Viņi nesteidzas satuvināties ar citiem cilvēkiem, baidās no uzticamām attiecībām, izskatās spēcīgi un neaizsniedzami… Tās visas ir kontratkarības pazīmes, kas pēc ģimenes psihoterapeites Valentīnas Moskaļenko domām ļoti bieži savienojas ar līdzatkarību. Grāmatā “Man ir savs scenārijs. Kā padarīt savu ģimeni laimīgu” eksperte skaidro, kā tas notiek.
Es sāku ievērot kontratkarības pazīmes pēc iepazīšanās ar amerikāņu psihologu-praktiķu Berija un Dženeja Vainholdu grāmatu “Bēgšana no tuvības. Jūsu attiecību atbrīvošana no kontratkarības – līdzatkarības otras puses”. Tajā autori izklāsta savu “attīstības sistēmas teoriju”: pēc viņu domām gan katrs cilvēks, gan visas cilvēku kopības (ģimenes pāri, grupas, organizācijas, nacionālās valstis) iziet četrus attīstības etapus:
- līdzatkarība,
- kontratkarība,
- neatkarība,
- savstarpējā atkarība.
Lai cilvēks varētu pāriet uz nākamo etapu, iepriekšējam jābūt pabeigtam.
Līdzatkarības etaps veidojas no ieņemšanas brīža līdz sešu mēnešu vecumam, ja bērnam nav izdevies izstrādāt pieķeršanos vecākiem. Tas notiek tajās ģimenēs, kur vecāki nerēķinās ar bērnu vajadzībām un nesniedz bērnam beznosacījumu mīlestību, biežu ķermenisko un acu kontaktu.
Bet tā ir svarīga nepieciešamība: jebkuram bērnam vajag, lai viņu bieži paņem rokās, pieskaras, dzied viņam, glāsta galvu un mīļi ar viņu sarunājas. Jau šajā vecumā ar cieņu ir jāuztver bērnu jūtas un viņu pirmie centieni iepazīt pasauli.
Ja viņi to visu nesaņem, tad pieaugušā vecumā viņos attīstās līdzatkarības ieradumi, viņi stājas līdzatkarīgās attiecībās, tādā veidā cenšoties apmierināt vajadzības, kas bērnībā tikušas atstātas bez ievērības.
Vairums manu klientu, kas uzauguši problemātiskās ģimenēs, apvieno līdzatkarības un kontratkarības pazīmes
Kontratkarības etaps sākas apmēram sešu – septiņu mēnešu vecumā un turpinās līdz trīs gadu vecumam. Bērni sāk fiziski un emocionāli iziet no vecāku aprūpes. Viņi izjūt dabisku ziņkāri par pasauli, tiecas pēc patstāvības un pretojas visam – barošanai, ģērbšanai utt. Tādēļ šo laiku sauc arī par “divgadnieku krīzi”.
Bērna devīze šajā vecumā ir “Es visu varu pats. Es pierādīšu, ka tu man neesi vajadzīgs”. Ja vecāki izturēs šo pretsparu, tad turpmāk, 5-6 gadu vecumā, viņš uzvedīsies jau rāmāk. Periodā līdz trīs gadu vecumam notiek bērna psiholoģiskā atdalīšanās no vecākiem un viņa “psiholoģiskā piedzimšana”.
Taču gadījumā, ja pirmajā dzīves gadā vecāki nav veltījuši bērnam pietiekami daudz uzmanības un beznosacījumu mīlestības, bet otrajā un trešajā gadā nav ļāvuši viņam kļūt emocionāli neatkarīgam, tad ar bērnu notiek tas, ko psihologi dēvē par attīstības traumu. Rezultātā šāds cilvēks arī pieaugušā vecumā paliek līdzatkarīgs vai kontratkarīgs.
Pēc maniem vērojumiem vairums manu klientu, kas ir nākuši no problemātiskām ģimenēm, apvieno līdzatkarības un kontratkarības pazīmes.
Paņemsim par piemēru Jeļenu. Viņa atnāca pēc psiholoģiskas palīdzības pēc šķiršanās no dzeroša vīra. Laulībā pāris nodzīvoja trīs gadus. Jauna, skaista, koši ģērbta, veiksmīga biznes-lēdija. Labi nopelna, izturas pārliecinoši. Demonstratīvi atsakās no vīra alimentiem – sak, iztiksim bez tavas palīdzības. Automašīnā viņa brauc tikai pie stūres, un nespēj sēdēt blakus kā pasažiere.
Tajā pašā laikā Jeļenai ir visai savādas attiecības ar māti – nevar viņai nepaklausīt. Viņas bieži strīdas. Taču iztikt bez mammas Jeļena arī nevar, un ne tikai tādēļ, ka māte auklē viņas mazo meitiņu, savu mazmeitu. Jeļenai ir ļoti svarīgi, lai mammai patiktu viņas izvēle, būtu apmierināta ar viņas uzvedību. Šai pašpārliecinātajai biznes-lēdijai mēdz būt arī trauksmes, asaru un gandrīz izmisuma periodi. Tad viņa sev nokomandē :”Nepadoties!” un atkal ar galvu metas darbos.
Bet es Jeļenā saskatu līdzatkarības un kontratkarības īpašību apvienojumu. Viņa tikai demonstrē pārmērīgu pašvērtējumu, taču dvēseles dziļumos neko labu par sevi nedomā. Izmisīgi baidās no vientulības, bet arī noticēt vīriešiem nespēj. Bēgšana no tuvības – lūk, stratēģija, kuru viņa izmanto.
Īstas neatkarības nav un nevar būt. Bet daļēja – finansiāla, psiholoģiska – ir iespējama
Ar ko atšķiras līdzatkarība no kontratkarības? Lūk, kā raksturo šīs atkarības Berijs un Dženejs Vainholdi:
Līdzatkarības pazīmes Kontratkarības pazīmes
Ķeras pie citiem Atgrūž citus
Liekas vājš un ievainojams Liekas stiprs un neaizsniedzams
Partnera pārdzīvojumu pārņemts Nepievērš uzmanību partnera pārdzīvojumiem
Orientēts uz citiem Pašpietiekams
Atkarīgs no cilvēkiem Pārņemts ar sabiedrisko darbu vai karjeru
Viegli nonāk citu varā Bruņu aizsargāts, padara neiespējamu
Zems pašvērtējums tuvināšanos ar citiem
Rīkojas nekompetenti Pārmērīgs pašvērtējums
Zema enerģētika Cenšas labi izskatīties
Pastāvīgi vaino sevi Spēcīga enerģētika
Kaismīgi tiecas pēc tuvības un uzticēšanās Vaino citus
Glaimo apkārtējiem Izvairās no tuvības un uzticēšanās
Bērnībā cietis no uzmanības trūkuma Kontrolē apkārtējos
Bērnībā ir cietis no sliktas apiešanās
Līdzatkarība un kontratkarība traucē nodibināt harmoniskas attiecības. Bet kā ar neatkarību? Manuprāt, arī tā traucē. Īstas neatkarības nav un nevar būt. Bet daļēja – finansiāla, psiholoģiska vai neatkarība uz laiku, kuras mērķis ir pārvarēt savu atkarību, – ir iespējama.
Attiecību harmoniju var panākt tikai veselīgā savstarpējā atkarībā. Kad katrs paliek tāds, kāds viņš ir, un var nebaidīties izpaust visas savas personības šķautnes. Veselīgas savstarpējās atkarības piemēru nosaukt ir daudz grūtāk, nekā neveselīgās, kas ir sastopama daudz biežāk. Taču pamēģiniet iedomāties šādu ainu:
Vīrs zvana sievai un paziņo, ka vēlas pavadīt vakaru ar draugiem, bet tas nozīmē, ka būs iedzeršana. Viņš jautā, vai viņai nav bijuši citi plāni šim vakaram. Kā parasti rīkojas sievietes šādās situācijās? Pareizi, cenšas kontrolēt: “Atkal tas pats! Vai tiešām nevar iztikt bez dzeršanas?! Ja gribi zināt manas domas, tad es esmu pret. Brauc mājās, ja negribi mani sarūgtināt!” Un visu vakaru sūta vīram īsziņas: “Kur tu esi?”
Tādās attiecībās neviens ne uz vienu nespiež, necenšas mainīt, nesmacē ar prasībām, taču neizrāda arī vienaldzību
Ja attiecības starp dzīvesbiedriem būtu bijušas veselīgas, viņa atbildētu: “Teikšu godīgi, dārgais: man ne visai patīk šī ideja, jo es uztraucos par tavu veselību. Taču tomēr tu jau sen neesi pavadījis laiku kopā ar saviem draugiem, visu laiku tikai strādā, tā kā, protams, brauc, ja vēlies. Es atradīšu sev nodarbošanos.” Un varbūt šovakar dosies uz masāžu. Bet iespējams, ka vīrs pēc šīs sarunas brauks nevis pie draugiem, bet gan uz māju pie sievas, kas izrādīja atklātību un cieņu pret viņu.
Tādās attiecībās neviens ne uz vienu nespiež, necenšas mainīt, nesmacē ar prasībām, taču arī neizrāda vienaldzību un egoismu.