Bieži nākas sastapt cilvēkus, kuriem 20, 30, 40 gadi, bet izrādās, ka tā ir tikai ārēja pazīme. Tur iekšā viņi ir palikuši tāltālā bērnībā un joprojām gaida mīlestību, kuru toreiz nesāņēma. Un šajā vecumā viņi paliek tik ilgi, līdz iemācās un atrod spēku gandarījumu rast sevī!
Katram vecumam ir savas īpatnības un vajadzības, kas savukārt nozīmē to, ka vecāku rūpēm un mīlestībai katru gadu ir savas īpatnības.
Zīdaiņa vecumā cilvēkam formējas uzticēšanās un mīlestība ieslēpjas mātes jūtīgajās rūpēs par mazuļa vajadzībām. Ja zīdainī kaut kādu iemeslu dēļ rodas atraidījuma un baiļu sajūta, tad arī seko bailes un atraidījums. Pieaugušā vecumā ar šādiem cilvēkiem ir grūti nodibināt kontaktu, jo viņi bieži pakļauj partneri pāridarījumiem un uzticības pārbaudījumiem. Ciešās attiecībās viņi jūtas neaizsargāti.
Nedaudz vēlāk, 2 – 3 gadu vecumā, bērns mācās būt autonoms un attīsta paškontroli. Ja vecāki kaut kādā veidā šos virzienus kavē, piemēram, dara to, ko bērns var izdarīt pats, vai, tieši otrādi, sagaida darbības, kuras bērns vēl nespēj paveikt pats, tad veidojas kauna sajūta. Un, ja vecāki pārlieku cenšas pasargāt bērnu, tad rodas šaubas par spēju ietekmēt apkārtējo pasauli un sevi.
Kā pieaugušie, šādi cilvēki, tā vietā, lai būtu par sevi pārliecināti, nepārtraukti domā, ka citi viņus pārbauda, ka izturas pret viņiem ar aizdomām un noraidījumu. Viņiem iespējami obsesīvi kompulsīvi traucējumi vai paranojiskas bailes no vajāšanas.
3 – 6 gadu vecumā mīlestība sevī ietver to, ka bērnam tiek veicināta patstāvīga rīcība, attīstīta iniciatīva, tiesības uz zinātkāri un radošuma atzīšana. Ja šajā vecumā tā vietā, lai attīstītu bērna patstāvīgo rīcību, viņš tiek sodīts, tad veidojas vainas sajūta.
Pieaugušā vecumā šādiem “pieaugušiem bērniem” trūkst apņēmības izvrzīt sev reālus mērķus un tos sasniegt. Turklāt pastāvīgā vainas sajūta var izraisīt pasivitāti, impotenci vai frigiditāti un pat pshopātisku uzvedību.
Skolas vecumā bērnos veidojas apziņa par pūlēm un ieguldīto darbu. Ja šajā periodā bērni šaubās par spējām vai statusu vienaudžu vidū, tas var kavēt mācīšanās vēlmi, kā arī veidojas mazvērtības sajūta, kas vēl vairāk iznīcina pārliecību par savām spējām darboties pasaulē.
Ja bērni sasniegumus skolā uztver kā vienīgo nopelnu kritēriju, tad pieaugušā vecumā viņi var kļūt par “darba spēku” sabiedrības noteiktajā lomu hierarhijā.
KO IESĀKT?
Jūs variet sniegt palīdzīgu roku savam iekšējam bērnam. Lai to izdarītu, atrodies savu fotogrāfiju, kad bijāt mazs vai vienkārši atcerieties bērnu, kurš dzīvo jūsos. Cik viņam ir gadu? Kā viņš izskatās? Par ko viņš domā? Kāds viņš ir? Kas viņu uztrauc?
Parunājiet ar viņu…
Paņemiet papīra lapu un divus dažādu krāsu zīmuļu: vienu labajā, otru kreisajā rokā. Ja esiet labrocis, tad ar labo roku rakstiet sava pieaugušā vār’ds, bet ar kreiso – sava iekšējā bērna vārdā. Ja esat kreilis, tad otrādi.
Šajā dialogā piedalāties tikai jūs un jūsu iekšējais bērns. Kurš no jums pirmais sāks kontaktēties? Atbildes uz jūsu jautājumiem jūs pārsteigs.
Tagad, kad esat atradis bērnu un iesaistījies sarunā ar viņu, ir pienācis laiks nodibināt ar viņu šīs attiecības. Sazinieties iekšējo bērnu tik tālu, cik viņš to vēlas. Pajautājiet, kas viņam pietrūkst. Dod viņam to, ko viņš lūdz. Sauciet viņu vārdā, sakiiet siltus, mīļus vārdus, izsakiiet viņam savu mīlestību. Iesakiet viņam kaut ko.
Esiet viņa tieši tāds vecāks, kāds jums bija vajadzīgs tad!