Princeses Diānas atklāsmes, kas pierakstītas 1991. gadā un pirmo reizi pilnībā publicētas 2017. gadā, atklāj to, cik drūmi bija Diānas Spenseres gatavošanās kāzām un cik vēlu viņa saprata, ka pieļauj kļūdu, apprecoties ar princi Čārlzu.
Savā atklātībā šokējošā princeses Diānas atzīšanās, kas ierakstīta daudzu stundu monologa laikā 1991. gadā, kļuva par daļu no atkārtoti izdotās Endrjū Mortona grāmatas “Diāna. Viņas patiesais stāsts.” Pateicoties šiem ierakstiem, jo īpaši radās izpratne, ka “pasaka”, kurai visi ticēja, Diānai beidzās ilgi pirms kāzām.
“Bulīmija sākās nedēļu pēc saderināšanās (februārī). Čārlzs uzlika roku uz mana vidukļa un teica: “Ak, te mazliet uzpūties, vai?” Un manī kaut kas salēcās. Un šī būtne, Kamilla. Es biju pilnīgā izmisumā. Pirmajā reizē, kad tas notika, es domāju, ka esmu pārāk satraukta, un tā ir kā atbrīvošanās no spriedzes.”
Bulīmijas lēkmes turpinājās visu gatavošanās laiku kāzām.
“Kad man pirmo reizi mērīja kāzu kleitu, mans viduklis bija 29 collas (74 cm). Un dienā, kad apprecējos, mans viduklis bija 23,5 collas (59 cm). Es tikko izkusu no februāra līdz jūlijam.
“Gandrīz uzreiz pēc saderināšanās Čārlzs devās karaliskajā ceļojumā pa Austrāliju un Jaunzēlandi. Man bija dīvaini, ka viņš nemaz nezvanīja, lai uzzinātu, kā man iet. Neviena zvana viņa ilgās prombūtnes laikā. Es to attaisnoju: viņš ir ļoti aizņemts. Es toreiz mēģināju daudz ko skaidrot un attaisnot.”
“Pēc saderināšanās žurnālisti sāka mani burtiski vajāt. Fotogrāfi bija visur. Viņi īrēja dzīvokli ar logiem pretī maniem logiem un mēģināja mani notvert, izspiegoja. Tas ir tik nežēlīgi pret meiteni.
Man vajadzēja aizsegt logus ar palagiem un iziet pa sētas durvīm, lai tiktu prom no tiem. Draugi, ar kuriem es dzīvoju, man palīdzēja šajā jautājumā. Bet ne Čārlzs. Viņš un viņa ģimene neko nedarīja, lai mani aizsargātu. Es atceros, ka viņš reiz teica: “Nabaga Kamilla Pārkere-Boulza. Žurnālisti ir visur ap viņas māju. Es jautāju: “Cik tur ir?” Viņš atbildēja: “Ne mazāk kā četri.” “Ak Dievs, četri! Un man zem logiem ir 34! Es domāju, bet es viņam neko neteicu, es nolēmu, ka man pašam ar to jātiek galā. ”
Īsi pirms kāzām Diāna pārcēlās uz Bekingemas pili. “Es nespēju noticēt, cik auksti visi bija tajā mājā. Man likās, ka tā ir viena lieta, bet patiesībā notika kas cits… Meli un blēdība!”
“Pirmais, kas mani sāpināja, bija tas, ka mans (topošais) vīrs nosūtīja ziedus Kamilai Pārkerei Boulzai, kad viņa saslima ar meningītu: “Gledisai no Freda” (tā viņi viens otru sauca sazvērestības nolūkā)” Es nekad neesmu pieredzējis šādas lietas, un es viņam vienkārši teicu: “Tev vienmēr jābūt godīgam pret mani.”
“Es biju šeit viens (kāzu gatavošanās laikā), jo Čārlzs tika nosūtīts Austrālijas un Jaunzēlandes tūrē, un jūs droši vien atceraties manas fotogrāfijas, kurās es raudu sarkanā mētelī, kad viņš iet uz lidmašīnu. Visi domāja, ka es raudu tāpēc, ka esmu nošķirts no viņa. Bet tā nav. Pirms viņš aizgāja, notika briesmīga lieta.
Es runāju ar viņu viņa kabinetā, kad zvanīja telefons. Tā bija Kamilla. Es domāju: “Vai man vajadzētu būt jaukam (un atstāt viņu vienu, lai viņš varētu runāt ar viņu vienatnē), vai man vienkārši sēdēt šeit?” Nu, es nolēmu būt jauka, tāpēc izgāju no biroja. Tas burtiski salauza manu sirdi.”
“Kādu dienu es dzirdēju viņu runājam pa telefonu no vannas istabas un sakām: “Lai kas arī notiktu, es vienmēr tevi mīlēšu.” Un, kad es viņam kaut kā nejauši pateicu, ka dzirdēju viņa vārdus pie durvīm, mums bija briesmīgs strīds.
Kāds viņa birojā man paziņoja, ka manam (topošajam) vīram viņai ir izgatavota rokassprādze, viņa joprojām to nēsā. Tā bija zelta ķēdīte ar apaļu zilu emaljas inkrustāciju. Un uz tā ir burti G un F, “Gladys un Fred”.
Es devos uz biroju pie tās personas (kurai bija jānosūta rokassprādze) un palūdzu redzēt paku.
Viņš atbildēja: “Tev nevajadzētu uz to skatīties.”
Es teicu: “Nu, tieši to es darīšu.”
Es to atvēru un tur bija rokassprādze. Es teicu: “Es zinu, kurai tas būs.” Es biju sagrauta. Līdz mūsu kāzām bija tikai divas nedēļas.
Viņš atbildēja: “Nu, viņš šovakar viņai to iedos.”
Es biju tik nikna! “Kāpēc tu nevari būt godīgs pret mani?” Bet Čārlzs palika mierīgs kā miris. Viņš pieņēma lēmumu, un pat ja tas neizdodies, viņš to nemainīs.
“Čārlzs ir atradis upura aitu, jaunavu, kuru viņš upurēs. Viņš bija apsēsts ar šo ideju (apprecēties un tādējādi nomierināt māti).”
Mūsu kāzas bija trešdien. Un pirmdien (1981. gada 27. jūlijā) mums bija pēdējais mēģinājums Sv. Pāvilā, un, kad visas kameras gaismas bija pilnībā ieslēgtas, es sapratu, kāda tā būs diena. Es iekšēji iekliedzos. Es biju ļoti satriekta daudzu iemeslu dēļ. Tā būtne, Kamilla, viņa saderināšanās laikā visur ir iebāzusi galvu.
Viņš paņēma rokassprādzi pirmdienas pēcpusdienā (pēc pēdējā mēģinājuma). Es piegāju pie viņa apsarga, kurš joprojām atradās birojā, un jautāju: “Džon, kur ir princis Čārlzs?”
Un viņš teica: “Viņš izgāja vakariņās.”
Es jautāju: “Vai tev nav jābūt kopā ar viņu?”
“Man pie viņa jābūt vēlāk.”
Tāpēc es devos augšā paēst pusdienas ar māsām, kuras jau bija tur. Un es teicu: “Es nevaru viņu precēt. ES nevaru darīt to. Tas ir absolūti neiespējami.” Uz ko viņas atbildēja:
“Dač (Diānas bērnības iesauka), jūsu portreti ir uz tējas salvetēm, tāpēc ir par vēlu atkāpties.”
