kas svēts. Laulības šķiršanu es uztvēru kā neveiksmi un kaunu. Dzīves vērtību sabrukums. Tomēr dzīve kopā ar kādu, kurš noliedz tevi ir kā pašnāvība. Un es izglābos. Saņēmu palīdzību no psihologa, paziņas un vecākiem, es sāku cīnīties par tiesībām būt pašai.
Kad šķīrāmies, uzzināju, ka apkārtējie mūs uztver kā ideālu ģimeni. Vīrieši mani minēja kā piemēru savām sievām. 10 gadus es centos būt ideāla un patiesi uzskatīju sevi par laimīgu. Un izrādījās, ka ar apbrīnu un pašaizliedzīgu “zemes aršanu” ģimenes labā es tikai uzpūšu vīrieša ego neticamos apmēros.
Mana atbildība ir tajā, ka nezināju, kā runāt par savām vajadzībām un nesapratu, ka nerunāšana par tām ir nāves spriedums. Un tas ir jādara jau attiecību sākuma posmā. Diezvai pēc 10 gadiem ir iespējams pārkvalificēties.
Tieši mēs iemācām citiem cilvēkiem, kā izturēties pret mums un kā nē. Kopš pirmās tikšanās un visu dzīvi. Mēģinājums maldināt dabu ir izgāzies. Kad pārstāju “šķist” un sāku vienkārši “būt”, izrādījās, ka mans vīrs mani nevar pieņemt. Viņš ar visiem līdzekļiem mēģināja mani iedabūt atpakaļ vecajā maisā, bet tas vairs nebija variants.
P.S. Es joprojām esmu par ģimeni. Neesmu šķiršanās atbalstītāja. Patiešām, ir biedējoši ielūkoties bērnu dvēselēs, kuru vecāki ir šķīrušies. Bet diezvai ir labāk to bērnu dvēselēs, kuru vecāki ir pārvērtušies par “dvēseles manekeniem”.
Esiet iejūtīgi pret tuvākajiem un pret sevi. Ģimene nav tikai sabiedrības vienība. Ļaujiet tai kļūt par vietu, kur visi ir laimīgi.