Katram praktizējošam psihologam ir nācies saskarties ar šo dīvaino un tik pat ļoti bēdīgo parādību. Proti, ģimenē ir izveidojies modelis, kad māte savu dēlu pārvērš par savu “psiholoģisko vīru”. Vai, kā apgalvo Jungs, māte nodos savu Erosu dēlam.
Šāds komplekss visbiežāk rodas tad, kad sieviete viena audzina dēlu, vai arī tad, kad vīrietis pastirpinātā formā neapmierina viņas vajadzības un visas cerības tiek novirzītas uz dēlu.
Pie kā noved pārmērīga aizsardzība
Šādas mātes cenšas pārmērīgi aizbildināties ar savu dēlu, kas brīžiem var robežoties ar garīgu vardarbību. Viņa “dievina un pielūdz” savu dēlu, uzskata viņu par ģēniju, “visu savu dzīvi velta viņam”. Patiesībā māte tiecas uz pilnīgu kontroli, pārvalda viņa attīstību un karjeru.
Šāda tipa māte vienmēr prasīs pastiprinātu uzmanību uz sevi, un, kad dēls centīsies “šķirties” un kļūt neatkarīgs, izveidot savu ģimeni, māte darīs visu, lai tas nenotiktu. Viņa turēs dēlu pastāvīgā spriedzē, apelēs ar viņa vainas sajūtu.
Sekas tam, ka sieviete uz dēlu pārnes sev “psiholoģisko vīru” ir mātes greizsirdība un nevēlēšanās dēlu atdot “citai sievietei”. Viņa pārliecinās dēlu, ka neviena sieviete viņam nav gana laba.
Māte ar visiem līdzekļiem (jā, arī skandāliem!) cenšas sev pastāvīgi pievērts dēla uzmanību, taču visbiežāk tiek izmantots ierocis – veselība! “Es jūtos tik slikti, mani ir uzkāpis spiediens, iespējams, drīz miršu. Nu un tu atnāci, un man kļuva vieglāk.” Turklāt jāņem vērā fakts, ka viņš brāzās cauri visai pilsētai, atstājot novārtā savu ģimeni un darbu.
Lasi arī: Sajūta, ka pasaule brūk zem kājām: 3 izejas no bezpalīdzības stāvokļa
“Tu man esi tik labs zēns, un mīli savu mammu.” – tā kopš bērnības dēlā tiek ieaudzināts kods. Tāpat viņa saka: “Neviens tevi nemīlēs tā, kā es. Kam tad tu esi vajadzīgs, izņemot mani…” Vai arī: “Tai sievietei no tevis vajag tikai naudu, viņa nav tevis cienīga…”
Māte visu laiku pierādīs, ka viņa ir labāka un jebkura cita sieviete ir viņas sāncense. Viņa nepazināti dēla dzīvi ģimenē padara nepanesamu, liekot viņam visu laiku plosīties starp sievu un māti, izjust slāpejošu vainas sajūtu, ka viņš ir slikts dēls un slikts vīrs.
Galu galā mamma ir “pats svarīgākais cilvēks manā dzīvē,” viņš domā. “Viņa visu savu dzīvi atdeva man un es esmu nepateicīgs, es viņu pametu, atstāju pavisam vienu.” Pamazām šādam vīrietim rodas stabila pārliecība par to, ka mātes veselība ir atkarīga tikai no viņa. Ka, ja viņš izturēsies labi, tad mamma neslimos un dzīvos ilgi.
Šādos ģimenes modeļos nelaimīgi ir visi: māte, dēls, dēla sieva, bērni. Un skumjākais ir tas, ka šādi vīrieši bieži vien neprot veidot pilnvērtīgas attiecības ar sievietēm un izveidot stabilu ģimeni. Un pat pēc mātes nāves apziņā turpina dominēt viņas aizgājušais “gars”.
Šādu prakšu psihologa kabinetā var piedzīvot pārāk bieži. Vīrietim šādās situācijās atbrīvoties ir ļoti grūti: “Galu galā mamma tā par mani rūpējās!” Pārliecība par savu vainu, par daudzajām mātes slimībām un pēcāk par viņas nāvi ir ārkārtīgi spēcīga.
Kādas ir attīstības iespējas šādās situācijās? Lūk, daži piemēri.
1.Vīrietis sevī atrod spēku psiholoģiski šķirties no mātes, bet viņu piesaista tādas pašas “varenas” sievietes kā māte. Tiklīdz viņš sāk pieķerties, tā izjūt spēcīgas bailes no atkarības un no attiecībām aizbēg.
2.Viņš “apprecas” ar savu darbu un kļūst par darbaholiķi, vai arī pārmērīgi ieiet jebkurā citā sfērā – alkoholisms, azartspēļu atkarība…
3.Viņš rada vienu ģimeni pēc otras, bet māte nepārtraukti iekļūst viņa attiecībās un tās posta.
4.Vīrietis dusmojas uz sievietēm un latenti viņām atriebjas par to, ko viņam nodarīja māte. Piemēram, viņš atrod mātei līdzīgas sievietes un pēc tam cenšas viņas nomākt un lauzt viņu gribu.
5. Viņš pilnībā zaudē savu gribu. Neapprecās, dzīvo kopā ar māti, līdz viņa nomirst un atlikušo dzīves daļu pavada viens pats.
6. Retāk, bet arī šādi scenāriji ir novērojami, vīrietis kļūst līdzīgs savai mātei, viņš izveido līdzīgas attiecības ar sievu, padarot viņu pilnībā atkarīgu no sevis un žņaudzot viņu ar savu “rūpību un mīlestību”, cenšoties panākt pilnīgu kontroli pār ģimenes locekļiem.
Protams, ka variācijas ir vēl un dažādas, bet šīs ir visizplatītākās. Šādiem vīriešiem, ja viņi meklē psihologa palīdzību, nepieciešama drosme, spēja paciest garīgas sāpes, pretoties apsūdzībām un parādīt savā pozīcijā stingru raksturu.
Tiesa, viņi bieži meklē palīdzību, kad paši jau ir ļoti slimi, cieš no migrēnas un hipertensijas, kad jau ir zaudējuši ģimeni vai ir ļoti tuvu tam. Viņiem bieži sāp sirds. Viņi bieži saka, ka jau ir piedzīvojuši sirdslēkmi. Ir nepieciešama drosme, bet ir iespējams atrast izeju, ja meklē!