Visticamāk, ka šis raksts sievietēm nepatiks. Lai arī mani centieni to uzrakstīt pēc iespējas maigāk bija raženi, tēma ir asa kā naža asmens un neiztikt bez ievainojumiem. Es mierinu sevi ar domu, ka šī raksta mērķis ir apgaismība. Tikai un vienīgi.
Ļoti bieži nākas saskarties ar sievietes pozīciju: “Es savu vīru cenšos pārāk bieži neslavēt. Citādi viņš kļūst pārāk lepns,” visā visumā – jā – es piekrītu, ka vīru nevajag slavēt. Uzslava ir darbība (glaimojoša atsauksme, apstiprinājums), kuras virzītājs ir kāds, kurš apstiprinājumu dod un zina, kā to izdarīt pareizi. Vienkāršāk sakot – tas ir vecāku un bērnu līmenis. Tā kā sieviete nav vīrieša vecāks, tad nevajag slavēt. Šajā niansē es patiešām sievietes atbalstu. Slavēšanas vietā lieliska ir apbrīnošana (prieka, gandarījuma sajūta, novērtēšana). Tas jau vairāk atgādina vienlīdzīgas attiecības starp diviem pieaugušajiem.
Taisnība? Viss ir lieliski, ja sieviete izjūt pacilājošu gandarījumu par savu vīru? Kad viņu aizrauj viņa veiklība pienaglot plauktu un pārvietot skapi? Kad viņa apbrīno viņa spēju ielikt netīrās zeķes veļas grozā, par to nemitīgi neatgādinot?
Arī es domāju, ka tas ir labi.
Pozīcija, kas saindē daudzu vīriešu dzīves
Bet izrādās, ka esmu mazākumā (un ne tikai tāpēc, ka cilvēki nesaprot atšķirību starp uzslavu un apbrīnu tīri verbālā līmenī). Izrādās, ka lielākā daļa cilvēku dod priekšroku turēt savu partneri melnā vagara lomā (un, pārsniedzot raksta robežas, es atzīmēju, ka gan vīrieši, gan sievietes cieš no šīs kaites).
Jo vairāk es dzīvoju un piedzīvoju, jo ilgāk strādāju par psihologu, jo vairāk pārliecinos par to, ka sievietes un vīriešu zināmi paterni nav artefakti. Vēl vairāk – tā ir attiecību norma. Tā domā un rīkojas vairākums.
Pozīcija: “Labāk neslavēšu, citādi paliks iedomīgs un lepns!” nopietni saindē daudzu vīriešu dzīves. Pateicoties šai nostājai, daudzi vīrieši dzīvo pastāvīgā nespējas apziņā. Un viņš pelna pārāk maz, pareizi neaudzina bērnus, darbs ir truls, draugi ir idiņi, un viņš pats arī kaut kāds greizs un nepareizs.
Visu laiku pārmetumi. Labākajā gadījumā klusums.
Patiešām nav jau te ar ko lepoties. Nebūs tas gadījums.
Pie kā tas noved? Daudzi intoksicējas, piemēram, ar alkoholismu un datorspēlēm. Alkohols ļauj aizmirst, savukārt datorspēles dāvā kompetences sajūtu. Un līdz piecdesmit gadu vecumam kā ķieģelis uz galvas uzgāžas atskārsme: “Es neesmu dzīvojis savu dzīvi!” Un vīrietis pamet sievu.
Lasi arī: Sajūta, ka pasaule brūk zem kājām: 3 izejas no bezpalīdzības stāvokļa
Ja ir gudrāds – aiziet ātrāk.
Tā sieviete zaudē savu vīru. Lai mēs būtu lietas kursā, tad vīrieši vienprātīgi nepamet ģimeni. Ja vīrietis netiek sists un nebarots, viņš savā ģimenē būs līdz savu dienu beigām. Vīrieši (kopumā) ir daudz apņēmīgāki kā sievietes – sieviete var gadiem ilgi dzīvot kopā ar vīru, kurš viņu sit (kas, manuprāt, nav pareizi).
Savukārt vīrietis parasti aiziet. Vīrietim nepatīk šāda attieksme.
Dzirdu, dzirdu iebildumus. Tie skandina, ka vīrietis taču aizgāja, sievietes viedokli nedrīkst ignorēt un var paļauties tikai uz sevi. Un šādi pārmetumi var gāzties tonbām. BET – ir nepieciešama masveidīga pārkvalificēšanās!
Visinteresantākais visā šajā stāstā ir jautājums, kāpēc sievietes to dara? Kāpēc sieviete vīrieti tur kā melno vagaru un pārliecina, ka, ja par daudz slavēs, tad paliks lepns? Jo beigu beigās rezultāts taču ir nožēlojams, vai ne?
Atbilde ir viekārši – spēks.
Īsi sakot, ja slavēs, tad vīrieša pašapziņa palielināsies (neatkarīgi no tā, kā mēs pret to izturamies). Sieviete domā, ka tik ilgi, kamēr vīrietim ir zems pašvērtējums, viņš nekur nedosies (vismaz tā viņa domā). Bet pienāk brīdis, kad ikviens vīrietis saprot, ka prot pastāvēt…
Sieviete mēģina kontrolēt vīrieša pašcieņu. Viņai šķiet, ka tas dod viņai varu un ļauj kontrolēt. Un kontrole dod ilūziju (tikai ilūziju!) par šādu attiecību ilgtspēju un uzticamību. Tā rada ilūzija, ka viņa nekad vīrieti nepazaudēs.
Ak, un sieviete nemaz nedomā, ka šādi paterni dabiski saindē attiecības. Turēt pakļāvīgu vīrieti aplami kļūst svarīkāg par laimi.
Tas, starp mums runājot, ir vienkārši biedējoši.
Tomēr tā ir ar jebkuru spēku. Lielākajā daļā ģimeņu un pāru galvenais attiecību saturs ir pastāvīga cīņa par varu. Visizplatītākā sieviešu manipulācija ir dzimums. Visizplatītākā vīriešu manipulācija ir nauda. Protams, tas nav viss arsenāls, tikai visizplatītākais.
Visi vēlas varu. Atšķiras tikai satveršanas un turēšanas veidi. Izeja?
Mīlēt, nevis karot (make love, not war).
Visvienkāršākais un primitīvākais – apbrīnojiet savu partneri (viņu pašu, viņa sasniegumus, hobijus un pat draugus) un pārtrauciet viņu kontrolēt.
Rezultāti būs iespaidīgi, es garantēju.
Nu, es piebildīšu par tām sievietēm, kuras tomēr domās saplēsa šo rakstu un uzmanīgi to neizlasīja. Jā, viss ir pareizi. Vīrieši arī mīl turēt sievas kā melnās vagarenes. Un tas, protams, ir pretīgi. Attiecības ir vērtīgas, ja tajās ir mīlestība, cieņa un līdzvērtīga divvirzienu plūsma, viss cits smaržo pēc kā cita…
Pāvels Zigmantovičs