Kopš tā laika, kad 90. gadu paaudzes bērni ir pieeauguši un kļuvuši “jēgpilni”, mēs – šīs paaudzes vecāki, aizvien vairāk sākam pamanīt to, ka šie “pieaugušie” ar mums runā tā it kā būtu izgājuši speckursus pie psihologa. Reiz mana meita no blakus istabas uzrakstīja vēstuli: “Mammu, es tevi ļoti mīlu, bet vairs necietīšu šādu attieksmi.” Es pat neatceros, ko es darīju, iespējams, mēģināju kaut kā manipulēt un uzreiz pēc tam sajutu kaunu. Man tika novilktas robežas. Neviens ar mani nestrīdējās, bet gan vienkārši paziņoja, ka mana uzvedība nav pieņemama.
Mums, 80. un 70. gadu paaudzei, būtu šāda mācība jāapgūst. Jo tieši mēs esam tie, kuriem bieži uzdod jautājumus, kā arī izsaka dažādas piezīmes un komentārus, kas mums liek kļūt sarkaniem no dusmām, sarauties kaunā un bailēs, un pēcāk garīgi veidot garus, indīgus monologus. Daudzas jo daudzas naktis pēc kārtas. Mēs klusējam, atbildot uz šiem jautājumiem un iekšienē norisinās teju vai karastāvoklis. Bet tas viss ir bezjēdzīgi.
Un tas ir skaidrs katram no mūsu paaudzes:
- Tev jau ir 27, kad beidzot apprecēsies?
- Kad dzemdēsiet otro?
- Ko, atkal mācies? Tev taču vajag veci!
- Jau divi gadi un vēl nemāk lasīt? Ārstam esat atrādījuši?
- Tev negaršo cepti kartupeļi? Kā tas ir negaršo? Kas tieši tev negaršo?
- Tu dari nepareizi. Es zinu labāk kā izdarīt.
- Ak, Dievs… Kāds haoss!
- Da labi, depresija viņai. Lai iet parakt kartupeļus, uzreiz pāries!
- Kāpēc tu pieliki šādus aizkarus? Vajadzēja paprasīt man. Es taču esmu tava māte!
- Ka es tev saku. Tu no viņa izšķirsies.
- Tev nekas nesanāks.
- Tu mani apkaunoji kaimiņu priekšā.
- Ko teiks kaimiņi?
- Tu mums nekad nezvani. Nepateicīgais.
- Nesaprotu, ko jūs tur velkat garumā. Ilzītei jau vēders.
- Tu esi resna. Nu nekas, toties gudra.
- Tevi tur apmānīs. Piemini manus vārdus.
- Viņa tevi zem tupeles pabāzīs. Atbildi kā vīrietis.
- Tu lieliski izskaties savam vecumam. Iedosi sava kosmetologa numuru?
Kāpēc šīs piezīmes vai vienkāršās uzslavas sagādā sāpes? Jo tieši vai netieši šīs piezīmes sevī ietver vērtējumu. Vērtēšana ir vecāku pregoratīva, taču mums kā pieaugušajiem nav nepieciešams novērtējums, ja vien mēs to pārdomāti nelūdzam. Kad notiek saskarsme starp pieaugušajiem, mums ir nepieciešams kas cits.
Kas nepieciešams pieaugušam cilvēkam? Atbalsts. Atzinība. Cieņa. Vārdi, kas sevī nes kodu: “Tu esi man līdzvērtīgs un es tevi cienu.” Nelūgtajā vērtējumā ir metaziņojums: “ES esmu SVARĪGĀKS par tevi.”
Un mēs aizvien pieļauj kļūdu, ka tad, kad saņemam šādu uzbraukumu, mēs reaģējam uz tā saturu. Mēs muldam, strīdamies, aizsvilstamies. Strīdamies par aizkaru krāsu, optimālo precību laiku, salīdzinam sevi ar kaimiņieni un pēc tam psihojam par “lieliski savam vecumam”.
Pieaugušā uzslavēšana sevī ietver to, ka mēs atzīstam nopietno piepūli, ko viņš ie ieguldījis savā sasniegumā: “Es zinu, ka visu nakti sēdēji pie šī projekta, tu esi to pelnījusi.” Devalvācija, kas maskēta kā kompliments vai uzslava ir izplatīta cilvēkos, kuriem nav pārāk labs kontakts ar savu agresīvo daļu.
Kā būt? Ir bezjēdzīgi atbildēt uzbrauciena saturam. Pieredze rāda to, ka mūsu kultūrā uzbrucējs gandrīz nekad nepieņem pretinieka viedokli. Bet, ja mēs mēģinātu atbildēt uz pašu uzbrukuma faktu?
Tālāk seko 3 konkrētas darbības.
Pirmais solis. Neapvainojies. Nevērtē. Netirgojies. Nezvani. Necitējiet. Nevis: “Tu vienmēr mani sāpini ar visiem tiem jautājumiem par bērniem.” Bet: “Kad tu jautāt “kad jūs dzemdēsiet otro”, man ir nepatīkami. Es uzskatu, ka tā ir tikai mūsu darīšana.”
Nevis: “Tu atstāj ieslēgtu virtuves gaismu, jo tev ir nospļauties uz manu bezmiegu,” bet gan “kad atstāj ieslēgtu virtuves gaismu, es nevaru aizmigt”. Jūsu atbildei jābalstās uz formulu – darbības apraksts, sarunu biedra citāts, kā arī jūsus sajūtas par to. Tas saucas – es paziņoju.
Otrais solis. Esiet konsekventi.
Ir grūti novilkt robežas cilvēkiem, kurus mīlat. Un, kad mīļotais cilvēks jūs publiski nosauc par “zaķīti”, bet jums tas ir nepatīkami, viņu ir diezgan grūti apturēt. Bet, ja jums ir bijusi saruna par šo tēmu, nepadodieties. Atgādiniet lūgumu, ka šādus mīļvārdiņus var lietot itkai guļamistabā. Un, iespējams, tas būt jāatgādina tik ilgi, līdz otrs to atcerēsies.
Trešais solis. Esiet kongruents.
Psiholoģijā šis vārds attiecas uz verbālā un neverbālā sakritību. Piemēram tad, kad priekšnieks lūdz jūs strādāt nedēļas nogalē un jūs sakāt: “Māri, tavs lūgums strādāt nedēļas nogalē man nederēs un es nevarēšu to izpildīt,” tad tajā mirklī nevajag salkani smīnēt. Jo šādu izteikumu un pierē sarauktas uzacis priekšnieks uztvers daudz nopietnāk.
Nepatīkami nav tikai vārdi, kas tiek izteikti maigu uzbrukumu formā, nelūgti padomi, kaulēšanās un vērtējums. Pats robežu pārkāpšanas fakts ir nepatīkams. Un brīdī, kad sākam to pamanīt un uz tiem adekvāti reaģēt, tad mūsu vidē samazinās to cilvēku skaits, kuri to dara – mēs vienkārši pārstājam būt viņiem tik ērti. Paliek tikai tie, kuri ar mums rēķinās.