Galvenā Attiecības 4 iemesli, kāpēc pieaugušiem bērniem nevajadzētu dzīvot kopā ar vecākiem

4 iemesli, kāpēc pieaugušiem bērniem nevajadzētu dzīvot kopā ar vecākiem

edomas

Pieaugušu bērnu dzīve kopā ar vecākiem ir vārīga tēma. Iespējams, mūsdienās ir grūti satikt ģimeni, kuras locekļi nenonāk “paaudžu konfliktā”. Tātad, kāpēc dzīvošana kopā ar vecākiem ir kaitīga pieaugušajiem bērniem un kāpēc rodas šādi konflikti?

“Jo tālāk, jo labāk” – nevar būt tā, ka kaut kas nav kārtībā tikai vienā pusē. Agrāk vai vēlāk pienāk laiks kļūt par pieaugušo, kas nozīmē aiziet patstāvīgā dzīvē.

Ir fundamentālie dzīves noteikumi, tie ir jāzina un jāievēro. Tad viss būs labi. Bieži vien mēs dzīvojam ne līdz galam apzināti, daudzām lietām nepievēršam uzmanību. Bet dzīve turpinās, un mēs tērējam daudz laika vienkārši tāpēc, ka nevaram apstāties un padomāt – ko mēs darām nepareizi?

VISS SĀKAS AR VECĀKIEM

Sāksim no sākuma… Cilvēku pasaulē vecāki bērnam ir vitāli svarīgi. Un tas, ko un kā vecāki dāvina savam bērnam, lielā mērā nosaka viņa turpmāko dzīvi. Un, ja mēs to ielūkojamies dziļāk, labākais, ko māte un tēvs var darīt, ir rādīt savas laimes piemēru.

Esmu pārliecināts, ka vecāku svētais pienākums ir dot savam bērnam dzīvību un dalīties ar visu labāko, kas viņiem ir, iemācīt viņam dzīvot šajā pasaulē un tad atkal rūpēties par sevi. Tagad viņu pašu dzīve kļūst par prioritāti, un bērni sāk dzīvot atsevišķi, realizēt savas vēlmes un veidot savu dzīvi.

Tālāk seko noteikums: pieaugušiem bērniem ir jāuzņemas atbildība par savu ģimeni un jāatsakās no pārmērīgas vecāku aprūpes un palīdzības.

Savukārt vecākiem vairs nav jākontrolē un jāmāca pieauguši bērni. Viņiem ir jārespektē viņu izvēle.

Atbrīvojušies no vecāku rūpēm, bērni palīdz vecākiem nejusties vientuļiem. Taču realitāte ir tāda, ka ne visi pieaugušie bērni var atļauties pārcelties no vecāku mājām uz savu dzīvokli: vai nu tas vienkārši ir pārāk dārgi (piemēram, īrēt dzīvokli), vai arī jūs to vienkārši nevēlaties.

Es tagad runāju par veseliem (fiziski un garīgi) cilvēkiem. Tie, kas nemeklē vieglus ceļus un laikus nobriest, neskatoties uz grūtībām, atraujas no vecākiem un nonāk briedumā. Taču ir arī tādi, kuri dažādu apsvērumu dēļ izvēlas ērtu dzīvi savā dīvānā. Tā rezultātā pieaugušie bērni apstājas uz pieaugšanas un pat attīstības ceļa. Viņi paliek infantili līdz sirmam vecumam (gan vīrieši, gan sievietes).

Ir cilvēki, kuri pat 45 gadu vecumā nav šķīrušies no saviem vecākiem. Piemēram, dažiem vīriešiem pat pēcnācēju radīšana nav galvenā nepieciešamība. Un pats ļaunākais un aizskarošākais ir tas, ka šie pieaugušie bērni nekad nevar veidot savu ģimeni, attiecības, dzemdēt un audzināt savus bērnus, jo viņi dzīvo svešu dzīvi – savu vecāku dzīvi.

IR NEPIECIEŠAMA PSIHOLOĢISKĀ IZAUGSME

Vai tiešām ir tik viegli vienkārši izaugt? Protams, nē. Diemžēl šķiršanās nenotiek vienas nakts laikā, vienkārši pieņemot lēmumu “Es gribu būt pieaudzis”. Tas ir ļoti ilgs un sāpīgs process. Jums būs jāpiedzīvo daudz, lai patiesi atdalītos, kļūtu par indivīdu un nepaliktu atsevišķi dzīvojoša māte vai tēva meita – tā, kuru vecāki turpina turēt vakuumā.

Lieta tāda, ka papildus fiziskai nošķiršanai ir nepieciešama psiholoģiska nošķiršana. Un tas patiesībā ir daudz svarīgāk. Situācijas nav tik retas, kad pieauguši vīrieši un sievietes, kas daudzus gadus dzīvo savā dzīvoklī, turpina būt atkarīgi no vecāku emocijām un vērtībām un nevar patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus. Patstāvīga lēmumu pieņemšana nenozīmē, ka tu nevari uzklausīt tuvinieku argumentus – neatkarība nozīmē, ka tu uzņemies atbildību par lēmumu.

Saskaņā ar lielāko daļu valsts likumiem jaunieši, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, tiek uzskatīti par pieaugušajiem un sāk uzņemties pilnu atbildību par savu dzīvi un savu rīcību. Bet ne visi šajā vecumā ir gatavi šķirties. Interesanti, ka saskaņā ar statistiku zēni dzīvo kopā ar vecākiem ilgāk nekā meitenes.

4 IEMESLI, KĀPĒC NEVAJADZĒTU DZĪVOT KOPĀ AR VECĀKIEM

Ne katrs precēts pāris var atļauties dzīvot atsevišķi no vecākiem, taču dzīvošana kopā ar viņiem var nest gan labumu, gan kaitējumu. Daudzas no šīm problēmām var atrisināt, bet ne tad, ja tās vēlas atrisināt tikai viena no pusēm.

1. Bērnu pozīcija

Tie, kas dzīvo atsevišķi no vecākiem, vai atceraties savas sajūtas, kad atnāciet ciemos pie mammas? Tas ir tā, it kā jūs atkal kļūtu par mazu bērnu. Un gultā var gulēt ilgāk, un pievelk pīrāgu smarža no virtuves no rīta.

Kas dzīvo kopā ar saviem vecākiem? Viņi to dara katru dienu. Viņi paliek šis bērns. Sākumā skolēns dzīvo kā tas pats skolnieks, bez raizēm un apgrūtinājumiem. Tad tas sāk darboties. Un viss ir pa vecam – iet uz darbu kā uz skolu. Tas rada ilūziju, ka jūs joprojām esat bērns. Viss ir, viss ir labi, nav jātiecas ne uz ko. Un šķiet, ka ģimene ir līdzās un atbalsta.

Tātad līdz 40 gadu vecumam jūs varat justies kā meitene (vai zēns)

Arī vecāki jūtas lieliski. Viņiem tuvumā ir bērns, tāpēc viņi ir vēl mazi, un bērniem viņi ir vajadzīgi. Viņiem ir ļoti ērti visu kontrolēt.

Pieaugušais ar vecākiem vienmēr ir bērns. Mēģinājums dominēt starp pieaugušo un viņa vecākiem ir viena no galvenajām problēmām. “Pierādi, ka jau esi pilngadīgs” vienmēr būs klāt, lai cik stipra būtu mīlestība starp bērnu un vecāku. Un šie brīži dominēšanas mēģinājumu dēļ novedīs pie pastāvīgiem konfliktiem.

2. Nevēlēšanās uzņemties atbildību

Ir arī mīnuss, kad pieaugušais (vīrs vai sieva) nevēlas kļūt par tādu pašu pieaugušo. Veidojas ieradums, ka kāds cits var atrisināt problēmu. Ja, piemēram, vīrs dzīvo kopā ar vecākiem, tad viņš var atteikties risināt pat elementārus ikdienas jautājumus un nodot tos savai sievai vai mātei, tas viņam ir tik ērti. Bet tā nav pieauguša cilvēka nostāja.

3. Problēmas ar savu bērnu audzināšanu

Ja laulātajam pārim ir bērns un viņi dzīvo kopā ar vecākiem, tad bērna audzināšanas sistēmā sāk rasties problēmas. Bieži vien pāra iekšienē ir grūti vienoties, ko darīs, kurš par ko atbild, un tad iesaistās vecmāmiņa vai vectētiņš, kuram ir savs redzējums par bērnu audzināšanu.

Dzīvot pretēji vecākās paaudzes viedoklim nozīmē nemitīgus skandālus. Ja jums ir savi bērni, vēl jo vairāk. Viņi redz, ka jūs strīdaties un mamma un tētis lamājas. Jūs zaudējat autoritāti un cieņu viņu acīs. Nav skaidrs, kurš kuru audzina un kurš par ko ir atbildīgs.

4. Grūtības jūsu personīgajā dzīvē

Saskaņā ar pētījumiem, ja ligzdas atstāšana ir ilgstoša, pieaugušie, kas dzīvo kopā ar vecākiem, piedzīvos seksuālās aktivitātes samazināšanos, salīdzinot ar jau fiziski nošķirtajiem vienaudžiem. Citiem vārdiem sakot, ir grūti veidot personīgo dzīvi.

Lielu daļu no tā var atrisināt ar parastu pašapziņu, vienošanos starp ģimenes locekļiem. Taču patiesībā maz cilvēku vēlas iemācīties apzināti dzīvot un risināt problēmas. Tāpēc daudziem, ja iespējams, ir daudz vieglāk dzīvot atsevišķi.

KĀ SĀKT ATDALĪŠANOS

Ideālā pasaulē gan vecākiem, gan bērniem jābūt gataviem atšķirties, taču iniciatīva vienmēr nāk no bērna. Un, ja jūsu vecāki vēl nevar apzināties un pieņemt, ka esat kļuvis pilngadīgs, pastāv liels konflikta risks. Vai pat šķiršanās.

Vispirms ir jāatzīst, ka joprojām pastāv emocionāla atkarība no vecākiem. Un ir svarīgi izlemt, ko tieši vēlaties, atšķirībā no mammas vai vecmāmiņas: darbu, partneri, hobiju. Dažos veidos jūsu un jūsu vecāku vēlmes būs līdzīgas, citos tās atšķirsies. Tas ir labi. Ir pareizi runāt par saviem plāniem, taču jums jābūt gatavam tam, ka viņi to var pat neuztvert nopietni.

Lai jūsu vecāki mazinātu spiedienu, parādiet viņiem, ka varat nodrošināt sevi finansiāli, pieņemt lēmumus un līdz ar to arī uzņemties atbildību par to. Vienkārši sakot, viņiem ir jāredz, ka jūs patiešām augat:

  • Labāk ir atteikties no materiālā atbalsta un darīt to taktiski un pieklājīgi.
  • Ieklausieties savu vecāku viedokļos, tos nenoraidot, un dodiet pēdējo vārdu sev.
  • Un noteikti pabeidziet iesākto.

Tikai pēc tam jūsu vecāki varēs jūs atpazīt kā personu, kuru var atbrīvot pilngadībā.

Bieži gadās, ka vecāku pamešana ir spēcīgs stimuls attīstībai. Ideālā gadījumā jums vajadzētu izvākties 18–20 gadu vecumā. Jūs varat īrēt dzīvokli ar savām draudzenēm. Citādi ar katru gadu aizbraukt būs grūtāk. Un ar katru gadu vecākiem kļūst arvien grūtāk atbrīvoties, tas ir fakts: viņi var ķerties pie manipulācijām, šantāžas un pat slimībām.

Ar visu iepriekš minēto ir jāsaprot, ka kopdzīve ne vienmēr padara bērnus infantilus un ne vienmēr atsevišķs mājoklis ir neatkarības garants!

You may also like

This website uses cookies to improve your experience. We'll assume you're ok with this, but you can opt-out if you wish. Accept Read More