Cilvēks kaut ko sāk zaudēt tajā brīdī, kad iegūst. Neviens brīdis, kurš sagādā prieku, neilgst mūžīgi. Ar jūtu un laika spēku brīnumu dūmaka ar laiku sāk izklīst un pirmā iespaida apzeltījums kaut kur zūd līdz ar dūmaku. Un, lūk, viņš jau atkal ir viens un kails, jo visu sāk pārvaldīt viņa briesmīgais ienaidnieks – ieradums.
Mūsu izvēles izriet no pieejamām iespējā, un, paradoksālā kārtā, dažkārt, jo vairāk iespēju, jo sliktāk mēdz būt. Mēs izvēlamies to, ko varam atļauties vai gandrīz varam, tas ir, paņemam kredītā vai arī attīstām sevī papildus zināšanas. Un tad mēs beidzot to iegūstam.
Bet prieks ātri pāriet.
Paliek vien “wow” efekts, jo pēkšņi mēs ieraugām, ka tas, ko esam izvēlējušies, nav tik ideāls kā mēs iedomājāmies. Vai arī pēkšņi mēs uzzinām, ka ir kaut kas labāks par nupat izvēlēto.
Papildus vilšanās sajūtai un nožēlai joprojām ir vainas apziņa un neapmierinātība ar sevi. Nepatīkamās sajūtas papildina dusmas, jo nu mums nākas maksāt aizdevumu par to, kas mums vairs nepatīk, par to, kas mūs ir pievīlis. Tad mēs nožēlojam zaudētās iespējas, jo jebkura cita izvēle vienmēr ir alternatīvu nonāvēšana. Cilvēka psihe ir veidota tā, ka zaudējuma sāpes ir daudz spēcīgākas kā piederības/glabāšanas prieks.
Zīmuļa efekets
Kā strādāt mazāk un vairāk nopelnīt? Daudzi cilvēki dzīvē atrod atbildi uz šo jautājumu un iegūst to, ko vēlās, bet atkal tas nedod gaidīto gandarījumu, jo brīdī kad hedonistiskā adaptācija ir notikusi, cilvēks pārstāj just prieku par to, kas viņam ir. Mūsu uztvere ir pieradusi visu sadalīt “labajā” un “sliktajā” mēs domājam divējādībās un pasauli uztveram kontrastos.
Tāpēc, neatkarīgi no tā, cik labi mēs esam, zemapziņa ļoti steidzīgi visu iedalīs “labajā” un “sliktajā”, sliktā noninvelēšana līdz noteiktam līmenim dzīvē sagādā lielāku baudu, bet pēc šī sliekšņa pārkāpšanas cilvēka labklājība vairs neuzlabojas.
Piemēram, jūs esat pārcēlies uz jaunu, ļoti dārgu un skaisti mēbelētu vasaras māju. Pirmo mēnesi jūs izbaudāt tās skaistumu. Pēcāk jūsu acis sāk pamanīt plaisas krāsās, neērto rakstāmgaldu, zemo ūdens spiedienu, nedaudz iešķībās flīzes un jūs šīs lietas pamazām sāk kaitināt un pamazām uzkrāties.
Tad jūsu uztvere segmentē māju zonās. Tagad jums tā vairs nepatīk pilnīgi, bet tikai tās daļas. Viena istaba šķiet daudz labāka kā otra. Jūs jau sākat domāt par to, kā atrast kaut ko labāku vai pastāvīgi māju uzlabot.
Pēc gada dzīvošanas mājā, jūs jau pārstājiet pamanīt tās mājīgumu un komfortu, bet biežāk vēlaties doties ceļojumos. Vēl pēc kāda laika māja sāk šķist kā trūkums, kā apgrūtinājums.
Pieņemsim, ka māja jums ir pārāk liela vai klusums ap to ir sācis kaitināt un nomākt.
Pat tad, ja mūsu izvēle ir ļoti racionāla, daudzas priekšrocības laika gaitā pārvēršas par trūkumiem. Daži no guru šo efektu dēvē par “zīmuļa efektu”. Tādas izpratnes kā “delikateses”, “brīvdienas”, “atvaļinājums” vai “svētki” ir vajadzīgi ne tikai cilvēka fizioloģijai, bet arī psihei. Cilvēka daba ir pretēja pilnīgai brīvībai, jo brīvībā viņš ir pazudis. Bet brīvība izvēlēties savus ierobežojumus ir vienīgā iespēja.
Domāšanas maiņa
Hedoniskā adaptācija tā ir pierašana pie noteikta patēriņa vai pieraduma līmeņa, kurā mēs vairs nejūtam baudu.
Patēriņš vien nevar radīt ilgtermiņa prieku. Lai gan Rietumu gudrie prāti apgalvo, ka cilvēks jūtas laimīgāks nevis pērkot lietas, bet gan pieredzi. Kaut ko patērējot, cilvēks nevar piesātināties, bet izjust apmierinātības virsonti var tad, kad cilvēks pats rada. Cilvēks, kurš ir nodarbojas ar radošumu vai kaut ko rada, vai tas būtu plaukts mājās vai dobe dārzā ir prieka virsotnē. Pat grūtu meklējumu un neveiksmju laikā šis cilvēks ir vairāk apmierināts nekā tas, kurš iegādājas jaunu automašīnu.
Meistarklases ir ārkārtīgi populāras, neatkarīgi no tā, vai tā ir suši vai ziepju gatavošana, jo daudziem cilvēkiem patīk radīt. Kamēr cilvēki meklē emocijas bez darbības, viņos aug sarūgtinājums. Tas ir tas pats, kas mēģināt nopirkt orgasmu bez seksa, seksu bez mīlestības, mīlestību bez satuvināšanās arī visās grūtībās, šķēršļos un bailēs.
Adaptācijas ceļš
Kamēr mums ir ģimene, bērni un dzīve, par kuru esam atbildīgi, mūsos mājo beznosacījumu vajadzības pēc drošības un noteikta līmeņa komforta. Neskatoties uz šo jēdzienu vispārīgumu, katram tie ir atšķirīgi. Kāds jūtas droši un ērti nopircis mazu mājiņu provincē, turpretim citam ir nepieciešama liela māja Jūrmalā ar pārtikas piegādi no kādas privātas fermas. Šīm vajadzībām nav nekāda sakara ar cilvēka baudu – tā ir pamatdrošība. Mūsu bailes nosaka mūsu dzīves līmeni, kuru sasniedzot, mēs varam domāt par baudu.
Pieņemsim, ka cilvēks sapņoja kļūt par pilotu, bet bērnībā piedzīvoja smagu traumu, kas liedz īstenot šo darbu. Lai kompensētu zaudējumu, viņam rodas cita aizraušanās – lidmašīnas modeļu līmēšana. Tomēr milzīgais pienākumu skaits, vajadzība pēc sava mājokļa, rūpes par ģimeni šo vaļasprieku pilnībā izspieda no ikdienas, tam vienkārši neatlika laika. Šis cilvēks šobrīd nav apmierināts ar savu dzīvi, taču situācija var mainīties tad, kad viņš sasniegs pamata drošības un komforta līmeni un atgriezīsies pie sava vaļasprieka.
Hedonistiskā adaptācija sākas tad, kad cilvēks aizmirst par saviem hobijiem, par savas dvēseles vajadzībās un nevar apstāties, veidojot aizvien augstākas un augstākas drošības sienas.
Viltus cerības
Jo lielākas cerības, jo lielāka vilšanās. Kaut kā gaidīšana – mēs izveidojam savu “garšīgo” priekšstatu par visa veida “kaifiem”, kurus piedzīvosim. Jo neaizsniedzamāks ir mūsu sapnis, jo iedvesmojošāks, priecīgāks un daudzsološāks tas mums šķiet.
Interesants fakts – cilvēki, kuri līdz galam neapjēdz mērķu sasniegšanas divējādo pusi, iesver tajā tik lielu pārvērtētu cerību svaru, ka pēcāk piedzīvo milzīgu vilšanos.
Cilvēks, kurš pastāvīgi lido biznesa klasē, nekliedz uz stjuartēm, ja viņam netiek pasniegts auksts šampanietis. Turpretim cilvēka, kurš ir iekrājis naudu un pirmo reizi lido ekonomiskajā klaše, ir nepieciešams apkalpošanas līmenis, kāds uz šī gaisa kuģa nekad nav eksistējis. Ja mums kaut kas ir ļoti dārgs, mēs savas cerības proporcionāli paaugstinām salīdzinājumā ar ieguldīto darbo, idejām un pūlēm. Ja produkta izmaksas ir pieņemamas arīdzan cerības ir adekvātas realitātei.
Sliktā ieradums
Hedoniskā adaptācija izpaužas ne tikai pozitīvā, bet arī negatīvā veidā. Cilvēks pierod pie visa – gan labā, gan sliktā. Jo ilgāk cilvēks atrodas vienā noteiktā vidē, noteiktā cilvēku lokā, viss, pat absurdākais, sāk šķist par normu.
Tāpēc ir tik daudzi cilvēki, kuri nespēj šķirties no gadu desmitiem nēsātām drēbēm, neuzsāk attiecības, jo tik ļoti ir pieraduši pie vientulības, nemaina pretīgu darbi un nepārceļas no vecām pussabrukušām mājām un tā joprojām.
Tāpat cilvēks viegli adaptējas – mūždiem ietaupīt, slimot, konfliktēt. Līdz brīdim, kad viņš izmēģina kaut ko citu. Paradoksāli, bet tas “kas man ir” priekš cilvēka var būt diezgan apmierinošs. Un pēc dažiem gadiem, mainījis savu dzīvi, ielūkojies savā pagātnē, cilvēks ar izbrīnu atskatās uz sevi un domā, kā viņš varēja dzīvot kopā ar šo cilvēku un joprojām baudīt dzīvi.
Tablete pret vilšanos
Problēma nav pati izvēle, bet gan mūsu attieksme pret to. Ja mēs sevi uztveram pārāk nopietni, pārāk nopietni uztveram dzīvi un baidāmies no nākotnes, mēs iegūstam neirozi un izvēles sekas tikai atklāj tās klātesamību. Kā glābt sevi no izvēles negatīvajām sekām?
1.Pieņemiet, ka jums ir tiesības kļūdīties
Cilvēks vienmēr izvēlas labāko iespējamo. Piezīme – vienmēr. Tas nozīmē, ka kļūdas nepastāv, mēs nevaram sev kaitēt, ja izvēlamies. Nožēlojot pagātni, mēs tērējam dārgas minūtes tagadnei un nākotnei, un mums nevajadzētu slēpties aiz paziņojuma “Es izdaru secinājumus”.
2.Atcerieties par savām interesēm
Vai man patiešām ir nepieciešams kāds īpašs šampūns, vai tomēr ražotājam ir nepieciešama mana nauda?
3.Uzticieties sev
Neatkarīgi no tā, vai tā ir intuīcija, saprāts vai izjūta, tieši tas jums iedveš lielāku pārliecību.
4.Neizdariet priekšlaicīgus spriedumus
Mēs nekad nezinām, kā šodienas izvēle uz mums atsauksies pēc 20 gadiem, jo pēc tās mēz izdarīsim vēl neskaitāmas izvēles.
5. Nevainojiet sevi
Jo vairāk mēs pieļaujam kļūdas, jo labāk saprotam, kas mums der. Un vainas sajūta izvēļu jautājumos, kā likums, ir saistīta ar paša cilvēka pārvērtēšanu.
Ir vērtīgi atcerēties, ka “Es neesmu Zevs, Pērkons vai Betmens, bet tikai cilvēks!” Galu galā dzīvē vienmēr var atrast nožēlu un ko nožēlot, bet ir tikai viens jautājums – kāpēc?